Prezidenta Vladimira Putina otrā uzruna Krievijas tautai šī gada 2.aprīlī saistībā ar Covid-19 koronvīrusa pandēmiju bija tikpat īsa kā viņa pirmais paziņojums, un tikpat neapmierinoša pēc viņa ziņojuma stila un satura. Putins līdzīgā manierē kā iepriekš izvairījās no vārdiem „karantīna” un „aizliegt” un formāli paziņoja, ka iepriekš noteiktā “brīvdienu nedēļa” tiks pagarināta līdz pat aprīļa beigām. Nav skaidrs, kā tiks maksātas algas miljoniem nodarbināto iedzīvotāju, kas nestrādā valsts pārvaldē.
Tai pašā laikā atbildība par attiecīgo pašizolācijas pasākumu noteikšanu gulstas uz Krievijas reģionu vadītāju pleciem. Šie federālo subjektu vadītāji jau sen vairs nav pilnvaroti kontrolēt finanses, un līdz šim šīs amatpersonas tika ieceltas un atlaistas no darba, balstoties uz prezidenta iegribām. Tagad minētajām amatpersonām nāksies atbildēt par valsts degradētās medicīnas sistēmas nesagatavotību esošajai situācijai.
Stingri centralizētā Krievijas valsts pēc savas būtības ir federatīvā pārvaldes sistēma, taču pēkšņa atbildības pārdale bez atbilstošas resursu pārkārtošanas ir radījusi apjukumu birokrātijas iekšienē. Iemesls tam ir fakts, ka reģioni nevar izmantot finanšu rezerves, lai nodrošinātu „drošības spilvenus” pēkšņajai krīzes situācijai bez skaidra rīkojuma no Kremļa.
Pat Krievijas mazo uzņēmumu bankrotu vilnis joprojām netiek uzskatīts par problēmu, kurai jāpievērš valstiska uzmanība. Krievijas tradicionāli pacietīgo iedzīvotāju vilšanās un izmisums tagad sniedz iespēju apspiestajai opozīcijai, kuru iedvesmo Aleksejs Navaļnijs, uzrunāt citkārt tik politiski neitrālās sabiedrības grupas.
Putins šogad bija plānojis pārdomātu politisko manevru, pārskatot valsts Konstitūciju, lai pagarinātu savu prezidenta pilnvaru termiņu uz nenoteiktu laiku, taču COVID-19 pandēmija šo ieceri sagrieza tā, ka citkārt tik neaizstājamais valsts līderis pēkšņi ir mainījis savu lomu, kļūstot par apmulsušu vadītāju, kurš izvairās no atbildības. Labdabīga, bet stingra autokrāta loma, kuru Putins pēdējās divās desmitgadēs bija sev cītīgi veidojis, prasa arī tādas iezīmes kā pašpārliecību, viltību un līdzjūtību, bet šī brīža krīze ir skaidri parādījusi, ka Putinam šīs rakstura īpašības trūkst.
Vissmagāk koronavīrusa uzliesmojums ir skāris Maskavu, jo apmēram trīs ceturtdaļas no Krievijā reģistrētajiem vīrusa gadījumiem ir reģistrēti galvaspilsētā, un no tā izrietošais karantīnas režīms ir sadragājis pilsētas ekonomiku, kas bija balstīta pakalpojumu sniegšanā.
Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins ir spēris apņēmīgus soļus, izdodot lēmumu par sociālo distancēšanos, taču, kā apgalvo Maskavas domes priekšsēdētājs, ja pašvaldībai būs jāsniedz atbalsts visiem tās teritorijā reģistrētajiem bezdarbniekiem, pilsētas budžets šo finansiālo slogu var neizturēt. Viņš ir devis rīkojumu izmantot ielās izvietotajās kamerās sejas atpazīšanas programmatūru, lai izsekotu karantīnas pārkāpējus, kā arī sagatavot viedtālruņu lietotnes, kas izsniedz QR kodus, kas nepieciešami iedzīvotājiem, kuri vēlas iziet ārpus savām mājām. Šie mēri ir aizvainojuši pilsētas iedzīvotājus, kuri pieņemtos lēmumus raksturo kā mēģinājumu pārvērst Maskavu par “digitālo GULAGU”. Digitālo tehnoloģiju patiesā efektivitāte, iespējams, izrādīsies ierobežota, bet tos papildina arī tādi neierasti pasākumi kā, piemēram, patriarha Kirila braukšana pa Maskavu automašīnu eskortā, un vedot svēto ikonu, lai atvairītu koronavīrusu.
Covid-19 uzliesmojuma izplatība visā Krievijā ir nevienmērīga. Īpaši pamanāms ir nelielais oficiāli reģistrēto vīrusa gadījumu skaits Tālajos Austrumos, lai gan šie reģioni gada sākumā bija pakļauti apjomīgai pārrobežu migrācijai no Ķīnas. Oficiālā Maskava labprāt slavē Ķīnas panākumus pandēmijas pārvarēšanā un pauž nožēlu, ka Amerikas Savienotās Valstis apšauba Ķīnas oficiālo mirstības līmeņa datu ticamību. Tieši Ķīnas smagā ekonomikas stāvokļa ātrais uzlabojums pēc vīrusa pandēmijas ir Krievijas lielākā cerība. Ķīnas ekonomikas atkopšanās varētu ievadīt naftas cenu pieaugumu, uz ko tik ļoti cer Krievija, pēc tam, kad pēc paša V. Putina lēmuma par atteikšanos no OPEC + karteļa vienošanās par naftas ieguves samazināšanu, tās piedzīvoja strauju lejupslīdi. Šo kļūdu tagad V. Putins tagad mēģina visiem spēkiem maskēt un labot.
Viena no tēmām, ko Putins nepieminēja savā uzrunā, bija par 9. maija Uzvaras dienas parādi Maskavā, kas katru gadu kalpo, lai grandiozā mērogā simbolizētu autokrātiskā režīma bagātīgo vēsturisko pamatu. Gatavošanās šai militārajai izrādei var turpināties, pat ja “patriotiskā” ziņu izplatīšana zaudē savu spēju atbalstīt V.Putina varas leģitimitāti.
Tikmēr augstākā līmeņa amatpersonas apgalvo, ka militārpersonām ir svarīga loma cīņā pret pandēmiju. Turklāt, neatkarīgi no ieviestajiem karantīnas pasākumiem, Krievijas bruņotie spēki joprojām aktīvi īsteno pavasara iesaukuma plānus.
Savā 2.aprīļa uzrunā iedzīvotājiem V. Putins neko neteica par to, kā tiks risināti strauji pieaugošie sarežģījumi, ar kuriem īpaši saskaras maznodrošinātās sabiedrības grupas, kuras līd šim bija V. Putina atbalstītāji vai vismaz bija apmierināti ar autokrātisko “stabilitāti”. Šķiet, ka V. Putinam tā arī nav izdevies pārliecināt dažādus elites un birokrātijas pārstāvjus par savu spēju aizsargāt šo grupu intereses un vadīt konfliktus. V. Putins var cerēt mierīgi nogaidīt šo sarežģīto laika periodu, bet viņa autoritāte jau ir nopietni iedragāta. Tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa atbildība par krīzes saasināšanos varētu tikt noliegta. Eksperti gan atzīst - autokrātiem ir daudz privilēģiju, taču viņiem ir jāuztur stingra kontrole, lai to darbību nepārtrauktu apvērsums vai revolūcija.