Lai gan Krievijai bija laiks sagatavoties Covid-19 pandēmijai, jo jaunais Korona vīruss pašreiz valstī vīrusa visvairāk skarto pilsētu Maskavu sasniedza marta pēdējā nedēļā, varas iestādes izrādījās krietni nesagatavojušās. Jauni infekcijas gadījumi palielinās par 4500 – 6000 dienā, kamēr oficiālie ikdienas mirstības rādītāji ir palikuši aptuveni 1% apmērā, norādot uz Krievijas datu zemo uzticamību.
Maskavieši ir iemācījušies neticēt valdības paustajiem mierinājumiem. Viņi plaši izplata bildes ar garajām ātrās palīdzības mašīnu rindām, kas stundām gaida, lai nogādātu pacientus uz slimnīcām, kā arī bieži ir dzirdami stāti par ārstiem, kas ir smagi pārstrādājušies un vienlaikus ir apdraudēti un neaizsargāti . Par spīti Krievijas valsts plašajām pūlēm iedibināt kontroli interneta vidē, lielākā daļa sociālo tīklu netiek cenzēti, tāpēc to cilvēku dusmas, kuri piedzīvojuši neefektīvo vīrusa testēšanu un pārpildītās slimnīcas, veido sabiedrības viedokli daudz labāk nekā propaganda.
Pandēmijas ierobežošanas pasākumu efektivitāte Krievijas Federācijā vēl nav skaidra, bet šie ierobežojumi jau ir veicinājuši miljonu krievu, kuri jau līdz tam dzīvoja bez iekrājumiem, no algas līdz algai, iedzīšanu nožēlojamā nabadzībā tieša valsts atbalsta trūkuma dēļ. Krīzes apmēra oficiālie aprēķini tiek atjaunoti katru dienu, un pēdējā IKP sarukuma prognoze ir par 4 – 6% 2020. gadā, kas ir optimistiska, salīdzinājumā ar konservatīvākiem ekspertiem, kas paredz 8 – 12% IKP kritumu. Valsts uzkrātās finanšu rezerves jau ir paredzētas primāri federālā budžeta deficīta kompensēšanai. Tāpēc visas cerības, ka valdība varētu kompensēt Krievijas iedzīvotāju ātri rūkošos ienākumus, tiek smagi pieviltas. Bankas jau ir ziņojušas par to, ka cilvēki masveidā iztukšo savus personiskos kontus. Tas, cik ātri slepus uzkrātā nauda tiks iztērēta, neinteresē miljonus mazo uzņēmēju un pašnodarbināto, kuri ir spiesti pārkāpt karantīnas ierobežojumus, kas ir noteikti līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu.
Taču virsskaņas raķetes un citi “brīnumieroči” kļuvuši neatbilstošiem globālo attiecību radikālajā pārveidē. Bruņotie spēki nevar izglābt Krieviju no tās graujošā stāvokļa, pat tad, ja augstākā vadība slavina militāro mediķu varonīgo darbu Bergamo, Itālijā, vai palīdzību, kas nogādāta uz Sīriju. Pavasara iesaukums, kas parasti notiek 1. aprīlī, un pārcelts par mēnesi. Tomēr to būs neiespējami izpildīt arī maijā, kad Krievijā ir paredzēts pandēmijas pīķis. Cenšoties uzturēt militāro prestižu, augstākā nekaunība ir Bruņoto spēku katedrāles celtniecības sasteigšana, kurā būs redzama mozaīka ar prezidentu Vladimiru Putinu, aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un Krievijas bruņoto spēku štāba priekšnieku ģenerāli Valēriju Gerasimovu.
Šī pašslavināšanās parāda augstākās varas autoritātes ātro eroziju, kas iepriekš tika uztverta (un arī sevi tā pasniedza) kā valsts drošības un vienotības garants, norādot stratēģisko vadību lielos izaicinājumos ar plašu sabiedrības atbalstu.
Šs skatījums par kompetentu un stingru vadību tagad ir satricināts ar Putina pašizolāciju un acīmredzamo negribīgumu uzņemties atbildību par dārgajiem un nepopulārajiem lēmumiem, kas pieņemti pašreizējās humānās un ekonomiskās ārkārtas situācijas dēļ. Tikmēr viņa reti pārraidītās darba tikšanās rada iespaidu par atturīgu vadītāju nekā aktīvu menedžeri. Sociologi tuvākajos mēnešos sagaida viņa popularitātes strauju kritumu. Savukārt pārveidotā premjerministra Mihaila Mišustina valdība nav varējusi mobilizēt lielāko valsts birokrātiju uz nozīmīgu rīcību un tā vietā cenšas galvenokārt izrādīt lojalitāti Putina neīstenojamajām norādēm.
Vietējā nekārtība atspoguļojas arī pasīvā un nogaidošā ārpolitikā par spīti Putina apliecinājumiem, ka viņš pārrauga starptautiskās attiecības un lasa Ārlietu ministrijas ziņojumus. Vērīgākie komentētāji atzīst, ka Krievijas pozīciju pasaules kartē nopietni ir sabojājusi Covid-19 pandēmija, un tikai neliels mierinājums ir viņu pašu situācijas redzējums, ka Eiropas Savienības ietekme un viengabalainība ir vēl vairāk iedragāta. Vairāku sakaru ar Eiropu negaidītais pārrāvums ir krieviem atgādinājis par šo kaimiņu nozīmīgumu Krievijai un arī apstiprinājis, ka ES ārkārtas situācijas dēļ pieņemtie mēri neiekļauj pret Krieviju noteikto sankciju režīma atvieglošanu.
Maskavā vēl pastāv nelielas cerības par attiecību uzlabošanos ar ASV , īpaši pēc draudzīgo abu pušu augsta līmeņa paziņojumiem saistībā ar ASV un Padomju karaspēku tikšanās gadadienu Otrā pasaules kara beigās pie Elbas upes. Tomēr to aizēno rūpes par spriedzies pieaugumu starp ASV un Ķīnu, kas tiek uztverts kā rādītājs pārejai uz konfliktiem bagātu pēc-pandēmijas pasauli, kurā Krievijai varētu būt neizdevīgs stāvoklis. Daži visziņi Maskavā iesaistās vēlamās stratēģijas izstrādē par Krievijas izbēgšanu no tās atkarības no Ķīnas, pieprasot, ka Krievija, par spīti tās sarūkošajām iespējām, ir pozīcijā, lai iniciētu jaunu “globālu” kustību, kurā suverenitāte pārspēj globalizāciju.
Ar tik zemām naftas cenām vienīgi militārais spēks uztur Krievijas “varenības” tēlu. Putins cerēja šo tēlu pastiprināt, sarīkojot pompozas 9. maija svinības, pieminot Padomju armijas uzvaru Otrajā pasaules karā un cerot uz citu pasaules līderu dalību. Šīs parādes atlikšana ir novirze no ambiciozā plāna. Putina vadība ir kompromitēta ne jau ar viņa rakstura labi redzamajām vājībām, bet gan ar viņa rūpīgi veidotās varas sistēmas neatbilstību šā brīža galvenajam uzdevumam - vadīt Covid-19 krīzi.