V. Putina jaunā Krievija: spoža fasāde slikti pieskatītai ēkai

Ārvalstīs
Sargs.lv/Ridl.io
Putins
Foto: Foto: ZUMAPRESS.com/Scanpix

Vladimira Putina autoritārais režīms Krievijā arvien vairāk un vairāk tiecas pēc lielākas kārtības un varas centralizācijas, sabiedrības apziņā mēģinot uzturēt pastāvīgu “aplenkuma stāvokļa” sajūtu. Šāda kombinācija Krievijas sabiedrībā no vienas puses rada trauslu kārtības iespaidu, kurā valda “stingrā roka”, taču, raugoties no otras puses, arvien acīmredzamāka kļūst cita tendence - varas attieksmē pret sabiedrības problēmām arvien vairāk un vairāk sāk dominēt “gan jau viss būs labi” nostāja, arvien vairāk distancējot varu no sabiedrības. Tā šā brīža situāciju Krievijā analizē domnīcas “Riddle” pētniece Tatjana Stanovaja.

Šī gada jūlijā pieņemtie Krievijas Konstitūcijas labojumi ir noslēgums politiskajam ciklam, kas sākās ar Krimas aneksiju 2014. gadā un noslēdzās ar jauna - represīvāka, neiecietīgāka, ideoloģiskāka un konservatīvāka - režīma dzimšanu. Jaunās Putina Krievijas dienaskārtība ir ārēju faktoru ietekmēta un pakļauta “aplenkuma stāvokļa” loģikai.

Konstitūcijas reforma Krievijā radījusi jaunu pārvaldes sistēmu, kura pamatā ir prezidentāla vara ar likumā noteiktiem ideoloģiskiem elementiem un izplūdušiem varas dalīšanas principiem. Jauno varas sistēmu raksturo nošķīrums starp reālo lēmumu pieņemšanas procesu un likumā noteikto pārvaldības formu.

Putina režīms arī pagātnē ir paļāvies uz dažādām ēnu institūcijām lēmumu pieņemšanas procesā, ko tas pārmantoja jau no Borisa Jeļcina laika. Pēdējo gadu laikā lēmumu pieņemšana “ģimenes lokā” ir kļuvusi aizvien izteiktāka; aizvien jaunas politiskās institūcijas zaudē savu neatkarību un tiek no lēmumu pieņemšanas institūcijām pārvēršas par lēmumu izpildītājām. Šādos apstākļos Krievijas Ārlietu ministrija diplomātisko attiecību veidošanas vietā pārvēršas par vienkāršu Kremļa ruporu, Ekonomikas ministrija ilgtspējīgas ekonomiskās sistēmas veidošanas vietā īsteno strīdīgus “nacionālos projektus” un sociālā politika ir realitātē ir vērojama tikai pirms vēlēšanām brīdī, kad iedzīvotājiem vienkārši tiek izdalīta nauda.

Krievijā vēlēšanas ir kļuvušas par daļu no administratīvās rutīnas bez reālas sacensības vai diskusijām par nākotni. Būtiska jaunā režīma iezīme ir spēcīgu personību izspiešana no politikas – pieredzējušie politikas smagsvari tiek izslēgti no lēmumu pieņemšanas, viņus aizstājot ar jauniem tehnokrātiem un izpildītājiem. Jaunie elementi neuzdod jautājumus un uzsvaru liek nevis uz reformām, bet reprezentāciju. Pašreizējā situācijā nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja tehnokrātisms sasniegs agrāk “neaizskaramās” institūcijas, piemēram, Ārlietu ministriju un Federālo Drošības dienestu (FSB).

Lielākais drauds šādai režīma politikai ir tas, ka šķietamā stabilitāte tiek sasniegta, atņemot struktūras elementiem politiskās iniciatīvas iespēju. Realitātē režīms pieļauj tikai trīs veida aktivitātes: propagandu, atskaitīšanos par finanšu izlietojumu un “drošību” (cīņa ar ārējiem un iekšējiem pretiniekiem un nemieru apspiešanu).

