Krievijas prezidenta Vladimira Putina vairākkārt publiskajā telpā uzsvērtās Krievijas ārpolitikas uzvaras realitātē izrādījušās pārspīlētas, turklāt Krievijas nodokļu maksātājiem tās prasījušas ievērojamu naudas summu. Tā raksta ASV portāls “ForeignPolicy.com”.
“Foreign Policy” uzsver - Rietumu politiķi, šķiet, ir vienisprātis – Krievija cenšas sevi pārveidot par globālo lielvaru, turklāt, kā izteikušies Krievijas ārpolitikas eksperti, Rietumu pasaulei nāksies pierast pie Krievijas “atdzimšanas” politiskajā arēnā. Tomēr Krievijas augstajam pašvērtējumam nav reālu pierādījumu. Pieejamie dati liecina, ka, piemēram, Krievijas IKP ir tikai mazliet augstāks nekā Spānijai, kurā dzīvo aptuveni trīs reizes mazāk cilvēku nekā Krievijā. Tāpat eksperti norāda uz Krievijas salīdzinoši zemo finansējumu valsts aizsardzības nozarei. Militārās jomas budžets Krievijā ir tikai desmitā daļa no ASV militārā budžeta, piektā daļa no militārajai sfērai atvēlētā Ķīnā un pat mazāks nekā Japānas valdības tērētais valsts militarizēšanai.
“Foreign Policy” īpaši norāda arī uz mākslīgi “uzpūstajiem” Krievijas panākumiem pasaulē. Piemēram, tiek uzskatīts, ka Sīrijas konflikta sākumā 2015. gadā, Krievija guva virsroku tikai tāpēc, ka tā laika ASV prezidents Baraks Obama bija neizlēmīgs, un laicīgi neiesaistījās Sīrijas konflikta risināšanā. Taču eksperti norāda, ka šī teorija nav īsti pareiza.
Patiesībā Maskavas iesaistei konfliktā bija maz sakara ar Obamas neizlēmību. Sīrija ir viena no Maskavas sabiedrotajiem jau kopš 1956. gada, kad Padomju lielvara izlēma palīdzēt apmācīt Sīrijas militāristus un tirgot tiem ieročus. Aukstā kara laikā PSRS kļuva par Sīrijas galveno partneri ieroču piegādē un ekonomiskajā palīdzībā, savukārt 1971. gadā PSRS kā piestātni savām zemūdenēm un karakuģiem sāka izmantot Tartusas ostu Vidusjūras austrumu piekrastē. Eksperti norāda, ka papildus, 1980. gadā Maskava un Damaska noslēdza sadarbības līgumu, kurā bija iekļauti arī noteikumi par stratēģisko sadarbību nākotnē.
Foto: Delil Souleiman-AFP-Getty Images
No šāda skatpunkta, Putina darbībām Sīrijā izskaidrojums ir nevis centieni pārspēt ASV, bet gan aizsargāt senas stratēģiskās investīcijas, uzsver “Foreign Policy”. Putina mērķis bija nepieļaut prezidenta Bašara al Asada valdības krišanu, kas nozīmētu vai nu vispārēju haosu, vai “Islāma valsts” kaujinieku panākumus valstī. Jebkurš no iznākumiem būtu nācis par sliktu Krievijai un tās plāniem saglabāt vienotību ar seno sabiedroto.
Kaut arī Krievijas gaisa spēku uzlidojumi vairākās situācijās palīdzējuši iznīcināt kaujiniekus, eksperti norāda, bez atbalsta uz zemes teritoriju ieņemt un saglabāt nebūtu iespējams.
“Foreign Policy” uzsver, ka tas vien norāda par Krievijas “uzvaras” neesamību Sīrijā, turklāt valsts tāpat nav nekāda īpašā uzvaras dāvana. Pasaules Bankas informācija liecina, ka valsts 2010. gada IKP ir četras reizes mazāks nekā tie 250 miljardi ASV dolāru, kas būtu jāiztērē tās atjaunošanā šobrīd. Šāda summa savukārt nav Krievijai “pa kabatai”.
Tāpat kā veiksmes Sīrijā, arī citas Krievijas uzvaras Tuvajos Austrumos ir pārāk izskaistinātas un neatbilst patiesībai. Maskava, protams, ir aktīva arī konfliktā Lībijā, tomēr tai šeit ir jākonkurē ar vietējām bruņotajām kaujinieku grupām, piemēram, Kalifu Haftaru (Khalifa Haftar) un viņa vadītajiem kaujiniekiem. Viena no Lībijas valdībām jau nosodījusi Krievijas algotņu klātbūtni teritorijā. Turklāt Krievija ir tikai viena no vairākām ārvalstīm, kas Lībijā cenšas panākt ietekmi. Piemēram, K. Haftaru atbalsta Ēģipte un Saūda Arābija, kuras ir ne tikai ģeogrāfiski tuvākas Lībijai, bet tām arī ir lielāka ietekme Lībijas politikā, secina “Foreign Policy” eksperti.
