NBS virsseržants Andris Grikevics: Šim jābūt ilglaicīgam projektam, ar pēctecību!

No 7.janvāra štāba virsseržants Andris Grikevics ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virsseržants. Viņš bruņotajos spēkos dien 19 gadus. Dienējis Jūras spēkos, Baltijas bataljona (BALTBAT) Latvijas rotā, Instruktoru skolā un 2.kājnieku bataljonā.

Militāro pieredzi ieguvis nodaļas komandiera, vada seržanta, apmācību instruktora un bataljona virsseržanta amatā. Piedalījies starptautiskajā operācijā Afganistānā un divas reizes – Bosnijā Hercegovinā.

Militāro izglītību ieguvis Latvijā un ASV Augstāko instruktoru akadēmijā.

Savukārt apgūstot augstskolas „Turība” studiju programmu „Organizācijas drošība”, iegūta drošības speciālista kvalifikācija. NBS virsseržants ir apņēmības pilns turpināt studijas programmā, kas saistīta ar valsts pārvaldi vai politoloģiju, jo uzskata, ka šajā amatā tas varētu palīdzēt pilnveidot instruktoru dienesta gaitas sistēmu, kā arī attīstīt vienības virsseržantu institūciju bruņotajos spēkos.

Kāpēc tāds aicinājums savu dzīvi saistīt ar bruņotajiem spēkiem?

Bija 1993.gads. Pienāca laiks dienēt obligātajā militārajā dienestā (OMD). 1.septembrī, kad bērni devās uz skolu, es devos uz armiju. Sākotnēji notiekošais dienestā man nepatika un nesaistīja, nepatika pakļauties sistēmai, tomēr pēc kāda laika pārdomāju iespējas bruņotajos spēkos un pieteicos dienestam BALTBAT projektā.

Dienestam noslēdzoties, britu instruktoru vadībā biju sācis kājnieku militārās pamatapmācības kursu un jau vēlāk - kājnieku vienības vadības komandējošā sastāva kursu Ādažos.

Ko Jums nozīmē karavīra profesija?

Tā ir kalpošana valstij, ziedošanās valsts un tautas labā. Tā nav profesija bagātības iegūšanai. Atklāsme nāk ar laiku. Uzskatu, ka materiālās labklājības garants armijā ir dienesta gaita - izaugsme dienesta pakāpēs un amatos, nevis dalība neskaitāmās starptautiskās operācijās. Ikvienam karavīram jādomā, kā pakāpeniski virzīties uz priekšu - tā ir labklājības iegūšana. Protams, arī materiālā puse nav mazsvarīga. Valstij jānodrošina pietiekami iztikas līdzekļi, lai karavīrs spētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Esat dienējis dažādās vienībās, dažādos amatos. Kādi līdz šim bijuši lielākie izaicinājumi?

Visa mana dzīve ir viens liels izaicinājums. Arī obligātais dienests bija. Nezināju, kas tur sagaida. Sanāk tā, esi kaut ko dzirdējis, bet tikai tad, kad aizej dienēt, tad patiešām redzi, kas tur notiek. Ārpusreglamenta attiecībām labvēlīga augsne rodas, ja tevi neviens nekontrolē, nevada, vai viens obligātā dienesta karavīrs vada citu. Viņš nav profesionālis, bet iesaukts piespiedu kārtā. Daudzi, kuri šo sistēmu pieredzējuši, ir daudz ko sapratuši un mainījušies, arī es. Piemēram, kaprāļa dienesta pakāpi man piešķīra uzreiz pēc obligātā dienesta, vienkārši „iedeva”. Neatceros pat iemeslu. Nepagāja ne mēnesis, kad viens pulkvedis atvaļinājās un visiem kaprāļiem „piešķīra” seržantus. Sešus gadus biju seržants, līdz kļuvu par virsseržantu. Virsseržanta dienesta pakāpē biju deviņus gadus. Civilā izglītība bija sasāpējis jautājums. Labi, ka pietika spēka un enerģijas skolu pabeigt.