Lai arī simtiem ierakstu lietotnē “Telegram” ir veltīti Valsts Padomei kā galvenajai reformu ieviešanas institūcijai un Senātam kā galvenajai to kontroles institūcijai, cerības par reālām pārmaiņām režīmā visdrīzāk netiks piepildītas. Jāņem vērā, ka no institucionālas perspektīvas, Valsts padomei realitātē netiek dota nekāda reāla vara, savukārt prezidentālā kvota Senātā drīzāk ir vieta, kur atstāt no lēmumu pieņemšanas atstumtos politiskos smagsvarus. Kopumā institucionālās pārmaiņas Krievija devalvē oficiālo institūcijas lomu lēmumu pieņemšanā, samazinot aktoru skaitu, atlikušo dienaskārtībai atšķiroties no Krievijas realitātes.

Tajā pašā laikā reālā politika un stratēģiski svarīgie lēmumi nonāk politisko lēmumu pieņemšanas procesu otrajā plānā. Krievijas politiskā dienaskārtība ir dalāma divās nevienlīdzīgās daļās.

No vienas puses tie ir ikdienas lēmumi, ko Putins atstāj Centrālās bankas, FSB, Premjerministra un reģionālo gubernatoru rokās, īsti nekontrolējot šo lēmumu pieņemšanu un izpildi. Tādi ir lēmumi par cīņu ar Covid-19 un likumprojekti, kas parādās ikdienas dienaskārtībā. Prezidenta loma tajos ir klātesoša, taču simboliska.

No otras puses, atsevišķi jautājumi, piemēram, gēnu inženierija un bioinženierija, vēsture, ģeopolitika un mākslīgais intelekts, pēkšņi iegūst milzu aktualitāti. Tie ir jautājumi, kas atrodas tālu no “vidējā krieva” redzesloka, taču ir pievērsuši Putina uzmanību, tādējādi nošķirot viņu no realitātes.

Pirmo reizi divdesmit gadu laikā apslēptās “ģimenes” loma ir redzama tik skaidri. Šādos apstākļos ikdienas jautājumi ir jāizšķir režīma administratoriem, sargiem, kontrolieriem, savukārt Putins iesaistās tikai jautājumos, par kuriem, pēc paša domām, Putins var spriest, taču šādu jautājumu loks aizvien sašaurinās.

Tā rezultātā veidojas “valsts valstī”, kurā Aizsardzības un Ārlietu ministrijas kļūst par “ģeopolitisko jautājumu prezentētājiem”, savukārt režīmam uzticami spēki saņem nenozīmīgus uzdevumus. Tā vietā uzmanību iegūst tie, kas spēj pārsteigt pasauli ar spožiem kodolatklājumiem, moderniem ieročiem un cilvēka genoma brīvu lasīšanu. Šādi speciālisti tiek pulcēti ap Putinu, izspiežot “vecās gvardes” elementus.

Lielākā problēma šajā sistēmā ir Putina pārliecība, ka viņš var pievērsties šai dinamiskajai un spožajai pasaulei ar atklājumiem un izciliem sasniegumiem, atstājot bezpersonisko lēmumu pieņemšanas procesu sistēmas rokās, kas spēs pati tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem.

No malas šāda sistēma izskatās pietiekami labi, lai to būtu iespējams palaist “autopilotā” – spēcīga valdošā partija, kas iekļauj opozīcijas elementus, spēcīgs nošķīrums no ārpussistēmas elementiem, lojāla valdība un par saviem uzdevumiem atbildīga elite. Realitātē tā tomēr ir sistēma, kas nespēj reaģēt uz ikdienas patiesajiem izaicinājumiem: sociālo nestabilitāti, nevienmērīgu ekonomisko attīstību, praktiski neeksistējošo dialogu starp sabiedrību un tās pārvaldi, pārliecināšanas politiku sadarbības politikas vietā un nespēju “nolaist tvaiku”. Putina atteikšanās no ikdienas procesu kontroles rada reālo risku nevis politiskās opozīcijas veidolā, bet gan sistēmas nespējā adekvāti un laicīgi reaģēt uz politiskajām izmaiņām līdzīgi, kā tas notiek Habarovskas protestu gadījumā.

Dalies ar šo ziņu