Neviens nevēlas būt sagatavojies nepareizajam karam. Laikā, kad norisinās diskusijas par to, kāds būs nākotnes karš, RAND domnīcas pētnieks Maikls Šurkins (Michael Shurkin) analizē, kāda ir 21. gadsimta Francijas militārā doktrīna. Franču vadošais militārais teorētiķis Gijs Hubins paredz – nākotnē par fiksētas vienības būs tikai vadi, kas tiks apvienoti nepieciešamo uzdevumu veikšanai.
1914. gadā militārās tehnoloģijas bija apsteigušas militāro doktrīnu – tā rezultātā abas puses cieta milzīgus zaudējumus, vienlaikus gūstot niecīgus panākumus. Divdesmit gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām, sākoties Otrajam pasaules karam, Francija bija kļūdījusies savos doktrinālajos secinājumus laikā, kad Vācijas militārie teorētiķi bija uztvēruši laikmeta garu – tā rezultātā sekoja viena no iespaidīgākajām sakāvēm Francijas militārajā vēsturē.
Jau kopš laika, kad operācija “Tuksneša vētra” 1991. gadā parādīja, kādu lomu mūsdienu karā spēlē tehnoloģijas, dažādu valstu militārie teorētiķi meklē iespējas un risinājumus, lai nākamajā konfliktā ieņemtu Vācijas, nevis Francijas lomu.
2008. gadā ASV Armijas štāba priekšnieks, tagadējais ASV Apvienotā štāba priekšnieks, ģenerālis Marks Millijs publicēja pamfletu “ASV Armijas daudzdimensiju operācijas 2028. gadā” (Training and Doctrine Command 525-3-1 The U.S. Army in Multi-Domain Operations 2028), norādot, ka jaunās tehnoloģijas ir avots fundamentālām pārmaiņām kaujas laukā, kuras nav pieredzētas kopš laika, kad kaujas lauku revolucionizēja ložmetēji, tanki, aviācija, kas rādīja mūsdienu kombinēto spēku karadarbību (combined arms warfare). Būtiskākais šī izdevuma ieguldījums modernā kara attīstībā bija idejas par “daudzdimensiju operācijām” (multi-domain operations) attīstība.
Deviņdesmito gadu beigās Francijas militārais teorētiķis pulkvedis (tagad – atvaļināts ģenerālis) Gijs Hubins (Guy Hubin) publicēja citādu skatījumu uz nākotnes kaujas lauku, kurā M. Šurkins saredz virkni priekšrocību, salīdzinājumā ar ASV doktrinālo skatījumu.
Pirmā no tām ir metodoloģija – G. Hubina skatījums metodoloģiski ir pamatots Francijas ar maršala Ferdinanta Foša un ģenerāļa Andrē Bofrē (André Beaufre) principiem. Hubins savā skatījumā iet tālāk par daudzdimensiju operāciju (kaujas lauks, kas ietver ne tikai gaisa, zemes un jūras, bet arī informācijas, un kibertelpu) vajadzībām pielāgotu spēku restrukturizāciju – tā vietā viņš piedāvā daudz elastīgāku risinājum, kas neietver tradicionālo skatījumu uz kaujas lauku ar skaidri noteiktu fronti un tās aizmuguri.
Šīs idejas izklāstītas Hubina grāmatās 2000. gadā izdotajā “Perspectives tactiques” (Taktikas perspektīvas), kas piedzīvojusi jau trešo izdevumu un 2012. gadā izdotajā “La Guerre: Une vision française” (Karš: Francijas skatījums). “Perspectives tactiques” ir iekļauta Francijas Ģenerālštāba akadēmijas obligātās literatūras sarakstā. Lai gan Hubins nav tieši iedvesmojis Francijas Bruņoto spēku īstenoto 6 miljardus vērto bruņutehnikas modernizācijas “SCORPION” programmu, taču viņa darbi noteikti ļauj ieskatīties filozofijā, kas ir šīs programmas pamatā. Jāņem vērā, ka “SCORPION” ietver ne tikai tehnoloģisko, bet arī organizācijas un apgādes sistēmas reformu.