Ar lepnumu varu teikt, ka esmu viens no instruktoru militārās izglītības sistēmas veidotājiem, jo 2000.gadā pieņēmu lēmumu nedoties trešajā starptautiskajā operācijā, bet dienēt Instruktoru skolā, kur tolaik aizsākās Instruktoru militārās izglītības koncepcijas ieviešana. Joprojām instruktoru apmācībā darbojas atsevišķi mani ieteikumi. 2.kājnieku bataljona virsseržanta amatā man noderēja autoritāte, ko ieguvu, strādājot ar personālu un veicot instruktoru apmācību. Pārbaudījums bija atbalsta sniegšana komandierim, lai no divām obligātā dienesta karavīru rotām īsā laikā izveidotu vienu profesionālu karavīru rotu, sagatavojot to dalībai starptautiskajai operācijai Irākā.

Kā veidojusies instruktoru dienesta gaitas sistēma bruņotajos spēkos?

Viss aizsākās ar bataljona virsseržanta amata izveidi un ar, tolaik - štāba virsseržanta, Armanda Loginova iecelšanu NBS virsseržanta amatā. Vienības virsseržanta amatā varēja iecelt ikvienu, jo nebija instruktoru ar pieredzi šādos amatos. Izvēle bija vienību komandieru rokās. Līdz ar pāreju uz profesionālo dienestu, pavēle par Karavīru pārstāvju sistēmas izveidi zaudējusi būtību, jo, atbilstoši tai, karavīri var apspriest tikai sadzīves un citus sociālos jautājumus. Tagad situācija atšķirīga. Komandējošā sastāva instruktori, īpaši kājnieku brigādes, guvuši vērtīgu pieredzi.

Diemžēl pēdējos septiņus gadus esam bijuši stagnātiski instruktoru sistēmas attīstībā. Šajā laikā varējām iegūt tādu pieredzi, ka šobrīd nevienam nerastos jautājumi par instruktoru lomu atbalsta sniegšanā komandieriem, un otrādi.

Daudzās vienībās, ieskaitot Jūras spēku flotili, Gaisa spēku aviācijas bāzi, Nodrošinājuma pavēlniecību, un to apakšvienībās, likvidētas virsseržantu amatu štata vietas. Tā ir kļūda, ko pieļāvām mēs visi.

Padevāmies, neredzot ātrus rezultātus. Nebija sistēmas vadības, koordinācijas, kontroles, kļūdu analīzes un līdz ar to - uzlabojumu. Tāpēc daudzas lietas jāsāk no jauna. Domāju, ka kopā spēsim padarīt vairāk, nekā spējam iedomāties.

Kādas Jums ir ieceres un prioritātes NBS virsseržanta amatā?

Prioritāte ir instruktoru dienesta gaitas sistēmas pilnveidošana, objektīva instruktoru izvērtēšana pēc izmērāmiem kritērijiem un atestācija, kurā iesaistīti komandējošā sastāva instruktori.

Instruktorus negaida radikālas pārmaiņas vai reformas. Mums ir pietiekama normatīvo aktu bāze, lai to pārskatot pilnveidotu esošo dienesta gaitu un militārās izglītības koncepciju.

Jāizveido NBS virsseržanta padome, kas veic iesniegto kandidātu atestāciju, un sniedz ieteikumus komandierim, jo vienības virsseržantu amatā ieceļ ar NBS komandiera pavēli. Instruktoru nedrīkst amatam piemeklēt pēc subjektīva iespaida vai uzvārda atpazīstamības, pēc sistēmas – patīk, nepatīk. Ilgtermiņā nevajadzētu instruktoram plānot konkrētu dienesta gaitu, jo ir dažādi apstākļi, kas ietekmē mūsu ikdienu. Tas ir kā kāršu namiņš, no kura pamatnes izvelkot vienu kārti, sabrūk visa sistēma. Jādomā par dienesta gaitu kopumā, dienesta sākumā skaidri pasakot karavīram, kas jādara, lai nokļūtu līdz kādai konkrētai pozīcijai vai amatam. Svarīgi, lai karavīrs nenonāk augstākā komandējošā sastāva instruktora amatā, pirms nav bijis zemākā instruktora amatā. Instruktora dienesta gaitai jābūt pietuvinātai virsnieka. Tas veicina veselīgu konkurenci un motivē karavīrus pilnveidoties. Piemēram, ja pēc 15 gadiem dienestā, karavīrs nav kļuvis par instruktoru vai specializējies konkrētā militārā specialitātē, tad līgumu nepagarina, jo neattīstoties, viņš nedod savu pienesumu sistēmai. Profesionālais dienests veido vadītājus un sava aroda speciālistus, kuri krīzes apstākļos, pat neesot vairs aktīvajā dienestā, īsā laikā spēj sniegt militārās zināšanas un iemaņas Latvijas pilsoņiem.

