Glābējs - jaunsardzes instruktors

Krustpils pamatskola Jēkabpilī var lepoties ar savu gados jauno Jaunsardzes instruktoru. Seržants Jānis Gavars pats savulaik šajā skolā uzsācis jaunsarga gaitas, tagad viņš dien profesionālajā militārā dienestā — Gaisa spēkos, un līdztekus vada jaunsargu vienību kā sabiedriskais instruktors.

Kā pamudināts, jūs iestājāties Jaunsardzē? 

Jaunsargos es iestājos 1993. gadā. Viss sākās ar to, ka uz manu, Krustpils pamatskolu atnāca zemessargs no tikko dibinātās Zemessardzes un direktora kabinetā skolas aktīvākajiem puišiem stāstīja par Jaunsardzi. Uzzināju, ka kādreiz ir bijuši aiz-sargi. Zemessargs, stāstot un mudinot atjaunot iepriekšējās, vēsturiskās tradīcijas, aicināja arī mūs, skolas jauniešus, iesaistīties jaunsargos. Mans tēvs bija piedalījies 1991. gada barikādēs, un no viņa stāstītā zināju, ka ir labi būt savas zemes aizstāvim, ka būt karavīram ir gods, tāpēc, īpaši daudz nedomājot, es iestājos Jaunsardzē. 

Kāds bija Jaunsardzē pavadītais laiks?

Tolaik Jaunsardze bija ļoti brīva organizācija, viss nebija tik strikti reglamentēts, līdz ar to mēs mācījāmies gandrīz visu to pašu, ko mācījās un apguva zemessargi. Braucām arī uz šautuvi šaut ar triecienšautenēm, ar pistolēm. Mums, jauniem zēniem, tas bija ļoti interesanti, sajutāmies kā filmu varoņi! Motivāciju cēla labie starti Zemessardzes organizētajās sacensībās. Katru gadu Jaunsardzes nometnēs varēju izcelties ar savu labo peldēšanu, iegūstot godalgotās vietas gan rajona, gan valsts sacensībās. Pārstāvēju Jēkabpils Zemessardzes bataljonu gan brigādes, gan republikas sacensībās. Jaunsardzes nometnes bija tik interesantas un aizraujošas, ka sapratu — vēlos savu dzīvi turpmāk saistīt ar armiju.

Pastāstiet par savu ceļu no jaunsarga līdz profesionālajam militārajam dienestam?

Es iestājos Aizkraukles arodvidusskolā, kur bija divi novirzieni militārajā kursā: zemessargs — autoatslēdznieks un ugunsdzēsējs— autoatslēdznieks. Es izvēlējos mācīties par ugunsdzēsēju. Pēc tam aizgāju dienēt obligātajā militārajā dienestā.

Pēc jaunkareivju kursa, kas bija Alūksnē, mani nosūtīja uz Rīgu, uz Štāba bataljonu. Līdz pat 2006. gadam tur dienēju, tad pārgāju uz Gaisa spēkiem.

Kāpēc tāda izvēle — Gaisa spēki?

Sākumā es neko nezināju par glābējiem, taču mans paziņa, kurš dienēja Gaisa spēkos, pastāstīja, ka ir tādi glābēji, kas labprāt uzņemtu jaunus biedrus. Uzzināju, kādi ir normatīvi, lai kļūtu par glābēju, kā arī — kāda ir dienesta specifika. Man tā likās interesanta, tāpēc apzināti pats pieteicos un kārtoju pārbaudes testus. Sekmīgi tos izpildīju, un mani pieņēma dienestā Gaisa spēku glābēju komandā.

Kāda ir jūsu dienesta ikdiena?

Oficiāli mans amats saucas NBS Gaisa spēku aviācijas bāzes Aviācijas es-kadriļas glābšanas posma 3. klases speciālists. Reāli — es esmu glābējs. Kad esmu dežūrā, tad izsaukumi var būt ļoti dažādi. Piemēram, par grimstošu kuģi jūrā mums paziņo MRCC (Maritime Rescue Coordination Centre — Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs). Tiek nosauktas koordinātas, nelaimes gadījuma vieta, uz kuru mums jādodas glābt cilvēkus. Sadarbojoties ar Jūras spēkiem, ceļam nost no grimstoša kuģa vai jau jūrā — ūdenī esošus cilvēkus. Uz notikuma vietu dodamies ar helikopteru. Esmu sniedzis palīdzību uz kravas kuģa esošajiem jūrniekiem, kas guvuši traumas. Gadās arī, ka kruīza kuģa ceļotāji gūst savainojumus. Esmu divas reizes steidzies palīgā topošajām māmiņām, kurām dzemdību sāpes sākušās atpūtas brauciena laikā uz kuģa. Šādos gadījumos pēc iespējas ātrāk sieviete ir jānogādā krastā.

Protams, aktīvākais darba laiks ir vasaras sezonā, kad uz ūdens atrodas daudz vairāk cilvēku. Latvijā populāra kļuvusi sērfošana un kaitošana, taču bieži vien cilvēks ir apguvis darbības ar buru tā, lai viņu pūstu jūrā, taču prasmju un iemaņu, kā tikt krastā, nav. Tad nu jāsteidzas glābt kaitotājus.

Esot dežūrā, gatavība ir 15 minūtes. Tātad — saņemot izsaukumu, jau pēc 15 minūtēm mēs paceļamies gaisā. Taču arī ārpus dežūras esmu pusotras stundas gatavībā.

