Kārtējā zīme par Maskavas un Vašingtonas attiecību pakāpenisko pasliktināšanos ir nupat izskanējusī Krievijas amatpersonu un parlamentāriešu vēlme izbeigt 1990. gadā starp PSRS un ASV noslēgtās vienošanās “pagaidu izpildi” Beringa jūras šaurumā, raksta analītikas centrs “Jamestown Foundation”.
Vienošanās, kuru 1990. gadā parakstīja PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze un ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers (James Baker) paredzēja jūras robežu nodalīšanu starp abām valstīm Beringa jūras ziemeļos. Šo vienošanos ASV ratificēja 1992. gadā, taču PSRS to izdarīt nepaspēja, bet tās “pēcnācēja” Krievija izvēlējās to nedarīt. Tā vietā Maskava izlēma vienošanās noteikumus pildīt “pagaidu” režīmā. Eksperti uzskata, ka šos noteikumus Maskava pavisam drīz pārtrauks ievērot.
27. janvārī Krievijas Federācijas padomes ārlietu komitejas loceklis Konstantīns Kosačevs paziņoja, ka kopā ar citiem likumdevējiem ticies ar Ārlietu ministriju, Federālās drošības aģentūru un Krievijas zvejniecības amatpersonām, lai diskutētu par to, vai Maskavai būtu jāturpina pildīt vienošanās noteikumus, neskatoties uz tās neratificēšanu. Viņš uzsvēra, ka sarunu dalībnieki bijuši vienisprātis – Krievijas valdībai oficiāli jāpaziņo, ka tā turpmāk vairs nepildīs vienošanās nosacījumus. Jau nākamajā dienā Ārlietu ministrijas amatpersona apstiprināja, ka piekrīt šādai idejai.
Saskaņā ar dokumentu, Maskava un Vašingtona vienojās Beringa šaurumā noteikt robežu starp abām valstīm no “punkta 65° 30′N, 168° 58′ 37″ W, līdz 168° 58′ 37″ W meridiānam caur Beringa šaurumu un Čukču jūru, iestiepjoties Ziemeļu Ledus okeānā tik tālu, cik tas atļauts starptautiskajos likumos, norāda “Jamestown Foundation”.
Laikā, kad ASV no Krievijas Impērijas iegādājās Aļasku, nebija nekādas vajadzības definēt robežu, kas pārsniegtu tā laika noteikumus par robežām trīs jūras jūdžu attālumā no valsts krasta līnijas. Taču stājoties spēkā ANO Jūras tiesību konvencijai, kas paredzēja ekonomiskās zonas izveidi 200 jūras jūdžu attālumā no krasta, gan Krievija, gan ASV nolēma, ka radusies nepieciešamība noteikt abu valstu jūras robežu starp Čukotsku un Aļasku. Dž. Beikera un E. Ševardnadzes vienošanās visbeidzot spēja rast kompromisu, taču lielākā daļa teritoriju, par ko valstis nespēja vienoties, palika ASV ekonomiskajā zonā. Jau deviņdesmitajos gados Krievija ar to nebija apmierināta. Daudzi pret šo vienošanos iebilst vēl šodien.
Dž. Beikers un E. Ševardnadze izlēma vienkārši sadalīt teritoriju uz pusēm, kas noveda pie ASV pilnīgas neatkarības reģionā, kuru Krievija vienmēr tika uzskatījusi par savu. Tā rezultātā Maskava 1990. gadā vienošanos izlēma neratificēt un valsts amatpersonas, ieskaitot prezidentu Vladimiru Putinu, ik pa brīdim apspriedušas robežu modifikācijas. Kopš dokumenta parakstīšanas abu valstu pārstāvji laiku pa laikam vienojušies sarunās par tālāku vienošanās attīstību un izmaiņām reģionā, bet līdz šim tas tā arī palicis sarunu līmenī un nekādas reālas darbības nav veiktas. Pēc ekspertu domām, sarunas iestrēgušas strupceļā ASV un Krievijas atšķirīgo interešu dēļ. Krievijas iebildumi attiecināmi uz to, ka valsts vēlas paplašināt Ziemeļu Jūras Ceļu tirdzniecības kuģiem, bet nevēlas tos izmantojot katru reizi lūgt atļauju iebraukt ūdeņos, kas šobrīd skaitās ASV teritorijā. Tāpat Krievija nevēlas ASV iejaukšanos Krievijas zvejniecības kuģu darbā reģiona ūdeņos, norāda “Jamestown Foundation”. Savukārt ASV tic, ka Beringa šaurumā atrodas naftas un citu minerālu ieguves vietas, ko tās nākotnē labprāt izmantotu.
Izdevuma “Russia’s Sea News” redaktors Anatolijs Kuzņecovs norādījis, ka “ja nekā citādi, tad Krievijas parlaments varētu vismaz izveidot likumu par atteikšanos no 28 gadus vecā Padomju varas parakstītā tiesību akta izpildes”. “Pamatojoties uz likumu “Par Krievijas starptautiskajiem līgumiem”, jebkāda vienošanās saistībā ar valsts robežām, sauszemes vai jūras, ir tiesiski spēkā neesoša, ja tā nav ratificēta,” uzsver A. Kuzņecovs. Viņš gan piebilst, ka “ja Krievija izlems ignorēt amerikāņu intereses Beringa šaurumā, tā riskē uzsākt jaunu “nervozo karu”. Krievijas zvejniekiem būs jāpaļaujas uz valsts Jūras spēku aizsardzību cerībā, ka ASV karakuģi nevēlēsies uzsākt kaujas tik relatīvi mazu incidentu dēļ.” Krievijas parlamenta lēmumi šajā situācijā varētu arī izbeigt briestošo strīdu, taču Maskavas likumdošanas principi – nepildīt līgumus, ja vien tie nav ratificēti – nākotnē varētu izraisīt vēl vairāk problēmu arī citās jomās, uzskata eksperti.