„Klubs” piedāvā Jura Šleiera un Aivara Pastalnieka rakstu „Komandieris”

Tikšanās ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerālmajoru RAIMONDU GRAUBI apstiprināja mūsu pieņēmumu par to, ka viņš ir labi izglītots cilvēks, kurš izraisa cieņu. Ar komandieri runājam par dzīvi, karu, vīniem un cigāriem....

- Jūsu pirmā trauma esot bijusi militāra. Spēlējot indiāņus, nokritāt no zirga un lauzāt roku.

– (Smejas.) Kur es to esmu teicis? Jā, kad mācījos 2. vai 3. klasē, mans brālis iešāva zirgam ar bultu ne tai vietā. Zirgs rāvās, un es nokritu. Tas bija pie vecāsmātes laukos Saldū. Es kā vecākais brālis biju vadonis – uz zirga.

– Spēlējāt arī klavieres?

– To darīju tikai bērnībā. Mani tās klavieres nesaistīja, bet mamma ļoti gribēja. Esmu dziedājis arī zēnu korī.

– Virsnieku ballē kādreiz uzdziedat?

– Laikam neesmu solists. Vairāk kora dziedātājs. Atmodas laiks man burtiskā nozīmē bija dziedošā revolūcija, jo dziedāju Vides aizsardzības kustības korī un biju tā prezidents. Esmu kolektīva cilvēks, uzskatu, ka spēks ir vienotībā.

– Reiz teicāt, ka 1940. gads mums ir iesēdies zemapziņā, iedragājis pašcieņu – tautas lolotā armija necīnījās. Kā armijai atgūt prestižu?

– Es kā pilsonis un militārpersona uzskatu, ka jebkuras nācijas augstākais valstiskās apziņas tests ir vēlme savu valsti aizsargāt. Ja tās nav, kaut kas ar valsti nav kārtībā. Es ļoti priecājos, ka sabiedrībā arvien vairāk runā par mūsu gribu aizstāvēt valsti. Taču mēs arī redzam, cik ļoti pret šo gribasspēku, vēlmi darbojas dažādas redzamas un neredzamas struktūras, arī valstis ap mums.

– Kā jūs to ikdienā izjūtat?

– Mēs visi to izjūtam un brīžiem pat neapzināmies, kādā veidā pret mums tiek strādāts. Kaut vai medijos, komentāros. Mani visvairāk ir ietekmējis viens piemērs. Kādā no Baltijas valstīm tika pētīta šo komentāru struktūra. Proti, bija nosacīti pozitīvs raksts par bruņotajiem spēkiem un pie tā, ja atmiņa neviļ, apmēra¬m 360 komentāri, no kuriem vairāk nekā 200 – negatīvi. Papētot izrādījās, ka apmēram puse no šiem komentāriem nāca no četrām IP adresēm, no kurām divas neatradās šīs valsts teritorijā. Viens komentētājs ar dažādiem nikiem bija uzrakstījis 40 komentārus, otrs ap 30. Pret mums tiek strādāts ļoti aktīvi un precīzi. Turklāt tika atklāts, ka dažas komentāru grupas ar copy-paste vienkārši tika ņemtas no citiem sociālajiem tīkliem, kur tās tika publicētas pirms 2–3 gadiem. Negribu zīmēt sazvē¬restības teorijas, bet tas ir fakts, ka mūs cenšas ietekmēt, radīt mazvērtības, valstiskās nespējības kompleksus – mēs jau maziņi, nespēsim bez citu palīdzības pastāvēt. Ja pilsonis neaizdomājas par to, ka viņam varbūt jāziedo dzīvība un viņš to nav gatavs darīt, kļūst nedaudz bail par valsts nākotni.

– 1940. gadā 30 000 vīru palika savās vietās.

– 30 000 bija dienestā. Latvijas valsts rīcībā kopā ar mobilizācijas rezervēm, ja nemaldos, bija aptuveni 100 000 vīru. Sabiedrība bija gatava cīnīties. Nacionāli valstiskais pacēlums, kas bija 30. gados, noteikti būtu realizējies. Jautājums, protams, ir – kāds būtu rezultāts. Varbūt mēs zaudētu vairāk, nekā zaudējām pēc tam. To mēs šodien vairs nenoteiksim. Bet par to, ka mūsu apziņa būtu citāda, esmu pilnīgi drošs. Tā bija milzīga trauma.

