Krievijas iedzīvotājiem Covid-19 pandēmijas laikā nācies citādāk pārdomāt uzvaras nozīmi

Ārvalstīs
Sargs.lv/The Jamestown Foundation/Eurasia Daily monitor/Pavel K. Baev
Image
Krievija
Foto: AP/Scanpix

Krievijā lielā tēvijas kara 75. gadadienas svinībām, kurā tiek atzīmēta Uzvara pret nacistisko Vāciju, bija jābūt centrālajam gada politiskajam notikumam, ko iezīmētu ekstravaganta parāde Sarkanajā laukumā un vairāki publiski šovi. Šokējoši smagā Covid-19 pandēmija šos plānus atcēla. Maskavā un vairākās citās pilsētās tika organizētas tikai simboliskas gaisa spēku parādes, ja laika apstākļi to ļāva. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins pārkāpa pašizolāciju, lai apmeklētu Nezināmā karavīra kapu pie Kremļa sienas un teiktu uzrunu televīzijā. Šīs saīsinātās oficiālās ceremonijas deva Krievijas iedzīvotājiem iespēju pārdomāt šī notikuma patieso jēgu, brīdī, kad pastāvošā režīma izplatītā propaganda svētkus ir pārveidojusi par Krievijas “diženuma” godināšanas dienu.

Strauji pieaugošās pandēmijas laikā katru dienu Krievijā tiek atklāti vairāk nekā 10 000 jaunu koronavīrusu infekcijas gadījumu. Šobrīd Krievija koronavīrusa izplatības ziņā ieņēmusi stabilu otro vietu pasaulē. Turklāt vairāki Rietumvalstu mediji aizvien apšauba, vai oficiāli publiskotie saslimšanas dati ir patiesi.

Valdības acīmredzamā nesagatavotība šādas intensitātes uzliesmojumam un valsts korumpētas birokrātijas bezpalīdzība, organizējot pareizas atbildes reakcijas, rada analoģijas nevis ar varonīgu uzvaru, bet gan uz šokējošo padomju armijas sakāvi nacistiskās Vācijas iebrukuma pirmajās nedēļās 1941. gada vasarā.

Ilustratīvi, ka pat parasti padevīgākie Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir uzdrīkstējušies publicēt kritiskus viedokļus par Josifa Staļina lomu saistībā ar Vācijas padošanos, kā arī par viņa lēmumu mazināt Uzvaras svinības četrdesmito gadu beigās. Drūmās atmiņas par karu, kurā milzīgais cilvēku zaudējums nekad nav pienācīgi novērtēts šogad ir sajaukušās ar Krievijā plaši izplatīto satraukumu par neveikli organizēto, acīmredzami neefektīvo karantīnu un izraisījušas arvien lielāku sabiedrības neapmierinātību.

V. Putins solīja Uzvaras dienas svētkus pārcelt un sarīkot tos šogad, tiesa - vēlāk. Viņš skaidri vēlas pieturēties pie politiskās darba kārtības, kas tika noteikta 2020. gada sākumā un kurā precīzi pārvaldītais sabiedrības atbalsts konstitūcijas pārskatīšanai ļautu uz nenoteiktu laiku pagarināt viņa “valdīšanas laiku”, bet Uzvaras dienas parāde iezīmētu viņa vadošo statusu.

Un tagad iespējamā “uzvara” pār ļauno vīrusu ir paredzēta, lai apstiprinātu viņa visvarenību. Šī pieķeršanās viņa varas leģitimizēšanai un nostiprināšanai uzsver to, ka Putins ir nonācis politiskajā realitātē: pašreizējā krīze un viņa šķietami nolaidīgā reakcija un atbildības mazināšana var viņu nopietni un iespējams neatgriezeniski kompromitēt.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina par jaunu Putina popularitātes kritumu, pat ja respondenti saprotami nevēlas paust savu nelojālo viedokli telefonaptaujās. Tātad sabiedrības gatavību balsot par jauno prezidenta pilnvaru termiņu pieņemšana par pašsaprotamu var būt nopietna kļūda. Lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju, kuri kādreiz uzskatīja valsti par galīgo atbalsta struktūru, birokrātiskā vēlme ieviest ierobežojumus un ekspertu ieteikumu par mērķtiecīgu finansiālu atbalstu visvairāk skartajiem vidusšķiras iedzīvotājiem pilsētās demonstratīva noraidīšana, ir rūgta vilšanās.

