2018.gada 7.maijā Putins ceturto reizi stājās Krievijas prezidenta amatā. Ja neskaita Dmitrija Medvedeva prezidentūru no 2008.gada līdz 2012.gadam, tas kļuva par Putina valdīšanas 18.gadu. Neraugoties uz ilgstošu iedzīvotāju reālo ieņēmumu kritumu, sociālpolitiskā situācija valstī bija stabila. Dabasresursu eksports – galvenais Krievijas budžeta ieņēmumu avots –ļāva uzkrāt līdzekļus tumšajām dienām izveidotajā Nacionālās labklājības fondā.[1] Lai arī paša Putin atgriešanos Kremlī 2012.gadā pavadīja Arābu pavasarim līdzīgiem demokrātiskās opozīcijas protesti, līdz 2018.gadam un pensiju reformai valdīja stabilitāte. Krievijas politologi un citi interesanti uzsāka diskusiju par iespējamo Putina mantinieku. Neraugoties uz Krievijas opozīcijas nepārtraukto kritiku, nekas neliecināja, ka Krievijas režīms var saskarties ar būtiskiem izaicinājumiem.
Neraugoties uz stabilitātes ilūzijām, 2020.gada a pirmie mēneši Krievijā ieviesa būtiskas pārmaiņas. Daļa no pārmaiņām ir pašas Krievijas elites lēmumi. Daļa bija nepieciešamība Krievijas elitei beidzot saskarties ar realo situāciju valstī. Pirmais solis bija Premjerministra Dmitrija Medvedeva valdības negaidītā atkāpšanās 15.janvārī. Viņa vietā stājās Premjers Mihails Mišutins, ko var uzskatīt par tehnisku Putina lēmumu izpildītāju. Otrs elites solis ir gada sākumā pasludināta, bet joprojām nepabeigtā Konstitucionāla reforma, kurasgalvenais mērķis ir nodrošināt Prezidentam paildzināt iespēju būt par Krievijas Prezidentu unpersonisko drošību. Par trešo izaicinājumu kļuva daļēji pašas Krievijas elites izraisītais energoresursu cenu kritums globālajos tirgos šī gada marta sākumā. Naftas cenu kritums izraisīja būtiskus Krievijas budžeta ieņēmumu kritumus. Papildus šiem apstākļiem COVID-19 epidemīja atkailināja Krievijas “varas vertikāles” trauslumu un federālā varas centra vājumu situācijā, kad problēmu nav iespējams atrisināt ar Krievijas varas tradicionālajiem instrumentiem – naudu, sabiedrisko attiecību tehnoloģijām, tiesībsargājošo institūciju spiedienu vai problēmas ignorēšanu. Šīs neefektīvas metodes sabiedrības disciplinēšanai Krievijā tiek pielietotas, bet arvien vairāk atklāj savu bezspēcību.
Lojālais Dmitrijs Medvedevs
2020.gada 15.janvārī Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs negaidīti paziņoja par atkāpšanos no amata. Baumas par viņa iespējamo atstādināšanu Krievijas informatīvajā telpā klejoja jau sen - jau līdz ar viņa stāšanos Prezidenta amatā 2012.gada maijā, taču parasti tika uztvertas kā daļa no nelabvēļu izvērstas informatīvās kampaņas, tamdēļ tika ignorētas.
Krievijas iekšpolitikas pētnieku rindās Medvedevam ir divējāda reputācija – viņš tiek apvainots neefektivitātē un korumpētībā, modernizācijas un attīstības centienos, demokratizācijā un attiecību uzlabošanā ar ASV, bet tajā pašā laikā iebrukumā Gruzijā 2008.gadā.[2] Taču neraugoties uz visiem viņa iespējamajiem trūkumiem,Medvedevam piemīt viena būtiska īpašība.Viņa nemainīga paklausībaPutinam un paļāvība uz normām, nevis spēka politiku. Tādēļ pēc Putina otrā prezidentūras pilnvaru termiņa beigām 2008.gadā, tieši Medvedevs ieņēma prezidenta posteni – viņš bija paklausīgs kandidāts, ko Putins neuzskatīja par draudu savai politiskajai karjerai. Pateicībā par reti sastopamo spēju atteikties no reālas varas un paklausību, Putins 2012.gadā pateicībā par Medvedeva darbu un paklausību, iecēla viņu par Premjerministru.
Ārpus šīm attiecībām, Medvedevam piemita vēl viena pat svarīgāka īpašība. Medvedevs, kā Premjerministrs, lieliski darbojās kā sabiedriskās neapmierinātības zibensnovedējs. Kamēr Prezidents varai lojālajos masu medijos tika slavināts par Krievijas sasniegumiem (reti kurš Krievijas ziņu izlaidums izpalika bez Putina pieminēšanas), Medvedevam nācās uzņemties atbildību par varas neveiksmēm un kļūdām. Viss notiek pēc Krievijas impērijas formulas, kur ir “labais cars”, bet “sliktie bajāri”, kas caru tur “neziņā par lietu patieso stāvokli.
Šī formula lieliski atspoguļojas Krievijas socioloģisko kompāniju pētījumos.[3] Pašas Krievijas sociāli politisko pētījumu centra Levada datiem parādīja, ka pēc Krimas aneksijas 2014.gadā līdz 2018.gada Pensiju reformai Prezidenta atbalsta reitings bija stabili 80% sabiedrības atbalsta.[4]. Savukārt D.Medvedevam popularitāte izskatījās pēc lejupslīdoša vektora. Ja Krimas aneksijas iespaidā viņa atbalsta reitings uzkāpa līdz pat 70%, tad līdz Pensiju reformai tas noslīdējtikai līdz 30%..