Mēs zinām, kas notika pēc tam. Tauta apliecināja gatavību cīnīties. Bija cilvēki, kas ar ieročiem rokā apzināti gāja mežā un līdz pat 50. gadu vidum aizstāvēja savus ideālus. Otrajā pasaules karā mums bija pareizs ienaidnieks, bet nebija labs sabiedrotais, tā es raksturotu šo situāciju.

– Jūs vārdu «ienaidnieks» teicāt vienskaitlī. Mums bija viens ienaidnieks?

– Jāskatās sistēmiski. Ja mēs gribam saukt valstis, sakot Krievija vai Padomju Savienība, vai kāda ideoloģiski liela grupa, šādā nozīmē varētu teikt arī daudzskaitlī.

– Ko jūs nodomājāt brīdī, kad Krievija iebruka Gruzijā?

– No militārā viedokļa, protams, bija pārsteigums, nebija racionāli izskaidrojams, ka mūsdienās šāda agresija ir iespējama. Tajā pašā laikā ar tām pāris stundām, dienām bija pietiekami, lai saprastu, ka pasaule nav tik droša, kā mums bija licies. Diemžēl jārēķinās ar tiešiem militāriem draudiem arī Latvijai.

– Ja mēs nebūtu NATO, pieļaujat, ka kas līdzīgs varētu būt izstrādāts pret Baltiju?

– Atbildēšu otrādi – tāpēc mēs esam NATO, lai tas nebūtu iespējams. Esmu pārliecināts – tieši šādā veidā tas nav iespējams tāpēc, ka esam šajā blokā. Mums jābūt pie kādas valstu grupas, kurām ir kopīgas intereses, vērtības.

– Pirms iebrukuma Gruzijā krievu armija pierobežā masīvi izvietoja savus spēkus.

– Tur notika vismaz nedēļu ilgas mācības, tās dažādu valstu teritorijā notiek nepārtraukti. Arī pie mūsu valsts robežām ir bijušas lielas mācības. Gruzijas gadījumā pārsteigums bija tas, kas notika vēlāk.

– Jūs varētu paskaidrot šo mācību būtību? Izskatās pēc muskuļu demonstrēšanas starpvalstu līmenī.

– No militārā viedokļa tā ir nepieciešamība. Bet jums ir pilnīga taisnība, ka ar šādām lielām mācībām citai valstij vai valstīm tiek nodota kāda ziņa, tas ir diplomātiski politisks spiediens. Mācību, kādas rīko NATO, mērogi ir nesalīdzināmi ar tām mācībām, kādas ir notikušas pie mūsu valsts robežām.

– Savulaik teicāt, ka armija nevar balstīties tikai uz brīvprātīgajiem, jo šis skaitlis var mainīties. Jūs iestājaties par obligāto karadienestu?

– Nē, katra valsts, ņemot vērā iespējamos draudus, ienaidnieku, nosaka minimālo karavīru vai pilsoņu skaitu, kas būtu nepieciešams, ja notiktu sliktākais – iebrukums tās teritorijā. Tā arī mēs modelējam konkrētu pilsoņu skaitu, kas nepieciešams valsts aizsardzībai. Vienīgais jautājums – cik daudz karavīru valsts spēj uzturēt miera laikā? Jo autokrātiskāka valsts, jo tai miera laika skaitļi ir lielāki, tā vienmēr meklē ārējos ienaidniekus. Piemēram, Ziemeļkoreja...

– Un Baltkrievija?

– Ziemeļkoreja. Kara laikā pilsoņu skaits tiek papildināts ar mobilizācijas rezervēm. Arī mums sliktākā scenārija gadījumā ir zināms karavīru skaits. Skaidrs, ka profesionāļu, kas mums ir šobrīd, nav pietiekami. Domājam, kā viņu skaitu palielināt. Valstij ir divi risinājumi. Viens – mobilizēt pilsoņus, arī jūs, piemēram. Otrs: brīvprātīgās struktūras – Zemessardze. Mūsu gadījumā, esot NATO, man kā komandierim nav nepieciešamības iesaistīt vairāk pilsoņu valsts aizsardzībā. Līdz ar to obligātais karadienests nav vajadzīgs. Runa var būt par apmācības kvalitāti, apbruņojuma pietiekamību. Ja brīvprātīgo skaits strauji samazinās, tad jā – ir jāiedarbina mobilizācijas likums.

