Pēdējo gadu laikā Krievija vairākkārt ir demonstrējusi savu orbitālo satelītu spējas, to orbītu tuvinot ASV un Eiropas Savienības stacijām Zemes orbītā. Domnīca “Jamestown Foundation” analizē Krievijas Kosmosa programmas militārā atzara tendences pēdējās desmitgades laikā.
Gadu gaitā Krievijas militārie satelīti ir cietuši no Krievijas tehnoloģiskās atpalicības, ko vēl vairāk pastiprināja Rietumu sankcijas. Šī iemesla dēļ Krievijas komunikāciju satelīti nodrošina tikai ierobežotas komunikācijas iespējas, un to mūžs ir relatīvi zems – to plāno līdz septiņiem gadiem. Vienīgais izņēmums ir četri “Blagovest” ģeostacionārie satelīti, kuriem paredzēts 15 gadus ilgs mūžs, jo to komponentes Krievija iepirka no Rietumiem vēl pirms sankciju sākšanās spēkā.
Pēdējo desmit gadu laikā Krievija ir palaidusi orbītā 63 militāros satelītus; no tiem 27 bija komunikāciju, 22 – novērošanas, 18 “GLONASS” navigācijas un 6 – tehnoloģiju izpētes satelīti. Ņemot vērā to, ka satelītu skaits orbītā būtiski nav pieaudzis, ir skaidrs, ka Krievija koncentrējas uz vecos sistēmu nomaiņu – 34 no Krievijas satelītiem orbītā atrodas vismaz no 2011. gada.
Dati no 2020. gada jūlija liecina, ka Krievijas īpašumā ir 170 satelīti, 104 no tiem – militārie. 50 no tiem ir komunikācijas satelīti, 28 – GLONASS sistēmas navigācijas satelīti, 3 Zemes virsas izpētes satelīti. 17 novērošanas satelīti (optiskie, radaru un elektroniskās izlūkošanas), tai skaitā 4 “Tundra” agrās brīdināšanas satelīti un “Cosmos 2542”, kura apakšsatelīts “Cosmos 2543” veica jaunāko ASV izlūkošanas satelītu izpēti. 6 satelīti pašlaik tiek izmantoti tehnoloģiju tālākai attīstībai, un ir novērota to spēja veikt orbitālo manevrēšanu citu visuma objektu tuvumā. Salīdzinājumam: ASV pieder aptuveni 1300 satelīti, no tiem 190 – militārie, NATO – 40 militārie, savukārt no aptuveni 360 Ķīnas satelītiem trešdaļa ir militārie.
Šāds daudzums liek pieņemt, ka, lai arī ir iespējams no sauszemes un jūras platformām iznīcināt satelītus Zemes apakšējā orbītā, to lielais skaits neļauj efektīvi īsā laikā sagraut visu sistēmu. Tas pats attiecas arī uz iespējamiem uz satelītiem balstītiem ieročiem. Lai arī mazie satelīti būtu piemērojami darbībām pret citiem satelītiem, atbilstoša daudzuma platformu nogādāšana orbītā ir dārga un sarežģīta, savukārt to paredzamais autonomijas ilgums – mazs. Tas nozīmē, ka pašlaik nav iespējams koncentrēt pretsatelītu ieročus Zemes orbītā, nenodrošinot desmitiem palaišanas iekārtu un nemitīgu rotāciju.
Krievijas mēģinājumi fiziski tuvoties Rietumu satelītiem skaidrojami trejādi. Pirmkārt, Krievija analizē jaunas iespējas īstenot kosmosā bāzētu izlūkošanas un slāpēšanas iekārtu darbību. Pašlaik NATO un alianses sabiedroto satelītu pētījumi ļauj noskaidrot Alianses izlūkošanas un komunikācijas sistēmu darbības principus.
Otrkārt, Krievijas tehnoloģiskā atpalicība liek meklēt alternatīvus veidus, kā iegūt informāciju par Rietumu tehnoloģijām. Treškārt, Krievija ir ieinteresēta attīstīt savas spējas labot un uzlabot jau orbītā esošus satelītus – spēja, ko veiksmīgi jau demonstrējusi ASV kompānija Northrop Grumman.
Ceturtkārt, Krievija varētu mēģināt attīstīt jaunus mehānismus, kā kontrolēt potenciāla konflikta eskalāciju. Pašlaik Krievija paļaujas uz konvencionālajiem ieročiem, taču iespēja iznīcināt vai citādi ietekmēt citu valstu satelītus sniegtu vēl vienu mehānismu, kā atturēt citas valstis.
Visbeidzot Krievijas kosmosa programma var būt arī vienkāršs politisks solis ar mērķi mazināt savu tehnoloģisko atpalicību. Krievija, apzinoties savu aizvien pieaugošo nespēju sekot līdzi Rietumiem informācijas un kosmosa tehnoloģiju jomā, mēģināja panākt aizliegumu izvietot ieročus orbītā un iznīcināt Zemes orbītā esošus satelītus (Treaty on the Prevention of the Placement of Weapons in Outer Space, the Threat or Use of Force Against Outer Space Objects), taču šo līgumu neratificēja ASV. Nespējot panākt vienošanos, Krievija, iespējams, cenšas palielināt iespaidu par savām spējām kosmosā.