“Labā cara” tēla sabrukums
2018.gadā uzsāktā Pensiju reforma kļuva parsvarīgāko iemeslu Putina popularitātes kritumam. Šī reforma bija tā reize, kad „labais cars” pirmoreizi uzņēmās personisku atbildību par valsts stāvokli, kas nenovēršami noveda pie sabiedrībā nepopulāras reformas.. 2018.gada augustā Prezidents Putins vērsās pie iedzīvotājiem ar lūgumu “saprast un atbalstīt” jūnijā izsludināto reformu.[5] Taču tā vietā viņš saskārās ar būtisku iedzīvotāju neapmierinātības pieaugumu, kuri bija pieraduši pie stabila pensiju pieauguma kā apliecinājumu nemainīgām valsts rūpēm par Krievijas iedzīvotājiem. Reformas rezultātā Putina atbalstītāju loks saruna.
Autoritārās valstīs, kāda ir Krievija, iedzīvotāju viedoklim ir ir niecīga nozīme: „Nav svarīgi kā nobalso, svarīgi kā saskaitīja.” Vai autoritārā valstī indivīds var būt drošs, ka viņam priekšā tiešām stāv socioloģiskās kompānijas pārstāvis, nevisspecdienestu pārstāvis?[1] Valstīs ar spēcīgām atmiņām par represīvā aparāta spēju salauzt cilvēka likteni, šis nav mazsvarīgs arguments. Krievijas iedzīvotāji neapmierinātību par notiekošo varētu slēpt, jo baidās no represijām.
Krievijā Putins ir parādījis spēju kontrolēt ziņas ar pilnīgu kontroli pār masu medijiem kopš 1999.gada.[2] Autoritāras valsts apstākļos ap iedzīvotājiem diendienā tiek speciāli konstruēta informatīvajā telpa, kurā vadonis nekad nekļūdās un kuru visi atbalsta. Autoritārās sistēmās arī iedzīvotāju atbildēm socioloģiskajās aptaujās saskan ar informāciju publiskajā telpā, jo novirzes no vispārpieņemtā valstī tikai pievērš indivīdiem nevēlamu drošības struktūru uzmanību.
Putina reitinga krituma nianse slēpjas faktā, ka slavinošais mediju naratīvs nebija mainījies. Pensiju reforma bija nepieciešama un pamatota, kā par to diendienā vēstīja federālie ziņu izlaidumi un varai lojālie eksperti. Tas liek domāt, ka iedzīvotāju neapmierinātība izrādījās spēcīgāka par propagandas mašīnu. Taču šoreiz, atšķirībā no daudzām citām reizēm, sabiedrības acīs vainīgs bija nevis premjerministrs Medvedevs, nevis sliktie bajāri, bet gan pats cars – PrezidentsPutins!
Mihails Mišustins – jaunais režīma zibensnovedējs?
Atkāpjoties Medvedevam, viņa amatu ieņēma sabiedrībā maz pazīstamais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Krievijā viņš tiek uzskatīts par efektīvu vadītāju, kuram izdevās reformēt Federālo nodokļu dienestu un ievērojami paaugstināt nodokļu ieņēmumus. Taču pietrūkst pats iespējams svarīgākais šādam amatam – jaunais Premjers nevar uzņemties pilnu atbildību par Krievijā notiekošo, jo viņš amatā ir nesen, tādēļ kā sabiedriskās neapmierinātības zibensnovedējs nav izmantojams. Atbildība par notiekošo valstī joprojām guļas uz Prezidenta pleciem. Tas atspoguļojas reitingos, kur Levada centra dati par 2020.gadu tikai gada pirmajos trijos mēnešos līdz martam liecina par piecu procentpunktu reitingu kritumu, un neapmierinātības pieaugumu. Putina atbalsta nokrities līdz 63% martā, bet sabiedrības daļa, kas atklātī ir pret Prezidenta Putina režīmu ir pieaugusi līdz 36%. Kopš marta COVID-19 pandēmijas un naftas cenu krišanās, situācija Krievijā neuzlabosies..
Medvedeva atkāpšanās vēl nebūtu vērtējama kā problēma Putinam, ja vien 2020.gads neturpinātos ar jauniem izaicinājumiem. Putina režīmgs ir atkarīgs no dažādu interešu grupu atbalsta, bet, pasliktinoties situācijai, tiek zaudēts arī dažādu nozaru un politiski ietekmīgu grupu atbalsts. Putins ir nonācis aci pret aci ar „vientulību”. Sabiedrība un ietekmīgas grupas novēršas no pašreiz grimstoša režīma, kura rezultāts var būt sabrukums vai augšupeja. Vai šo vientulību glābs Putina iecerētā Konstitucionālā reforma un varas centralizācija? Par to lasiet nākamajā rakstā.
[2] Lilia Shevtsova, Putin’s Russia, (Washington: Carnegie Endowment for Democracy, 2005), 176-177
[1] Фонд национального благосостояния.
[2] Michael McFaul, „From Cold War to Hot Peace: An American Ambassador in Putin’s Russia,” Houghton Mifflin Harcourt (Boston and New York, 2017), 194-205.
[3] Одобрение органов власти. Левада центр. https://www.levada.ru/indikatory/ (skatīts 2020.gada 27.aprīlī)
[4] 2018.gada Pensiju reformas svarīgākais rezultāts bija pensionēšanās vecuma paaugstināšana vīriešiem no 60 līdz 65 gadiem, savukārt sievietēm no 55 līdz 60 gadiem.
[5] 2018.08.29. Обращение Президента к гражданам России. http://kremlin.ru/events/president/news/58405 (Skatīts 2020.gada 20.aprīlī)