Es kā Latvijas pilsonis ļoti baidos no dienas, kad Latvijā nebūtu neviena, kurš vēlētos iestāties Ze¬messardzē. Jo nebūtu to, kuri jau miera laikā ir gatavi aizsargāt valsti. Zemessardzi es saucu par sociālo fenomenu. Man kā komandierim joprojām nav izskaidrojama, kā pēckrīzes periodā kopš 2008. gada Zemessardze ir atjaunojusies gandrīz par ceturto daļu – ar 18 līdz 21 gadu veciem jauniešiem. Tas ir ļoti pārsteidzoši, fantastiski. Tas ir ļoti valstisks virziens.

– Kad apkārt ir nestabilitāte, atrašanās militarizētā struktūrā večiem ļoti stiprina pašapziņu.

– Tā tas varētu būt. Tikko biju Alūksnē, tikos ar kadetu kandidātiem. Cilvēki piesakās, lai kļūtu par virsniekiem, tas ir četru mēnešu apmācības kurss. Viņi tiek testēti ļoti smagos apstākļos. Tur ļoti ātri romantisms pazūd, jo tiek vērtēts, kas tad tu īsti esi. Vari, nevari. Te ir runa par vīriešu kolektīva izjūtu, kas vienmēr militārismā bijusi klāt. Uzskatu, ka armija ir viens no labākajiem integrācijas instrumentie¬m. Afganistānā var dzirdēt karavīrus savā starpā krieviski sarunājamies – viņi brīvprātīgi izvēlējušies dienēt. Bruņotajos spēkos ir komandieri, kuri ģimenē runā krievu valodā. Afganistānā dzīvības un nāves situācijās neviens neprasa nacionalitāti. Galvenais – esi vai neesi vīrs? Uz tevi var vai nevar paļauties? Ja es ar tevi negribu iet izlūkos, nav svarīgi – esi latvietis, vai krievs. Karavīru draudzība ir uz diezgan ilgu laiku ar stiprām saiknēm.

– Ir viens «bet». Afganistāna ir sūrs dienests, tomēr par labu naudu. Bet ko tas krievu karavīrs darīs, kad būs mobilizācija? Kurā pusē viņš karos?

– Es negribētu hipotētiski izteikt kaut kādus pieņēmumus, domāju, ka viņi būs mūsu pusē. To apliecina Latvijas vēsture. Mēs nedaudz idealizējam to, ka brīvības cīņās cīnījās tikai latvieši. Nē, tur bija ļoti daudz ebreju, krievu. Tas pats attiecas uz leģionu, nacionālajiem partizāniem, barikādēm. Esmu staigājis un brīnījies, cik daudz Lestenē ir nelatvisku uzvārdu. Mēs bieži tā vienkāršoti sadalām – krievi un latvieši. Ļoti daudzi cittautieši sevi asociē ar šo zemi, vietu, viņiem ir vērtības, ko aizstāvē¬t, – ģimene, mājas. Nacionālais kritērijs, protams, ir ļoti svarīgs, bet mēs nedrīkstam to izvirzīt kā vienīgo, nosakot lojalitāti valstij. Tas būtu kļūdaini.

– Daudzi ir izgājuši padomju armijas skolu. Tas nebija labs integrācijas instruments.

– Kāpēc Padomju Savienība sabruka? Šis tautu eksperiments vienkārši izgāzās. Tam ir daudz iemeslu. Ir milzīga atšķirība starp padomju un rietumu kultūras armijām, pie kurām mēs sevi pieskaitām. Rietumu armijas ir citādi konstruētas, attiecības ir pilnīgi atšķirīgas.

– Gribat teikt, ka rietumu armijās nav ārpus reglamenta attiecību?

– Profesionālās armijās tas nav iespējams, jo ir citi iemesli, kāpēc cilvēki te nāk. Ārpus reglamenta attiecību tādā izpratnē, kā tas bija Padomju Savienībā, te noteikti nav, piemēram, kad instruktors sēž stadiona vidū uz krēsla, bet pārējie skrien pa apli gāzmaskās. Mums tādos gadījumos pats instruktors skrien vienībai pa priekšu. Tikai tā var veidoties profesionālas armijas, ja instruk¬tors pats kaut ko var izdarīt. Negribu vienkāršot šo problēmu, bet principi ir tādi.

– No dienesta laika Azerbaidžānā, Armēnijā jums ir saglabājies kāds draugs?

– Nē, nav.

– Arī jūs cietāt no ģedovščinas?

– Man bija vieglāk, jo pirmo pusgadu, kas jauniesaucamajiem ir vissarežģītākais, biju instruktoru mācību vienībā. Seržants mūs dresēja, bet tas bija vienības sastāvā, to pazemojum¬a formu izjutu mazāk. Pēc pusgada tu vēl esi jauniņais, tomēr jau adaptējies situācijā.

