Jau gadiem ASV Nacionālās drošības stratēģija katru gadu tika apstiprināta bez īpašas ievērības, taču tas mainījās 2018. gadā. Tā laika Aizsardzības sekretārs Džeimss Matiss un viņa komanda, nenoslepenotajā stratēģijas apkopojumā pauda viedokli, ka draudi, kurus izraisa kādas valsts “pelēkās zonas” uzbrukums citai, varētu būt lielāks apdraudējums, nekā “Islāma valsts”. Tā secina ASV pētījumu organizācija “Rand Corporation”.
“ASV šobrīd primāri būtu jāuztraucas par starpvalstu stratēģisko sacensību, nevis terorismu, lai nodrošinātu valsts nacionālo drošību,” norādīts apkopojumā. Tajā uzsvērta tieši Krievijas diplomātu un kopējo naidīgo darbību bīstamība ilgtermiņā, kas veikta ar nodomu sacensties par globālo ietekmi. Tādējādi Krievijas novēršanās no demokrātijas, varētu būt vairāk bīstama nekā tās kodolieroču arsenāls.
Šādu drošības prioritāti izvirzījusi arī NATO, un viedoklis vieno gan ASV, gan Eiropas sabiedrotās. Tikai izprotot Krievijas darbības, kas vērstas pret NATO, rietumvalstis spētu veidot stratēģijas, lai atturētu, novērstu un darbotos pret noteiktajiem draudiem, kas identificēti Nacionālās drošības stratēģijā, norāda politikas jomas eksperti.
Kaut arī kiberplatformas, hibrīdteroristu grupas un globālās komunikācijas iespējas karam un “pelēkās zonas” darbībām dod iespēju “izplesties”, kara ideoloģija paliek tā pati – vienam otru apsteigt un uzvarēt. Bet līdzīgi kā 20. gadsimtā, arī šobrīd reāla karadarbība notiek reti.
“Naidīgās darbības” RAND pētnieki definējuši kā valsts aktivitātes, kas nesaistītas ar reālu karadarbību vai kodolieroču izmantošanu, bet, kas veiktas naidīgu mērķu vārdā, lai sasniegtu kādu konkrētu labumu un samazinātu pretinieku valsts spējas, stabilitāti vai citas priekšrocības.
2014. gadā tika aizsākts jauna analītiskā tendence – “hibrīdkaradarbība”. Pēc tam, kad Krievija šajā gadā anektēja Krimu un “Islāma valsts” kaujinieki ieņēma lielu daļu Irākas, termins tika izveidots, lai raksturotu ne tikai paramilitāru-teroristu organizāciju hibrīdkara darbības, bet arī “pelēkās zonas” taktikas, kuras izmanto valsts bruņotie spēki. Apmēram tajā pašā laikā pasaule ievēroja arī Ķīnas agresīvās “pelēkās zonas” darbības Dienvidķīnas jūrā, Āfrikā un citur. Sākotnēji vairāki avoti pat centās uzsvērt, ka Krievija izveidojusi jauna veida karadarbību. Eksperti gan norāda, ka šis termins pēc 2015. gada publiskajā apspriešanā parādījās arvien retāk.
2016. gadā vairāki politikas eksperti jau bija vienisprātis – lai arī kādu terminu viņi neizmantotu nestandarta karadarbības aprakstīšanai, kopumā tas vienalga iekļausies “pelēkās zonas” definīcijā. Eksperti nonāca arī pie kopīgiem secinājumiem par Krieviju un tās darbībām - naidīgas dabas pasākumi “pelēkās zonas” ietvaros nav nekas jauns, īpaši Krievijai. Kaut arī tās spējas sasniegt mērķus ir ierobežotas, Krievija turpinās pieturēties tieši pie šādas taktikas. Tādējādi ir grūti atturēt, novērst un pārtvert “pelēkās zonas” aktivitātes.
Foto: Reuters/Scanpix
Vēsturiski Krievija, gan pirms PSRS, gan PSRS laikos, jutusies apdraudēta no savu kaimiņu puses. Jāatzīst, ka tam bijis arī pamats, taču šīs vēsturiskās ievainojamības rezultātā mūsdienu Krievijas kultūru tas ietekmē vēl aizvien. Tas savukārt motivē Krievijas kā valsts aktivitātes, kas rezultējas ar naidīgām darbībām pret citām valstīm, to skaidrojot kā pretpasākumu veikšanu.
Arī robežu ziņā Krievijai iemesls bažīties par potenciāliem iebrucējiem – valsts milzīgo robežu nebūtu viegli nosargāt, ja tai uzbruktu no vairākiem punktiem vienlaicīgi, norāda eksperti. Vēsturisku “traumu” ietekmē Krievija laika gaitā izveidojusi īpaši spēcīgu centralizētu valsti un militāro iekārtu. Un, kaut arī NATO nekad nav iekarojusi Krieviju, aliansei izplatoties Krievijas kādreizējo sabiedroto reģionā, valsts arvien vairāk sāk justies nedroši par savu stāvokli, norāda eksperti.
Arī pēc PSRS sabrukšanas, Krievijai draudzīgajās valstīs, piemēram, Ukrainā, Gruzijā un Kirgizstānā, notikušie protesti pret valdībām, kuras pakļāvušās Kremļa vadībai, Maskavā izraisa bailes par apdraudējumu no Austrumeiropas, norāda ASV Krievijas politikas eksperte Andžela Stenta (Angela Stent). “Šādi protesti, iespējams, liek viņiem vērtēt to, cik lielā mērā Krievijas iekšienē vērojams pašu vājums.”