Jāatzīst, ka Putins veiksmīgi izspēlējis diplomātijas kārtis Izraēlā, Saūda Arābijā un Ēģiptē. Taču, globālu notikumu un konfliktu saasināšanās brīdī visas šīs valstis, visticamāk, tomēr sniegsies pēc palīdzības Rietumu virzienā, precīzāk, sadarbojoties ar ASV. Eksperti norāda, ka, par spīti ASV trūkumiem, sadarbība ar šo lielvalsti tomēr tiek vērtēta augstāk nekā sadarbība ar Krieviju.
Foto:IC-Photo
Arī Āfrikā situācija nav labāka. Nevar noliegt, ka Putina organizētā, plašu publicitāti ieguvusī Āfrikas līderu tikšanās Sočos šī gada oktobrī ir labs sasniegums, taču nav īsti skaidrs, ko tieši Maskava no šāda pasākuma rīkošanas plāno iegūt. Eksperti uzsver: ja Maskava Āfrikā vēlas gūt panākums un ietekmi, kuru neaizēno ASV, Eiropa, Ķīna, Turcija un Indija, tai šajā kontinentā jāiegulda vēl vairāk līdzekļu.
“Foreign Policy” gan atzīst – Maskava Āfrikā guvusi panākumus tirdzniecībā. Piemēram, ja Āfrikas valstu imports no ASV laikā no 2010. līdz 2016. gadam pieaudzis tikai par 6%, eksportam pazeminoties par 66%, tad imports no Krievijas šajā laikā pieaudzis par 142%, bet eksports no Āfrikas uz Krieviju palielinājies par 168%. Par spīti procentuālajam pieaugumam reālie tirdzniecības izaugsmes tempi ir nelieli. Piemēram, Aizsahāras reģionā 2017. gadā kopējais tirdzniecības apgrozījums bija mērāms trīs miljardos ASV dolāru. Turklāt Maskava, ar savu investīciju apjomu šajā reģionā, pat neiekļūst lielāko investoru TOP 10 sarakstā.
Krievijai veiksmīgāka situācija vērojama ieroču tirdzniecībā. Alžīrija ir lielākais Krievijas klients ieroču tirdzniecībā, kaut gan, salīdzinot ar 2013. gadu, Krievijas ieroču tirdzniecības apjoms ar šo valsti sarucis par 66%. Arī Maroka, kas ir otra lielākā Krievijas ieroču pircēja reģionā, pērn vairumu sava bruņojuma, jeb 98% ieroču iegādājas no ASV partneriem.
Arī notikumi Centrālāzijā pierāda, ka Krievijas centieni sevi parādīt, kā valsti, kura soļo no vienas uzvaras otrā, ir neveiksmīgi. Reģions, kurā agrāk valdīja Krievijas impērija un vēlāk PSRS, tagad vairāk nonācis Ķīnas kontrolē. “Foreign Policy” norāda, ka izmaiņas īpaši ievērojamas ekonomikas jomā, kur Ķīna ir kļuvusi par reģiona galveno tirdzniecības partneri un investīciju avotu. Viena no izmaiņu pazīmēm pēc ekspertu sacītā, ir Vidusāzijas naftas un gāzes plūsmu novirzīšana uz Ķīnu, nevis Krieviju, turklāt produkti tiek transportēti pa Ķīnas būvētiem cauruļvadiem.
Politikas eksperti gan uzsver - valstij, kurā dzīvo 144 miljoni cilvēku, kuras rīcībā ir tūkstošiem kodolgalviņu, miljons profesionālo karavīru, plašas naftas un gāzes rezerves un vieta ANO Drošības padomē, vienmēr būs svars starptautiskajā politikā. Tāpēc arī turpmāk sagaidāms, ka Krievija centīsies īstenot savas intereses ārzemēs, atklāti izaicinot Rietumus.
“Foreign Policy” gan atgādina, ņemot vērā iepriekš secināto, Maskavas stratēģiskā pārliecība un taustāmie ieguvumi ne tuvu nav tik žilbinoši, kā par to stāsta Krievijas “propagandas mašīna”. Lai saprastu Krievijas patiesos panākumus un neveiksmes, jāspēj salīdzināt situāciju no vairākiem skatpunktiem.