– Kad Krievijā ar 118 jūrniekiem nogrima zemūdene Kursk, jūs to uztvērāt personiski, ar militārās brālības sajūtu.

– Kritis karavīrs ir jāciena. Uz Krievijas vēstniecību izteikt līdzjūtību gāju kā karavīrs. Mani priecē, ka pagājušogad mēs ar kadetiem apkopām arī padomju armijas kritušo karavīru kapus, izrādot godu tiem, kuri politikas dēļ tika ierauti karā un gāja bojā Latvijas teritorijā. Cienīt kritušu karavīru, manuprāt, ir augstākā profesionālisma izpausme. To es gribu ieaudzināt savos padotajos. Tas nāk no samuraju, no bruņinieku likumiem. Pie tā sabiedrībai vēl jāstrādā, lai mēs spētu nodalīt politisko daļu no cilvēciskās.

– Afganistānā redzam to, kā tehnoloģisku kļūdu dēļ spridzina ne tās ēkas. Pazudis cilvēciskais faktors.

– Pilnīgi tam piekrītu. Ieroču sistēmas attīstās – no ļoti tuvām distancēm, no acu kontakta attālumiem mēs aizejam 30, 40 un vairāk kilometrus tālāk, nemaz nerunājot par aviācijas, raķešu iespē¬jām. Ienaidnieks kļūst nekonkrētāks. Mēs varam vilkt paralēles ar virtuālo vidi, kad internetā cilvēks izgāž ļaunumu, jo neviens viņu neredz. Cilvēcībai jābūt abos gadījumos, citādi tu sāpini otru, bet pats paliec neredzams. Šīs cilvēciskās īpašības ir ļoti, ļoti jāsargā mūsdienu pasaulē.

– Vai nav tā, ka armija, kas ir augsti tehnoloģiski attīstīta, vienā brīdī nobīstas, ja ar pretinieku jāsastopas aci pret aci, nevis skatoties monitoros?

– Tā nevar nodalīt. Ir dažādi karaspēku veidi. Kājnieki un citas vienības tiek trenēti arī tuvākiem kontaktiem. Tik tehnoloģiski mēs vēl neesam, robotu kari ir diezgan tāli.

– Kas ir būtiskākais kvalitatīvai armijai?

– Šobrīd tiek veidotas vienības, kuras spēj ietekmēt, iznīcināt stratēģiskus punktus un vietas pēc koordinātu sistēmas. Tie varbūt arī indivīdi – teroristi vai organizācijas, viņi, starp citu, tieši tāpat strādā pret mums. Respektīvi, mums vairāk jārunā par speciālām vienībām. Pirms 10–15 gadiem īpašās spējas bija tikai specvienībām, šī tendence mainās, un aizvien vairāk šādu spēju parādās kājnieku vienībās. Tā ir karavīru daļa, kas aug, klāt nāk visas ieroču sistēmas, izlūku lidmašīnas, raķetes un pārējās tehnoloģijas, kuras no distances tiek vadītas ļoti precīzi.

– Kura armija šobrīd ir visattīstītākā?

– Šaubu nav, ka tās ir ASV, par to debates pat nav iespējamas. Visas augstākās tehnoloģijas, kādas šodien ir pasaulē, ne tikai militārās, vispirms tiek ieviestas ASV.

– Nereti tiek kultivēta doma, ka Krievija jau mums neuzbruks, bieži parādās termins «maigā vara, maigā okupācija».

– Piekrītu, tā mēs tiekam ietekmēti. Svarīgākā sadaļa šobrīd ir mūsu pilsoniskā pārliecība, mēs nedrīkstam ļaut valsti konfrontēt ar indivīdu. Komentāros pie rakstiem par ekonomiskajiem, politiskajiem, sociālajiem procesiem vienmēr var atrast arī šādu – redz, Igaunijā iet labāk. Vēl nesen runāju ar Lietuvas komandieri, viņiem notiek tieši tas pats – visu laiku tiek atrasti piemēri, ka Latvijā ir labāk. Līdz ar to mēs paši graujam savu pārliecību. Ir izdarīts ļoti daudz labu lietu. Mēs Eiropas Savienībā neesam pēdējie – arī tā to var pasniegt, nevis teikt, ka aiz mums ir tikai divas dalībvalstis.

