Krievijas prezidents Vladimirs Putins turpina pārkāpt robežas. Vien piecas dienas pēc tam, kad viņš paziņoja par konstitūcijas reformām un izveidoja darba grupu to izstrādāšanai, parlaments pieņēma jaunos grozījumus, raksta Krievijas neatkarīgais laikraksts “The Moscow Times”.
Žurnālists Leonīds Beršidskis norāda, ka jebkādas diskusijas par šo tēmu pēc tam, kad lēmums jau pieņemts, būtu izraisījušas farsu un neko nelīdzētu jebkurā gadījumā. Putins ir galvenais avots jebkādu likumu un noteikumu izmaiņu veikšanā, kas nozīmē, ka parlaments, pieņemot konstitūcijas izmaiņas, tās varēja labot tikai tik daudz, cik to ļāva prezidents.
Konstitūcijas izmaiņas Krievijas un starptautiskajai sabiedrībai šobrīd izraisījušas vairāk jautājumu, nekā sniegušas atbildes. “Uz papīra” šīs izmaiņas stiprina Krievijas vājo kontroles un līdzsvarošanas sistēmu, tās vēl aizvien pieļauj īpaši izteiktu prezidentālu varu un pat paplašina tās darbības robežas, norāda L. Beršidskis. Šāds iznākums V. Putina plānu, saglabāt varu arī pēc 2024. gada, padara atkarīgu no viņa izvēlētā pēcteča. Viņš to būtu varējis izmainīt, iekļaujot konstitūcijā punktu par varas saglabāšanu, piemēram, līdz mūža garam, taču, acīmredzot, izvēlējās to nedarīt.
Situācija sabiedrībā rada vairākus jautājumus. Kāpēc viņš uzreiz neizmainīja likumu? Vai V. Putins jau izvēlējies savu aizstājēju? Vai izmaiņas valdībā patiešām paredzētas tikai konstitūcijas uzlabošanai? Kāpēc veidot svarīgas institūcijas, ja tās tāpat tiks pakļautas prezidentam un viņa vēlmēm?
Komentētāji ar juridisko pieredzi norādījuši, ka jaunie grozījumi varētu būt paredzēti vien tam, lai “notīrītu” pagātni un ļautu viņam amatā atgriezties atkal. Tas gan būtu visai brutāls solis, no kura Krievijas galvenā amatpersona līdz šim spējusi izvairīties, ko nevar teikt par “mūžīgajiem” valstu vadītājiem Centrālāzija un Baltkrievijā.
V. Putina ieteiktie grozījumi dod tautas vēlētajai valdības apakšpalātai tiesības apstiprināt ne tikai valsts premjerministru, bet arī pārējos ministru kabineta locekļus, izņemot tos, kas atbildīgi par drošību un ārpolitiku. Šos ministrus “pēc konsultācijām” ar parlamenta augšpalātu, kas sastāv no reģionālajiem pārstāvjiem, izraudzīsies pats prezidents.
Piedāvātā varas pārdale savukārt ļauj V. Putinam izvēlēties arī citus amatus, pēc prezidenta pilnvaru beigām. Viņš, piemēram, varētu ieņemt premjerministra amatu, būt parlamenta spīkers vai valdošās partijas vadītājs. Taču, ieņemot šādas pozīcijas, V. Putinam būtu jāpakļaujas citiem, kas sistēmā būtu virs viņa. Pakļautība prezidentam, visticamāk, būtu arī daudz izteiktāka nekā no 2008. līdz 2012. gadam, kad viņš strādāja par tālaika prezidenta Dmitrija Medvedeva valdības vadītāju, uzsver “The Moscow Times” žurnālists.
V. Putins jau iepriekš publiski sacījis, ka Krieviju nevar vadīt bez stipras prezidentūras. “Šeit jāpiebilst, ka viņš ļoti labi arī apzinās, ka nav nemirstīgs,” raksta L. Beršidskis. Ja viņš izveidos valdības sistēmu, kurā bijušajam prezidentam ir lielāka vara nekā esošajam, tad visa valdības sistēma, pēc viņa aiziešanas tiktu destabilizēta, tādā veidā paverot iespēju “ārzemju ienaidniekiem” izvērst savu varu valstī.
Arī it kā jaunas varas piedēvēšana institūcijām un amatpersonām, kurām pēdējo 20 gadu laikā V. Putins to ir atņēmis, ir ļoti veiksmīgi izplānota. Parlamenta un Konstitucionālās Tiesas amatpersonām šķietami atdodot viņu varu un “glaudot tos pa spalvai”, viņi kļūs piekāpīgāki, par spīti tam, ka reālā vara paliek prezidenta rokās.
Labi zināms, ka V. Putins dod priekšroku stabilitātei, nevēlas pieļaut īpašas izmaiņas formālās valdības sistēmā un parasti neatlaiž cilvēkus, kuri pierādījuši viņam savu lojalitāti. Tāpēc neparasti šķiet tas, kādā ātrumā Krievijas prezidents iesniedzis apstiprināšanai jaunās reformas un atlaidis un apstiprinājis jaunos valdības locekļus. Pirmdien viņš atlaida arī ilglaicīgo sabiedroto – ģenerālprokuroru Juriju Čaiku, vietā pieņemot izmeklētāju Igoru Krasnovu, kurš tāpat kā jaunais premjers Mihails Mišustins pēkšņajā karjeras izaugsmē “parlēcis” pāris karjeras kāpņu pakāpieniem, uzsver L. Beršidskis.
“Es nevaru izbēgt no sajūtas, ka gan sabiedrība, gan pieredzējušie Kremļa darbību vērotāji šobrīd ir neziņā par to, kas V. Putinu pamudināja sākt šādu valdības pārveidošanu četrus gadus pirms tam, kad viņam prezidenta kabinets būtu jāpamet pavisam,” raksta žurnālists, norādot, ka arī prezidenta priekšgājējs Boriss Jeļcins pēdējos trīs sava termiņa gadus pavadīja, izvēloties savu pēcteci. “Tāpēc nākamajos gados vislielākā uzmanība tiks pievērsta dažādām personībām, kaut arī V. Putina izvēle noteikti būs vairāk izplānota, nekā tas bija B. Jeļcina gadījumā.”