Arvien vairāk un vairāk pasaules politisko līderu Covid 19 krīzes laikā izvēlas lietot kara laika retoriku, lai gan politiķu loma un nepieciešamā rīcība vīrusa pandēmijas un kara laikā būtiski atšķiras, raksta britu portāls “Varsity.co.uk”.
Kara laika un koronavīrusa epidēmijas salīdzinājumi ir manāmi gan plašsaziņas līdzekļos, gan valdības ziņojumus, gan parastās sarunās. Politiskie līderi kara ideju izmanto kā attaisnojumu jaunajām ārkārtas pilnvarām, ekonomikas stimulēšanas plānu ieviešanai un ārkārtas situācijas sajūtas radīšanai sabiedrībā.
Politiskajā retorikā lietotais epidēmijas salīdzinājums ar karu palīdz daudz labāk pamatot armijas iesaisti pret koronavīrusa izplatīšanu vērstos pasākumos. Piemēram Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis par jauniem ierobežojumiem, stāvot militāras slimnīcas priekšā. Viņš divdesmit minūšu laikā sešas reizes atkārtoja vārdus “mēs esam karā”. Viņš paziņoja, ka armija veiks jaunu operāciju “Izturība”, kuras mērķis ir mazināt krīzi.E. Makrons savu runu veidoja tā, it kā viņš būtu līderis kara laikā, jeb sava veida mūsdienu Šarls de Gols.
Koronavīruss rada draudus cilvēku dzīvībām, tomēr nedrīkst pieļaut, ka militārā retorika sāk maldināt sabiedrību. Eksperti atzīst, ka šo krīzi tikpat kā neviens nepārvarēs kā uzvarētājs. Zinātnes vēsturnieks Bruno Latours (Bruno Latour) uzsver, ka cilvēki nekad neuzvar vīrusu, bet gan iemācās ar to sadzīvot. Šādi, piemēram, bijis ar gripu.
Arī Covid-19 laikā jāturpinās politiskajām debatēm un rūpēm par brīvu presi un kvalitatīvu informācijas pieeju sabiedrībai. Šie elementi liek līderiem uzņemties atbildību par savām rīcībām - piemēram, “The New York Times” kalpo kā pretstats Donalda Trampa sākotnējiem apgalvojumiem, par to, ka vīruss nav nekas traks. Daudzi autokrātiski līderi kā Viktors Orbans Ungārijā un Rodrigo Duerte Filipīnās izmanto šo krīzi, lai ierobežotu presi un samazinātu parlamenta pilnvaras.
Pat labi strādājošās demokrātijās kara laika retorika iebiedē tos cilvēkus, kuri vēlas kritizēt valdības rīcību krīzes laikā. Šāda retorika ierobežo politiskās debates, kad nepieciešams pārredzams lēmumu pieņemšanas process. Piemēram, Lielbritānijas iedzīvotāji un Pasaules Veselības organizācija nosodīja premjera Borisa Džonsona lēno reakciju uz krīzi. Ar aktīvu politisku debašu palīdzību, iespējams, tā nebūtu noticis.
Rakstnieks Alberts Kamuss (Albert Camus) savā romānā “Mēris” (“The Plague”) rada salīdzinājumu starp karu un slimības epidēmiju. 1947. gadā publicētajā grāmatā tiek raksturots slimības uzliesmojums, kas ir salīdzināms ar nacistu veikto Eiropas okupāciju. Viņš izmantoja epidēmijas alegoriju, lai salīdzinātu civiliedzīvotāju reakcijas: daži iedzīvotāji pretojās un cīnījās pret slimību, bet bija arī tādi, kas necīnījās.
Karam un lielai epidēmijai ir savas līdzības. Cilvēku bailes un bezspēcības sajūta skatoties uz ārējiem notikumiem liek tiem atgriezties iekšējajā pasaulē. Tomēr karš un epidēmija nav nekas identisks. A. Kamuss savā romānā uzsvēra, ka sabiedrības reakcija uz slimību ir dabīga, kamēr cilvēku reakcija uz okupāciju ir politiska. Cilvēki var dzīvot kā žurkas, kas sadarbojas ar vīrusu, vai arī kā dakteri, kas turpina dzīvot pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kuriem viņi dzīvoja pirms mēra epidēmijas. Tieši tāpat mēs varam reaģēt uz koronavīrusu – izmantojot militāru retoriku un radot bailes sabiedrībā, vai arī saglabājot pilsonisko sabiedrību un aktīvas politiskās debates, kas nodrošina vērtību turpinātību sabiedrībā.
Kara laika retorika liek mums aizmirst, ka mēs visi kopā atrodamies šajā krīzē un ka mēs tikai visi kopā varam to atrisināt.