Mēs vēl mācāmies savu valsti vadīt, neesam īsti sapratuši, aptvēruši valstiskumu. Mums vēl nav valsts gēna. Ir tikai 20 gadu pieredze. Lietuviešiem šis valstiskuma gēns ir spēcīgāks.

Vai mēs politiski un ekonomiski visu esam darījuši pareizi? Protams, nē. Bija kļūdas. Bet es neticu, ka pasaulē ir kaut viena valsts, arī tās, ko sauc par vecajām, kas līdzīgā situācijā būtu rīkojušās citādi. Mēs tagad pārāk šaustām sevi un peram visos gadījumos, kad vajag un nevajag.

Tāpat arī militārajā jomā. Es ļoti labi zinu, kāda ir militārās spējas situācija Igaunijas un Lietuvas bruņotajos spēkos. Ja kāds ir nedaudz apsteidzis otru, tad tas ir viena iepirkuma jautājums. Atšķirība ir vienīgi tā, ka šobrīd Igaunijā valsts aizsardzībai naudas izteiksmē tiek atvēlēti 2 procenti no kopprodukta.

– Mēs paļaujamies uz NATO, bet vai ir domāts par to, lai visa Baltija, ja kas notiek, ir vienota?

– Jā, es Baltijas valstu sadar¬bību uztveru reliģiski. Tas, manuprāt, ir absolūti fundamentāls priekšnoteikums ilgtermiņa neatkarībai šajā reģionā, jo fiziskajai robežai nav nekādas nozīmes. Tāpat arī debatējot par sašķidrināto gāzi vai ko citu, ir jāskatās pāri valstu robežām, jāskatās stratēģiskās intereses. To mūsu nelabvēļi, gan ekonomiskie, gan politiskie, ļoti labi izmanto. Vienotība ir tas, kas viņus visvairāk biedē. To pierāda vēsture. Es nevaru iedomāties militāru konfliktu vai politisku problēmu, kas būtu vērsta tikai pret vienu no valstīm. Varbūt taktiski kādā brīdī – jā, bet principā šis reģions, mūsu ģeopolitiskais izvietojums gar Baltijas jūru ir viena zona, viena politiski ekonomiskā telpa.

– Mums ir vajadzīgi tanki un lidmašīnas?

– Pirmkārt, armija un bruņotie spēki vēl tiek veidoti. Tas būs ļoti ilgs process. Otrkārt – es to saucu par uzvaras ambīciju. Ko mēs saprotam ar vārdu uzvara? Lielām tautām, lielām valstīm tā ir spēja izdzīt pretinieku no teritorijas. Mazām valstīm jāzina sava reali¬tāte un spējas. No salīdzinoša izmēra valstīm tikai dažas vēl turpina veidot aizsardzības sistēmu, pilnīgi paļaujoties uz sevi: Šveice un divas skandināvu valstis – Somija un Zviedrija. Tas prasa 3–5% no budžeta kopprodukta.

– Kas mums ir uzvara?

– Mūsu uzvara ir aizstāvēt valsti tik ilgi, lai kāds spētu sniegt mums palīdzību. Kā tas iespē¬jams politiski un praktiski, ir valsts noslēpums. Tā mums ir jāveido valsts aizsardzības modelis. Ja x dienu, mēneša vai pāris mēnešu laikā mums nenāk palīgā, arī esot NATO, tas nozīmē, ka pasaules ģeopolitiski stratēģiskajā bildē notikušas titānisku plātņu pārvietošanās, zemes garozas kustība, kuras dēļ ir kas mainījies mums par sliktu. Bet tā nav prognoze, tā tas nedrīkst būt, un tā tas nebūs. Līdz ar to mums uzvaras ambīcijas ir nedaudz atšķirīgas.

– Tātad mūsu uzvara ir noturēties, kamēr mums atnāk palīgā stratēģiskais partneris.

– Ja tas ir nepieciešams. Man ļoti patīk pats pirmais militārais filozofs Sun Dzi, kurš pirms 3000 gadiem ir teicis tādu frāzi – vislabākā uzvara ir tā, kura tiek sasniegta bez kaujas. Pārfrāzējot uz mūsdienām – tāpēc mēs esam NATO, lai mūs nebūtu jātestē ar kauju. Tā kā esmu komandieris, man ar likumu ir uzdots šo valsti nodrošināt ar noteiktu valsts aizsardzības līmeni. Es plānoju scenārijus dažādām situācijām, bet esmu diezgan pārliecināts, ka tie nebūs jāpielieto.