Viens no svarīgākajiem mūžsenā uzvaras stāsta pavērsieniem ir ideja, ka Krievijai kā Eiropas “atbrīvotājai” ir īpašas privilēģijas starptautiskajās attiecībās un tai ir morāls pārākums pār valstīm, kuras, iespējams, upurējušas mazāk monumentālajā cīņā. Šīs idejas pamatā ir vēlme iesaistīties sīvās propagandas cīņās ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kuras uzdrošinās atkāpties no Krievijas diskursa par Otrā pasaules kara cēloņiem un sekām un pat demontēt dažus padomju armijas pieminekļus. Tas arī mudina Maskavu asi nosodīt jebkādu darbību, kas apstrīd Padomju Savienības izšķirošo lomu nacistiskās Vācijas sakāvē, kā tas bija Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trumpa nesenajā vēstījumā.

Vēl svarīgāk ir tas, ka naratīvi par milzīgajiem padomju centieniem gūt Uzvaru postošajā karā tiek izmantoti, lai uzkurinātu militāristisko šovinismu un attaisnotu milzīgas investīcijas militārajā infrastruktūrā. Tādējādi Putins uzskata par piemērotu izmantot šo izdevību, lai apstiprinātu, ka modernu ieroču sistēmu ražošana un izvietošana noritēs kā plānots neatkarīgi no dažādiem apstākļiem. Lai arī parāde ir atlikta, militārā spēka demonstrācijas turpinās. Kara kuģis “Maršals Ustinovs” tika nosūtīts veikt raķešu izmēģinājumus Barenca jūrā, Arktikā, lai traucētu tuvumā notiekošajām ASV un Lielbritānijas jūras spēku mācībām.

Putins vēl nav paziņojis jaunu atliktās parādes datumu, taču viena iespēja ir 3. septembris, kas oficiāli apzīmē Otrā pasaules kara beigas, kas saistīts ar Japānas kapitulācijas vēsturisko faktu iepriekšējā dienā, kas tiek atzīmēts saskaņā ar Ķīnas politisko kalendāru.

Ķīna ir arvien nozīmīgāks atskaites punkts Krievijas drošības diskursā, īpaši spriedzes starp ASV un Ķīnas saasināšanās laikā, ko radījusi Covid-19 pandēmija un, kas plaši tiek atspoguļota. Daudzu ekspertu atzinumi ir piesardzīgi: viņi noraida ASV apsūdzības par to, ka Pekina visnotaļ nespēja apturēt epidēmiju, vienlaikus norādot, ka Ķīnas partiju un politiskās sistēmas darbība palēnināja reakciju uz uzliesmojumu Uhaņā. Dažādi viedokļi ir arī par ķīniešu metodēm mēģinājumos atdarināt Maskavu, kur reģistrēta vairāk nekā puse no visiem infekciju gadījumiem Krievijā. Dažu ekspertu ieskatos, Krievijai nav iespēju gūt labumu no izvērstās konfrontācijas starp ASV un Ķīnu, un tā nevar paļauties uz Ķīnas atbalstu savā konfrontācijā ar Rietumiem.

Šādi brīdinājumi, visticamāk nepatīk Kremlim, kurš vēlas izmantot pat saīsinātās svinības, lai apliecinātu Krievijas noturību pret nopietniem ārējiem draudiem, kā arī lai apstiprinātu neaizstājamās vadības nepieciešamību. Krievijas iedzīvotāji šobrīd ir spiesti izmantot savas dziļākās izturības un pacietības rezerves, taču viņi nevar neredzēt savas vadības neefektivitāti, bezrūpību un augstprātību. Apskatot vecvectēvu fotogrāfijas, kuri sasniedza traģisko uzvaru, priekšplānā izvirzās jautājums par atbildību par šodienas izaicinājumu risināšanu. Sacelšanās un nostāšanās pret apspiešanu un netaisnību vienmēr ir sarežģīta personīga izvēle, bet atmiņas par rūgtu prieku, ko nes miera rītausma, rada drosmi.

Dalies ar šo ziņu