Politikas zinātniece Mete Skaka (Mette Skak) norāda, ka arī Krievijas organizētā Krimas aneksija 2014. gadā vairāk norāda uz Maskavas bažām par protestu aizsākšanos Krievijas iekšienē un sabiedroto zaudēšanu, nevis bailes par NATO tuvošanos. Tikmēr, neatkarīgi no iemesla, Krievijas varas iestādes veiksmīgi izpildīja naidīgo darbību plānu, pārņemot Ukrainas valsts daļu.
Veids, kā valsts uztver apdraudējumu, vēlāk ietekmē to, kā tas tiek risināts. Krievijas gadījumā “nereti vadošo amatpersonu bailes ir bez pamata un “uzpūstas”,” norāda Kārnegī centra Maskavā direktors Dmitrijs Treņins, piebilstot, ka potenciālie draudi vairākumā gadījumu ir “neeksistējoši”. Tieši tāpēc eksperti norāda, ka Krievijas kultūrā nu jau ikdienišķais uztraukums par potenciāliem ienaidniekiem jāizmanto, lai izprastu valsts nodomus un spētu atturēt, novērst un veikt pretdarbības tās naidīgajām aktivitātēm.
Arī pavisam nesenos gadījumos – Ukrainā un Sīrijā – Krievijas bruņoto spēku algotņi norīkoti uzdevumos gan tiešu, gan netiešu naidīgo darbību veikšanai. Krievija šādus algotņus, kuru pakalpojumi, turklāt, ir oficiāli noliedzami un arī vienkārši palielināmi, jau ilgstoši veiksmīgi izmantojusi savu naidīgo ieceru veikšanai ārvalstīs, uzsver eksperti.
Krievijas postpadomju stratēģija naidīgu darbību izvēršanā starptautiskā līmenī ir bez konkrētas ideoloģijas un lielākoties balstīta uz diviem mērķiem: samazināt draudus Krievijas valstij, būvēt valsts ietekmi un attīstīt tās varu, kur vien tas iespējams. Krievijas aktivitātes varētu šķist dīvainas, taču patiesībā valsts stratēģija izstrādāta tieši tāda, lai tā šķistu nesaprotama un nepareiza Rietumvalstīm, norāda eksperti. Naidīgās darbības Krievija īpaši izstrādājusi gandrīz kā pēc īpaši veidotas piegrieztnes. Primārais veids, kā darboties ārpolitikā ir “pelēkās zonas” aktivitātes, destabilizēt konkrētus reģionus, tāpat Krievija ne vien rekomendē, bet arī iegūst no šādu darbību necaurredzamības, nodevības un spējas to noliegt. “Krievija ar šādiem paņēmieniem cenšas sasniegt lielvaras statusu, taču viņu stratēģijā nav nekā no varenuma,” uzsver RAND eksperti.
Eksperti norāda, ka paaugstinot spēju apzināties potenciālos draudus no Krievijas, NATO varētu arī izslēgt visus priekšnosacījumus, kas Krievijai nepieciešami, lai manipulētu ar tās sabiedrotajām. Krievija vēlas atrast “vājos ķēdes posmus”, ar kuru palīdzību veikt dezinformāciju un manipulēt ar pretinieku, tāpēc NATO Krievijas spējas nevajadzētu arī novērtēt par zemu.
Viņi secina, ka parasti Krievija naidīgās darbības izvērš gadījumos, kad tā saskaras ar iespējamiem draudiem vai ietekmes zudumu. Taču, ja NATO amatpersonas turpmāk spēs identificēt Krievijas plānotās darbības, būs iespējams arī paredzēt to plānoto laiku, lai naidīgās darbības pret aliansi atturētu un veiktu pretdarbības.
Foto: Fyodor Savintsev/AP/Scanpix
Kaut arī Krievija veikusi vairākus “pelēkās zonas” uzbrukumus valstīm tās apkārtnē, tā nav tik veiksmīgi spējusi aizturēt šo valstu tuvošanos Rietumiem un Eiro-Atlantiskajām organizācijām, norāda eksperti. Piemēram, karš Gruzijā tikai paātrināja valsts vēlmi un iespējas tuvoties NATO. Kaut arī tā šobrīd vēl nav oficiāla alianses dalībvalsts, tā noslēgusi līgumus ar aliansi, par sadarbību un iespējamu dalībvalsts statusu nākotnē. Arī 2007. gadā Krievijas veiktās “pelēkās zonas” darbības pret Igauniju, kas rezultējās ar īslaicīgu valsts iekšpolitikas destabilizāciju, tomēr nespēja ilgtermiņā sagraut Igaunijas sabiedrības vienotību, un vēlmi valsti arvien vairāk tuvināt Rietumu vērtībām. Eksperti norāda, ka tas ir pierādījums tam, ka par spīti naidīgo darbību panākumiem, Krievija tomēr nespēj veikt taktiskās darbības, lai nodrošinātu stratēģiskus panākumus ilgtermiņā.
Pētnieki piebilst, ka, jau paplašinātā NATO klātbūtne Austrumeiropā diez vai varētu izraisīt Krievijas vēlmi uzsākt reālu karadarbību, kas nozīmē, ka alianses klātbūtne reģionā ilgtermiņā palīdzēs no tās austrumiem atturēt Krieviju.
RAND eksperti uzsver – “NATO ir jāpievērš lielāka uzmanība Krievijas naidīgajām darbībām, jo tās neapstājas tikai “pelēkajā zonā”,” piebilstot, ka arī reālas karadarbības gadījumā, būtu jāspēj kontrolēt Krievijas darbības, kas vērstas pret alianses dalībvalstīm.