– Bet mums tāds plāns ir?

– Jā, tāds plāns, protams, eksistē. Tas ir process, nepārtraukta kustība, kas mainās atkarībā no situācijas.

– Daži uzskata, ka mums NATO nav jābūt.

– Vai mums ir alternatīva, un kāda tā ir? Neitralitāte? Tā ir absolūtā naivuma forma. Neitralitātei vajag divus – vienu, kurš to pasludin¬a, otru, kurš apstiprina. Ja kāds kā piemēru min Šveici, kas kā neitrāla valsts izdzīvoja Otro pasaules karu, tad es vienmēr atgādinu, ka Šveices neitralitāte bija izdevīga visām karojošajām pusēm. Tā bija vienīgā valsts pasaulē, kurā notika darījumi. Citādi komercija nevarēja notikt, jo pasaule bija sadalījusies divās daļās. Neitralitāte maksā ļoti dārgi. Līdz ar to mums paliek divi varianti – rietumi vai austrumi. Mūsu vēsture pierāda, ka gan viss labais – ekonomisko uzplaukumu periodi, industrializācija –, gan sliktais ir nācis tieši tāpēc, ka atrodamies starp rietumiem un austrumiem. Te ir tik izdevīga un stratēģiski laba vieta. Mēs nevaram palikt politneitrāl¬i.

– Kas jūs kā komandieri ir ietekmējis ¬visvairāk? Ir kāda autoritāte?

– Militārais filozofs Sun Dzi. Nekon¬vencionālā domāšana ir tuva mazu valstu domāšanai. Viņš meklē alternatīvus veidus, kā uzvarēt iespējamo pretinieku, nenonākot līdz kaujai. Man prātā tas, kā Holandes universitātē kāds profesors raksturoja holandiešu vēsturi no nelielas valsts pozīcijām. Holande ir uz pusi mazāka nekā Latvija, tai piederēja daudzas kolonijas, pēc šīm pazīmēm Holande bija lielvalsts. Tā vienmēr bijusi kāda sabiedrotā – karoja ar frančiem, spāņiem, bet visādās vēsturiskās kombinācijās Holande vairoj¬a savu pārticību.

Šobrīd mazām valstīm labākā vieta, kur būt, ir NATO. Ja mainīsies situācija, varbūt meklēsim kādu citu draudzības un brālības formu.

– Armijās eksistē tāda lieta kā dezertēšana.

– Pārkāpt zvērestu, ja solīta uzticība valstij, ģimenei, ir augstākais pārkāpums, ko karavīrs var nodarīt. Bet ir vēl kas, ko gribu teikt, – es pāriešu pie pilsonības. No karavīra viedokļa redzu pretrunu. Ir jāsaprot, ka pilsonība nāk ar vienu ļoti nopietnu pienākumu – aizsargāt šo valsti. Likums šodien pat, ja būtu tāda nepieciešamība, ļauj jebkuru pilsoni mobilizēt. Jautājums – vai cilvēks, kurš ir gatavs saņemt pilsonību, saprot, ka tā nav vienkārši dāvana vai citāda pase? Tas ir ļoti, ļoti nopietns, tai skaitā militārs, pienākums pret valsti.

– Rietumos firmas ļoti labprāt pieņem cilvēkus, kas ir mācījušies militārās skolās. Latvijā šāda prakse nav izplatīta.

– Tā gluži nav. Arī rietumu val¬stis augstu novērtē mūsu militāro izglītību un pieredzi. Nesen atvaļinājās kāds majors, jo viņam piedāvāts amats loģistikas sektorā Kabulas starptautiskajā lidostā. Kad mācījos Holandē, mūs apmeklēja Philips kompānijas pārstāvji, viņi labprāt ņem darbā atvaļinātus pulkvežus, majorus. Vēlams – ar kaujas pieredzi. Tas bija liels pārsteigums. Daudzus cehus vada bijušās militārpersonas. Iemesls viens – brīdī, kad kaut kas apstājas, sākas stress, nepieciešams ātri un pareizi pieņemt lēmumu.

– Jums nav žēl, ka Gustavs Zatlers, kurš ar izcilību pabeidza Aizsardzības -akadēmiju, aizgāja uz biznesa vidi?

– Žēl, protams, ir par katru virs¬nieku, kurš ir aizgājis. Bet ar to jārēķinās jebkurai armijai. Aiziet labi cilvēki, viņi meklē alternatīvas iespējas un tās atrod. Tagad gan vairs nav tā, kā pirms trim gadiem, kad, pamatojoties ar algas samazinājumu, gāja prom masveidā.