Regulāri organizēšu augstāko instruktoru sanāksmes. Apmeklēšu arī vienības, lai risinātu un koordinētu instruktoriem sasāpējušus jautājumus gan ar pašiem instruktoriem, gan vienību vadību; un, lai novērstu nepatiesu informāciju un baumas par bruņoto spēku vadības līmenī pieņemtajiem lēmumiem vai to pieņemšanas procesu. Esam starpposms starp kareivjiem un virsniekiem. Esam tuvāk kareivim, kaprālim, seržantam. Ar mums viņi ir atklātāki.

Turpināšu bruņotajos spēkos attīstīt to, kas daļēji paveikts kājnieku brigādē, kur jau šobrīd darbojas vienības virsseržantu institūcija. Pagaidām trūkst autoritatīva brigādes virsseržanta, kurš šo institūciju vadītu.

Šis ir uzdevums, kur galvenais nesastrēbt karstu. Jāizstrādā maksimāli dzīvotspējīga sistēma. Tāpēc vēlos aicināt ikvienu kareivi, instruktoru, virsnieku atbalstīt šo ieceri, kas sekmīgi jau darbojas citās NATO un ES dalībvalstīs. Nevar izstrādāt vienotu instrukciju, kas der visiem. Šim jābūt ilglaicīgam projektam, ar pēctecību. Tā ir teorija, ka viss notiks vienā dienā. Uzskatu, ka teorija rodas no prakses, ne otrādi, jo pirmsākumos vispirms bijusi prakse, kas apkopota teorētiskos materiālos. Šobrīd neviens īsti nezina, kā instruktoru sistēmai jāizskaitās. Man ir savs redzējums un nojauta, jo esmu redzējis, kā šāda sistēma darbojas citur. Galvenajam virsseržantam A.Loginovam ir. Mācoties Augstāko instruktoru akadēmijā ASV, mums jau pirmajā dienā pateica - vairāk jūs neesat nekādi taktiķi. Jums jābūt stratēģiski domājošiem instruktoriem, stratēģiskā līmenī sniedzot atbalstu virsniekam.

Varam mācīties no ASV un Lielbritānijas pieredzes. Varam mācīties arī no Lietuvas, kur vienības virsseržantu sistēma sāka darboties jau 1998.gadā. Igaunijas aizsardzības spēki šo to varētu aizgūt no mums, jo viņiem virsseržants ir tikai Sauszemes spēkos. Aizsardzības spēku virsseržanta viņiem nav, bet viņi uz to neatlaidīgi iet. Esam soli priekšā mūsu kaimiņiem ar ieceri par karavīru starpvērtēšanas un pārrunu sistēmas ieviešanu vienībās.

Kādam, Jūsuprāt, jābūt labam instruktoram?

Katrā līmenī jāpiemīt savām īpašībām, atbilstoši dienesta gaitai. Tālāk šīs īpašības var saukt pēc grāmatas – iniciatīva, pieredze u.t.t. Instruktoru amati dalās divās funkcionālās grupās – profesionālajos instruktoros un instruktoros - speciālistos. Visiem instruktoriem jābūt ar līdera dotībām. Līderis ir tas, kurš iet un runā, nevis tas, kurš tikai „atsēž” savu dienesta laiku un nespēj aizrādīt padotajam par neizdarībām dienestā.
Ikvienam instruktoram jāspēj apmācīt citus karavīrus. Līdera spēja nav tikai komandēt. Vienam instruktoram līderības iemaņas vajag mazāk, citam - vairāk. Ir dabiski piedzimuši līderi, bet tādu ir ārkārtīgi maz. Instruktors var nebūt autoritāte virsniekam. Svarīgi, lai viņš ir autoritāte kareivim. Komandējošā sastāva instruktoram jābūt atpazīstamam. Ne vienmēr formālais līderis spēj vadīt citus un sasniegt mērķus, izpildīt komandiera nodomu, ja starp padotajiem ir neformāls līderis vai autoritāte.

Uzskatu, ka ambīcijas un iedomība ir divas dažādas lietas. Amatpersonas ambīcijai jābūt pamatotai, sasniedzamai un skaidri definētai. Tāpēc, ja instruktoram nav atbilstošas izglītības, dienesta pieredzes, tad atvaino, pagaidi, mēs skatāmies uz karavīriem ar atbilstošu dienesta gaitu, dienesta pakāpi un izglītību. Tā ir amatpersonas ambīcija, nevis uzvārds vai pazīšanās.