Maršala Ferdinanta Foša un ģenerāļa Andrē Bofrē intelektuālais pamats ļauj Hubinam spriest par tehnoloģiju iespaidu uz moderno karu bez nepieciešamības iedziļināties mainīgajā moderno tehnoloģiju attīstības ciklā. Šī iemesla dēļ Hubina darbi ir ne tik daudz vadlīnijas lauka komandieriem kā ASV izdevums, bet gan teorētiski darbi par tehnoloģiju iespaidu.
Maršals Ferdinants Fošs izvirzīja trīs kara pamatprincipus, kas vēl joprojām ir franču domāšanas pamatā – spēku ekonomija, pūļu koncentrēšana, operāciju brīvība. Fošs savās teorijas arī iekļāva tādus terminus kā stratēģiskā drošība un pārsteigums, izšķirošais uzbrukums un intelektuālā disciplīna, kas Francijas bruņoto spēku virsniekiem ir jāizprot, tādējādi radot skaidru izpratni par komandiera nodomiem un to izpildi.
Jaunās tehnoloģijas vairs nepieļaus pūļu koncentrēšanu tradicionālā veidā, t.i. koncentrējot pieejamos spēkus fiziskajā pasaulē. Tā vietā vienīgais risinājums būs dinamiski, elastīgi spēki, kas uzsvaru liks uz spēku ekonomiju.
Mūsdienu spējas precīzi kontrolēt savu vienību atrašanās vietu visos līmeņos paver līdz šim neredzētas iespējas ekonomēt spēkus. Tajā pašā laikā iespēja šaut kustībā ir izšķiroši svarīga laikā, kad netiešā uguns ir ieguvusi līdz šim neredzētu precizitāti.
Tajā pašā laikā netiešā uguns ir ieguvusi līdz šim neredzētu precizitāti – no tā iziet, ka jebkura spēku koncentrācija vienā punktā kļūst aizvien bīstamāka. Tas atkal ietekmē kaujas lauka linearitāti – tradicionālajā kaujas laukā, ka rakstīja vēl Napoleons “ir kā mīlestībā - pretiniekam ir jātiek tuvumā” un veidojas skaidra sistēma ar ešeloniem, flangu segšanu utt. Precīzā netiešā uguns šīs mijiedarbības izjauc – mūsdienās vienību uzdevums ir nevis pretinieku izkliedēt, bet gan atrast, nofiksēt un ļaut netiešajai ugunij padarīt savu darbu.
Jāņem vērā, ka agrāk mērķu iznīcināšanai ar netiešo uguni bija nepieciešams liels daudzums munīcijas, kas radīja vēl milzīgāku apgādes slogu. Netiešās uguns precizitāte ļauj bezgalīgās transporta kolonnas (franči tās sauc par “noria”) aizstāt ar pulsējošiem izbraucieniem, kas apgādi veic tikai tur, kur tā ir nepieciešama.
Pēc Hubina domām nākotnes karā uzvarēs tās vienības, kuras atteiksies no homotētijas (līdzības vispārinājums dažādos mērogos, kas visi saplūst vienā punktā). Homotētija ir bruņoto spēku organizācijas pamatā, piemēram, brigādi veidot trīs bataljoni, bataljonu – trīs rotas, rotu – trīs vadi utt. Šajā gadījumā komandķēde izplūst no viena punkta kā daudzi stari. Šo problēmu modernajā kaujas laukā uztver arī amerikāņi, kas pieprasa elastīgu komandvadību (flexible command relationships), kas pieļauj strauju spēju un vienību pārmešanu no vienas vietas uz otru. No tā izriet nepieciešamība komandvadību un informācijas plūsmu organizēt ne tikai vertikāli (komandieris - padotais), bet arī horizontāli starp vienāda līmeņa komandieriem.