– Ir kādi speciāli paņēmieni, kā jūs trenējat izturību pret stresu?

– Mūsu apmācības procesā ir lēmumu pieņemšanas treniņi. Instruktoru skolā Cēsīs ir ļoti moderna programma, kurai angliskais nosaukums – team building. Tā māca veidus, kā saliedēt kolektīvu, pieņemt lēmumu. Nesaukšu vārdā, bet pie mums šos vingrinājums nāca veikt arī bankas darbinieki, bija pat viena ļoti pazīstama futbolkomanda.

Pati augstākā forma ir Afga¬nistāna vai jebkura karadarbības zona, kur zināšanas acumirklī tiek testētas. Tāpēc esmu pārliecināts, ka mēs esam viena no profesionālākajām valsts pārvaldes struktūrām, jo mūsu profesionālisms nepārtraukti tiek testēts. NATO dažādos štābos, amatos, ¬struktūrās strādā ap 50 mūsu virsnieku. Tas valstij no zināšanu un pieredzes viedokļa ir milzīgs potenciāls.

– Kāpēc Afganistānā tik ilgi viss velkas? Ir tehnoloģiski bruņota viena puse, bet otrajā – entuziasti ar kalašņikoviem.

– Tā ir viena no NATO, arī mūsu valsts, komunikācijas kļūdām, ka neesam spējuši izskaidrot, kas īsti notiek Afganistānā. Tur ar varu neviens neko nemēģina izdarīt. PSRS gadījumā cilvēki karoja pret iebrucējiem.

Kā bija padomju laikā? Kā no ciemata bija šāviens, tā droši varēja izmantot ieroci un to bezmaz nolīdzināja. Tagad, ja talibi iebrū¬k ciematā, mūsu karavīri vienkārši stāv un gaida, kamēr nāks ārā! Mēs nekarojam apdzīvotās ¬vietās, ir ļoti stingri noteikumi.

Pats Afganistānā esmu bijis 10–12 reižu, tikos ar vietējiem komandieriem, gubernatoriem.  Afganistāna nav valsts ar vienotu struktūru, te dzīvo četras lielas etniskas grupas. Talibi kontrolē valsts austrumu un dienvidu daļu. Uzbekiem, tadžikiem, hazāriem tā talibu kustība nav vajadzīga. Situāciju var salīdzināt ar Padomju Savienību – bija ideoloģija, kas caurstrāvoja tautas, pamatā to nesa viena, divas lielas tautas. Bija līdzskrējēji, kas piekrita, sadarbojās, guva no tā labumu. Bet bija arī tādi, kas to negribēja un vienkārši piecieta. Radikālā islāma virziens, ko pārstāv talibi, ir precīzi tas pats. Hazārs vai tadžiks grib tirgoties, dzīvot normāli. Mūsu bruņoto spēku uzdevums ir kopā ar afgāņiem nodrošināt drošību tādā līmenī, lai tur notiktu kaut kādi ekonomiskie procesi. Lai veidotos valstiskums.

Mēs 20 gadu veidojām savu valsti pilnīgā mierā un vēl neesam pabeiguši armijas vai valstiskuma veidošanu, pat mūsu prātos ne. Tad ko var prasīt no ļoti feodāli agrāras valsts? Lai saprastu Afganistānas vēsturi, iesaku izlasīt afgāņu autora Hoseinī Tūkstoš sauļu mirdzums un  Pūķu ķērājs. Tur ļoti labi un nepolitizēti viss salikts pa plauktiņiem.

– Ir bijis tā, ka kāds no mūsējiem psiholoģiski neiztur slodzi?

– Nē, bet mainās apstākļi, tu 24 stundas esi slēgtā vidē, ir iero¬bežotas pārvietošanās iespējas, mazāk iespēju komunicēt ar ģimeni. Ja salīdzina ar attīstītām rietumu valstīm, viņu karavīrs ir tāds kā sugas suns – labi kopts, barots; viņam 6 no rīta jādod vitamīni, bet 8 – Pedigree Pal. Un tad tas suns ir funkcionējošs. Mēs nākam no ekonomiskās vides, kur esam tādi kā sētas kranči. Mēs esam ļoti dzīvotspējīgi un izturīgi. Mums nekrīt spalva ārā tāpēc, ka 6 neiedeva vitamīnus. Tāpēc Latgales zēniem, kas atbrauc uz Afganistānu, arī sūdzības ir citādas. Piemēram, liellopu gaļa ir ne tā sagatavota. Un kāpēc četras reizes dienā jāēd lasis? Ja nav siltā ūdens, tas neuztrauc. Mēs tādā ziņā esam ļoti labi karotāji. Diskomforts var rasties, ja rodas problēmas ģimenē, ja ar bērnu nevar komunicēt. Bet tāpēc mums ir internets. Labi, skype bildes nav, bet ir skaņa.