Kā šādu dienesta režīmu var apvienot ar darbu Jaunsardzē, jo jūs taču esat sabiedriskais instruktors?

Piedāvājums nāca no mana bijušā Jaunsardzes instruktora štāba virsseržanta Normunda Pastara. Kopš 2012. gada oktobra Jēkabpilī, Krustpils pamatskolā 14 jaunsargi vienu reizi nedēļā nāk uz manis vadītajām nodarbībām. Protams, to varu apvienot, tikai pateicoties kolēģu atbalstam.

Iepriekšējos gados šajā skolā bija jaunsargi, taču manis veidotā vienība ir gluži jauna. Darba patiesi netrūkst, ir jāspēj paveikt daudzas lietas. Galvenais darbā ar bērniem ir spēja viņus ieinteresēt, jo diemžēl 8. un 9. klašu skolēni ir visai vienaldzīgi. Mans uzdevums ir viņus ieinteresēt darboties. Man ir bijusi pieredze karavīru apmācībā, bet darbā ar bērniem ne, tāpēc ir divtik liels izaicinājums spēt apmācīt bērnus. Viņiem taču nav obligāti jāklausa un jāpilda manis uzdotais, jo tā ir viņu brīva izvēle — darīt vai nedarīt. Te pavēlēt nevar, ar bļaušanu arī netiks līdzēts. Disciplīna tomēr ir jāievēro, tāpēc man ir jādara viss, lai bērns nepagriež muguru un neaiziet, bet apgūst to, ko viņam māca. Tas nav tik vienkārši.

Kā tad izdodas bērnus ieinteresēt?

Lielākais azarts rodas sporta spēlēs. Viņi grib uzvarēt, neviens negrib palikt zaudētājos, jo zaudētājam jāpumpējas vai jātaisa pietupieni. Tas viņus labi motivē strādāt un nepadoties. Neapšaubāmi šaušana ar pneimatiskajiem ieročiem arī ieinteresē jauniešus.

Kopīgi ar Normundu Pastaru organizējam ārpusskolas ekskursijas un pasākumus, piemēram, esam atjaunojuši partizānu bunkuru. Šādi izbraucieni jaunsargiem arī patīk.

Manuprāt, Jaunsardze ir unikāla organizācija, jo vecākiem nav jāiegulda nauda šajā ārpusskolas interešu pulciņā.

Jebkura cita nodarbe, jo īpaši sports vai mūzika, prasa finanšu līdzekļus, jo jāpērk krosenes vai vijole, taču Jaunsardzē viss ir apmaksāts. Tas, vismaz Krustpils skolēniem, ir ļoti liels atbalsts.

No savas pieredzes raugoties, vai jūs ieteiktu jauniešiem izvēlēties militāro dienestu kā savu nākotnes profesiju?

Jā, noteikti ieteiktu, jo šī ir profesija, kas attīsta fizisko spēku, un, manuprāt, puišiem tas ir ļoti būtiski. Turklāt ir iespēja apgūt daudzas interesantas un dzīvei derīgas zināšanas. Cilvēki maksā naudu, lai varētu iet uz sporta zāli un trenēties, bet militārajā dienestā tev maksā par to, ka tu trenējies!

Man izvēlēties armiju palīdzēja Jaunsardze. Atzīstu, Alūksnē, jaunkareivju kursā bija grūti, taču ātri pieradu pie noteiktās disciplīnas un kārtības un sapratu, ka nekas grūts tur nav. Protams, armijā gluži nav tā, kā filmās rāda, ka viss ir viegli izpildāms un var tik skriet un šaut. Tieši tāpēc es ieteiktu jauniešiem savus spēkus izmēģināt Jaunsardzē.

Pastāstiet, ko jūs tuvākajā nākotnē vēlētos paveikt savā dienestā?

Es vēlētos palielināt savu Jaunsardzes grupu. Domāju, ka būtu gatavs savā grupā uzņemt un audzināt arī jaunākus, 5.—6. klases skolniekus. Iespējams, viņu ieinteresētība un atdeve būtu pat lielāka nekā no vecāko klašu skolēniem. Gribētos, lai jaunsargi startētu sacensībās, parādot un sasniedzot labus rezultātus.

Pats savā dienestā labprāt piedalītos starptautiskajā operācijā. Esmu jau bijis Afganistānā, darbojos Nacionālā atbalsta elementā Kabulas lidlaukā. Kopā ar Norvēģijas karavīriem atbildēju par militāro kravu sagatavošanu, saņemšanu un nosūtīšanu. Tā bija lieliska pieredze, ko nekur citur nebūtu iespējams gūt, mācījos, darot konkrēto darbu. Turklāt man bija papildu pienākums — biju pilots ložmetējnieks.

Nākamgad kopā ar ASV kolēģiem ir plānota glābēju apmācība. Ļoti gribētos, lai tā sekmīgi izdodas. Par šo projektu esmu uzņēmies atbildību. Salīdzinot ar kolēģiem citviet pasaulē, mūsu vienība ir ļoti jauna. Amerikā, piemēram, ir profesionāļi, kas glābēja darbu veic jau vairāk nekā 30 gadus. ASV šajā projektā pārstāv civilā kompānija, kas sertificē glābējus visā pasaulē. Gribētos šādu kursu organizēt arī Latvijā.

Laura Dūša
Foto — Normunds Mežiņš un no J. Gavara personiskā arhīva.