Kā Jūs motivētu jauniešus kļūt par instruktoriem, jo ikviens karavīrs nevar būt labs instruktors, tāpat ikviens nevar būt labs virsnieks?

Sākotnēji jāmotivē jauniešus kļūt par kareivjiem, lai saprot, ko nozīmē karavīra profesija. Dienests nav izlasītais grāmatās vai redzētais filmās. Romantika pazūd pirmajā mežā. Daudziem pat ātrāk. Seržants pasaka skarbāku vārdu un cilvēks salūzt. Saprot, ka šī viņam nav īstā vieta. Jāpilda pavēles. Nav kā mājās – gribi ēst, ēd, negribi – neēd; gribi gulēt – guli, negribi – neguli. Armijā pienāk laiks gulēt – jāiet un jāguļ, jo pēc tam gaida dienests.

Kuram virsniekam vai instruktoram Jūs vēlētos līdzināties, vai uzskatāt par autoritāti?

Galvenais virsseržants A.Loginovu man atmiņā vienmēr paliks kā pirmais NBS virsseržants un mana pirmā autoritāte. Obligātajā dienestā viņš man bija vada seržants. Sākumā nedaudz smīkņāju par Armanda centieniem, tad sapratu, ka viņš raugās pareizā virzienā.

No virsniekiem kā savu autoritāti vēlos pieminēt brigādes ģenerāli Andi Dilānu, kurš Baltijas bataljonā man bija pirmais rotas komandieris. Tajā laikā biju nodaļas komandieris un tieša saskare ar viņu nebija. Tomēr daudz ko no viņa esmu mācījies. Zināma stingrība un vadības stils mugurkaulā no tā laika iesēdies.

Maz zinām par karavīru - instruktoru vēsturi. Piemēram, senlatviešu valdnieki Namejs, Viesturs manā uztverē ir vadītāji-virsnieki. Varbūt kāds no viņu tuvākajiem palīgiem Laimoņa Pura grāmatās „Degošais pilskalns” vai „Tālajos pilskalnos” varētu būt instruktora tēls. Uzskatu, ka Latvijas instruktoru sistēmas pirmsākumi meklējami seno kuršu valdnieku pēcteču – kuršu ķoniņu kara gaitās, jo tieši viņi bija karognesēji zviedru karaspēkā. Varbūt arī Kurzemes hercoga laikos. Piemēram, Aleksandra Grīna grāmatā „Dvēseļu putenis” attēlota uzticība, kāda bijusi rotas virsseržantam virsnieka acīs, kad instruktors kaujā ved vienu pusi rotas, virsnieks – otru.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki no dienesta brīvajā laikā?

Skriešana. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo – mēģinu tikt vaļā no liekā svara. Tā ir problēma, kas visu laiku apdraud karavīrus. Pārsvarā tos, kam dienests nav vairāk saistīts ar poligonu un citām fiziskām aktivitātēm. Skrienot no visa atpūšos. Neskrienu ātri. Skrienu ne mazāk par stundu. Tā rodas daudz jaunas idejas. Pirms pāris gadiem pieveicu arī maratonu. Ziemā skrienu mazāk.

Esat aktīvi iesaistījies kritušo karavīru pieminekļa izveides projektā. Kā sokas ar projektu?

Iniciators pieminekļa izveidei neesmu, tomēr man nepatīk stāvēt malā. Tā kā esmu biedrības „Ādažu karavīru klubs” valdē, atvēru kontu ziedojumiem. Šobrīd saziedots 10 000 latu. 900 lati jau samaksāti par projektēšanu, vēl 900 lati jāmaksā. Projektētājs visu laiku summu palielina, nepieciešams tāds materiāls, tad savādāks. Projekts sākotnēji bija piezemētāks. Arī pirms krīzes 20 000 latu nebija maz, bet, ja vēlamies pieminekli redzēt kā lielu un monumentālu, tad nauda jāiegulda un jāmotivē karavīrus ziedot. Atklāti teikšu, ar ziedošanu iet ļoti smagi. Saprotu karavīrus - visiem ģimenes, visiem savas prioritātes. Būtu jau labi, esam 5000, noziedo katrs pa pieci lati, un viss. 

Foto no karavīra personīgā arhīva