Un otra problēma – kas notiek brīdī, kad esi izmantojis ieroci? Tā ir tā sarežģītākā daļa. Jo katrs mēs esam tikai cilvēks.

– Ir mīts, ka rietumu armijās pirms un pēc kaujām dod visādas tabletes.

– Nē! Tas ir izdomājums. Ir valstis, kas iet vēl tālāk. Piemēram, norvēģi muskuļu masas palielināšanai neļauj lietot pat uztura bagātinātājus.

– Pat alu nedrīkst lietot?

– Alus ir tikai vācu daļā. Tā ir valsts politika. Tā kā dzīvojam vienā bāzē kopā ar norvēģiem, mums ir nulles alkohola politika. Ir ļoti, ļoti stingra kontrole. Pēc pirmās alkohola lietošanas cilvēki uzreiz brauc mājās. Pat nevajag neko sastrādāt, pietiek, ka pieķer.

– Bija liels pārsteigums, ka esat cigāru cienītājs.

– Jā, bet es uzreiz uzsveru, ka atmetu smēķēšanu un pievērsos cigāriem. Atmetu vienā dienā – 1997. gada 1. jūnijā, kad mācījos Anglijā savā pirmajā koledžā. Vēl pēc pusgada smēķēju miegā. Tad modos un attapu, cik labi, ka tas ir tikai sapnis!

– Kā sevi motivējāt?

– Tā bija tīri ekonomiska motivācija. Paņēmu uz Angliju tik, cik varēja paņemt līdzi. Cena cigaretēm bija ļoti liela, salīdzinot ar stipendiju, ko man maksāja. Saderēju, ka nesmēķēšu, un jau trešajā dienā sāku domāt, vai tas bija tā vērts? Iekšējais velns sāka uzrunāt. Tas virsnieks, ar kuru biju atmešanas pārī, nāca pie manis un teica: «Raimond, varbūt atsāksim?» Viņš bija ļoti iedomīgs! Es domāju: «Ā! Ja tu vari uzdot, tad es to nedarīšu!» Man bija iekšējs spīts. Tā arī notika – viņš sāka smēķēt, es to jutu kā savu uzvaru. Tā mani studiju laikā palīdzēja pārvarēt šaubu periodu.

– Kuri ir jūsu iecienītākie cigāri?

– Romeo&Juliet. Cena ir atbilstoša kvalitātei. Dārgo galu es nesmēķēju. Cigāri man ir kā dienas noslēgums – kā process, domāšanas veids. Cigāram ir liels mīnuss – pelnus nedrīkst nokratīt, tiem pašiem jākrīt. Tas liecina ne tikai par cigāra kvalitāti, bet arī par to, ka tu savā rīcībā neesi nervozs, netricini roku. Kļūsti iekšēji plūstošāks. Sieva, ja jūt, ka neesmu atgājis no ikdienas stresiem, šad tad saka: «Paņem cigāru!» Tad es saprotu, ka dots pareizs padoms – vajag sadalīt to dienu un pāriet ģimenes daļā.

– Rudeņos bieži mēdzāt braukt uz Franciju, lai tur iztukšotu vīna pagrabus.

– Tā man bija liela priekšrocība dienesta laikā Briselē. Lai nokļūtu uz vīna izpārdošanām, bija jābrauc 120 kilometri. Man patīk vīni, un pie reizes var arī paceļot. Paņēmām kemperu, sākām Normandijā pie kalvadosiem, tad caur Luāru un atpakaļ caur Šampaņu – tāds loks.

– Jūs nekad nedzerat aiz bēdām?

– Nesaprotu cilvēkus, kuri sarežģītos dzīves brīžos lieto alkoholu, lai reibtu. Tā tu nekontrolē situāciju, padari to vēl sliktāku. Galvai jāstrādā brīvi, jāsa¬prot, kas noticis. Iedzēris cilvēks ir neadekvāts. Tāpēc es kategoriski nelietoju alkoholu stresa noņemšanai. Ar prātu kontrolēju, ka tā nedrīkst notikt. Kopā