ES Kaujas grupas vada komandieris: Kaujas sagatavotība neko nedod, ja nav sadarbības un cieņas

Virsleitnantam Ervīnam Mukānam dzīvē bijuši dažādi pavērsieni un izaicinājumi. Laiku pavadījis starp debesīm un zemi - stjuarta profesijā, viņš tomēr izvēlējās profesiju, kas ir viņa īstais dzīves aicinājums un aizrauj ar sirdi un dvēseli. Pats galvenais - karavīra profesija viņam ļauj neiestagnēt, un kā diplomētam mežsaimniecības inženierim - saglabāt mīlestību un cieņu pret mežiem, esot harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi.

Vēl pavisam nesen, pērnā gada nogalē, absolvējis Jaunākā štāba virsnieka kursu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, viņš pieņēma nākamo izaicinājumu un ir kaujas grupas 2.vada komandieris. Virsleitnanta E.Mukāna dienesta gaita un mērķtiecība ir labs piemērs tiem zemessargiem, kuri šobrīd gatavojas dežūrai ES Kaujas grupā un turpmāk vēlas savu dzīvi saistīt ar profesionālo dienestu.

Kāpēc izlēmāt dzīvi saistīt ar bruņotajiem spēkiem, un kā veidojusies Jūsu dienesta gaita?

Par dienestu sāku domāt jau bērnībā, kā jau vairums bērnu, pagalmā spēlējot kariņu. Savu militāro karjeru sāku, tāpat kā šie jaunieši - kā zemessargs. Zemessardzē iestājos pēc Ogres Valsts tehnikuma absolvēšanas. Bija 1999.gads. Tolaik biju mežzinis Sventes mežniecībā, kur viens no kolēģiem arī bija zemessargs un labprāt dalījās ar mani savā pieredzē. Regulāri piedalījos Zemessardzes lauka nodarbībās. Iepatikās un pieņēmu lēmumu dienēt. 2006.gadā pēc augstākās izglītības iegūšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur ieguvu mežsaimniecības inženiera diplomu, domāju uzreiz stāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tomēr tieši tajā gadā nebija kursa augstskolu absolventiem. Tāpēc, lai uzlabotu angļu valodas zināšanas, aizbraucu uz Angliju, kur pusotru gadu strādāju aviokompānijā „Ryanair” par stjuartu. Tagad brīvi runāju angļu valodā. Atgriezos Latvijā, iestājos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Sākumā bija jāiziet kareivja pamatapmācības kurss Kājnieku skolā, pēc tam sekoja kurss Instruktoru skolā, tad gads akadēmijā.

Lielākais paradokss ir tas, ka par meža nozari esmu mācījies deviņus gadus, strādājis piecus gadus. Dienot bruņotajos spēkos, mežā esmu vairāk, nekā strādājot mežu nozarē. Tā ka nekur tālāk no meža neesmu ticis. Protams, jau virsnieka pamatkursā iegūtā pieredze lieti noderēja, īpaši orientējoties apvidū. Daudz biju strādājis ar kartēm, un atšķīrās tikai nelielas nianses.

Strādājot ārzemēs, brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka varētu mācīties arī par pilotu. Arī tas būtu interesanti. Vēlme atgriezties Latvijā un veidot militāro karjeru ņēma virsroku. Atalgojums, protams, bija vismaz piecas reizes lielāks, nekā sākot studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Dzīvē nauda jau nav galvenais, ir citas vērtības. Varētu arī šobrīd darīt ko citu un pelnīt daudz vairāk, tomēr ir lietas, kas sagādā gandarījumu. To gandarījumu, kas rodas strādājot ar cilvēkiem, var saņemt tikai šeit. Patīk arī tas, ka dienests nav vienmuļš.

Kādi ir Jūsu dienesta pienākumi un uzdevumi?

Šobrīd mans, vada komandiera, galvenais uzdevums ir atbilstoši kājnieku prasībām sagatavot šos zemessargus dienestam kaujas grupā, pilnveidojot viņu kaujas sagatavotību un uzlabojot fizisko sagatavotību. Īpašu vērību pievēršu disciplīnai, kārtībai un pieklājībai. Esmu viņu tiešais komandieris apmācību laikā, un ja būs jādodas uzdevumā, būšu kopā ar viņiem.

Kas ir tās galvenās lietas, kam jāpievērš īpaša vērība apmācību posmā?

Prioritāte ir primārā kaujas sagatavotība, savstarpējā cieņa un pieklājība. Tomēr kaujas sagatavotība neko nedod, ja nav sadarbības un cieņas. Tāpēc jau pašā sākumā īpašu vērību pievēršam, lai veidotos kolektīva saliedētība, jo tikai šādi var izveidot profesionālu vienību.

Runājot par kaujas gatavību, pirmkārt, svarīgi ir pilnveidot zemessargu individuālās iemaņas, īpaši darbības ar ieročiem. Lielu vērību pievēršu drošības ievērošanai. Šeit noder iegūtā pieredze 2.kājnieku bataljonā, kur dienēju piecus gadus. Sakritība, bet arī tolaik biju 2.vada komandieris. Zinu, kur jāliek uzsvars, ja sākumā kaut ko izlaiž, vēlāk rodas liekas problēmas. Integrējam drošības pasākumus apmācībās. Mācam, kā pareizi apieties ar ieroci, kā pareizi taktiski pārvietoties, lai neskrietu priekšā stobriem.

Kādam, Jūsuprāt, jābūt labam karavīram, un kā Jūs raksturotu karavīrus savā vadā?

Labam karavīram jābūt tādam, kuram var uzticēties. Viņš var profesionāli pildīt dienesta pienākumus, būt godīgs, pieklājīgs, bet, ja es vai citi karavīri viņam kaut kādu iemeslu pēc nevaru uzticēties, nu nebūs viņš labs karavīrs. Svarīgi, lai viņš profesionāli, ar atbildību veiktu dienesta pienākums, un viņam var uzticēties.
Esmu patīkami pārsteigts par tik augstu personāla atdevi un profesionālo attieksmi. Kopumā vērtējot - ļoti apmierināts ar savu vadu. Pārsvarā viņi ir gados jauni zemessargi, ar augstu motivāciju mācīties. Savukārt, ja cilvēks ir motivēts mācīties, viņam var arī iemācīt.