Latvijas un sabiedroto karavīri Ādažos iepazīst spāņu tradicionālo virtuvi

Spānijas kontingenta karavīri piecu mēnešu laikā ir krietni iepazinuši Latvijas dabu, kultūru un ēdienu, tāpēc pirms došanās atpakaļ uz savu mītnes zemi nolēma šādu pašu pieredzi vismaz nelielā apjomā sniegt arī citiem, proti, pagatavot savai zemei raksturīgākos ēdienus. Ēdiens sanākušajiem karavīriem pašiem arī bija jāpagatavo, taču visu procesu pārraudzīja paši spāņi, kuri šos ēdienus varētu pagatavot teju ar acīm ciet.  Brīvprātīgi sanākušie karavīri tika sadalīti komandās, lai sadarbību būtu nepieciešams koordinēt ar kādas citas valsts pārstāvi, tādējādi arī veidojot jaunus kontaktus, kuri būs noderīgi turpmāk dienestā.

Image

Pēc drošības instruktāžas spānijas karavīri deva pēdējās norādes, un darbi varēja sākties. Visa telts bija vienā rosībā – vieni grieza, otri mizoja un trešie cepa. Gaisā virmoja patīkama kanēļa smarža, ko brīžiem nomainīja daudzveidīgais garšvielu klāsts. Kanēli izmantoja saldā ēdiena pagatavošanā, kas bija salīdzinoši līdzīgs olā ceptai baltmaizei ar cukuru. Spāņi gan to dara nedaudz citādāk, proti, maize no sākuma tiek iemērkta vārītā pienā, kam pievienotas citrona un apelsīnu miziņas. Pēc tam pienā un olā iemērkto maizi liek vārīties eļļā līdz tā iegūst zeltainu brūnumu. Jau tā saldo maizi papildināja ar medus karoti, kas šo ēdienu padarīja vēl cukurotāku. Kāds poļu karavīrs smejoties teica, ka pēc tik salda un eļļaina ēdiena vajag noskriet trīs maratonus, lai nodedzinātu uzņemtās kalorijas.

Image

Kamēr tapa saldais, tikmēr virtuves pārējos stūros tika gatavoti pamatēdieni un zupa. Paeljas pagatavošana prasīja visvairāk spāņu karavīru palīdzību. Brīžiem pat paši spāņi uzsāka diskusijas par tās pagatavošanas pareizību, jo līdzīgi kā pie mums – katrā Latvijas nostūrī skābu kāpostu zupu gatavo atšķirīgi. Tāpat arī Spānijā ir ar paelju, proti, vieni liek tikai vistas gaļu, citi cūkas un truša, un vēl citi jūras veltes. Kopīgi vienojoties, tapa divas atšķirīgas paeljas, taču jāatzīst, ka nespējām izsekot līdzi pagatavošanas procesam, jo sastāvdaļu bija patiešām daudz.

Sarunās ar leitnantu S. Ramosu portāls “Sargs.lv” noskaidroja, ka, salīdzinot ar Spāniju, Latvijā ēd vairāk vienveidīgu ēdienu, kas tikai nedaudz atšķiras, mainoties sezonām.

Image

Ja Latvijā populārākais ēdiens ir aukstā zupa, tad Spānijā tā ir salmorejo, proti, biezzupa ar samaltu tomātu, ķiploku un šķiņķi. Pagatavošana ir pavisam vienkārša – visu samalt un beigās uzlikt pa virsu žāvēta šķiņķa gabaliņus. Arī spāņu omlete ir kaut kas līdzīgs latviešu zemnieku brokastīm jeb ceptu olu ar kartupeļiem un gaļu. Šajā gadījumā gan gaļa netika pievienota.

Image

Pēc visu ēdienu pagatavošanas karavīri devās degustēt ēdienu. Bija patiešām garšīgi, taču ļoti sātīgi, it īpaši saldais ēdiens. Sarunas un savstarpējo tradīciju apspriede nebeidzās arī pie ēdamgalda, kas nozīmēja, ka pasākuma mērķis – iepazīt citu kultūru, ir izdevies. Kanādiešiem bija liels izbrīns, ka latvieši makā tur zivs zvīņas, lai būtu lielāka rocība. Kad kāds no kanādiešiem to izdzirdēja, tad viņš no sākuma domāja, ka tas ir kāds joks. Tas ātri mainījās, kad blakus stāvošais cits latvietis arī parādīja zvīņas savā makā.

Image

Kopīgi izbaudot ēdienu un runājoties, pienāca laiks noslēgt pasākumu, taču palika viens neatrisināts jautājums – kā pašiem spāņiem garšoja viņu uzraudzībā pagatavotais ēdiens? Jāatzīst, ka poļu, kanādiešu un latviešu sadarbība bija ļoti veiksmīga, kas rezultējās izcili gardā ēdienā un visi pasākuma dalībnieki varētu teikt, ka ieguva pirmo vietu. Noslēgumā Spānijas kontingenta karavīri apbalvoja pasākuma dalībniekus ar nelielām piemiņas balvām, taču vislielākā balva bija iegūtā pieredze un zināšanas par Spānijas tradicionālo virtuvi.