Hairatona – Afganistānas iespēju pilsēta
Hairatona - Afganistānas pilsēta Uzbekistānas pierobežā, ar savu pievilcīgo ģeogrāfisko atrašanās vietu, ir kļuvusi par nozīmīgu atskaites punktu gan valsts vēsturē, gan ekonomiskā un politiskā aspektā. Tā ir pilsēta, kurā cauru diennakti vērojama rosība – neskatoties uz to vai ir agrs rīts, vai vēla vakara stunda. Tieši Hairatonā noslēdzas dzelzceļa posms, pa kuru caur Latviju uz Afganistānu tiek nosūtītas kravas tur izvietoto koalīcijas spēku atbalstam. Te tiekas daudzu pasaules valstu smago kravas automobiļu šoferi - tālbraucēji, kuri uz Afganistānu nogādā dažādas kravas. Hairatona atrodas Balkhas provincē, kas aizņem aptuveni 2,5 procentus no valsts teritorijas. Dominējošās etniskās grupas šajā provincē ir tadžiki un puštuni, daudz ir arī uzbeku un hazāru.
Hairatonā atrodas 1982.gadā uzbūvētais tilts, kas plašākai starptautiskajai sabiedrībai ir atpazīstams arī kā „Draudzības tilts”. Tilts pāri garākajai Centrālāzijas upei - Amu Darja (Amu Darya) - Afghanistānas un Uzbekistānas robežupei, savieno valsts ziemeļus ar Uzbekistānu, kas ir viena no sešām Afganistānas robežvalstīm.
Līdz 1979.gadam, kad pāri upei tika uzbūvēts pontonu tilts, abas valstis savienoja ūdens satiksme. Pontonu tiltu drīzi vien aizstāja ar stiprākas konstrukcijas tiltu - Hairatonas tiltu, kura garums ir 816 metri, platums – 15 metri. Tiltu atklāja 1982.gada 11.maijā. Pāri tiltam iet viens dzelzceļa sliežu posms (1520 mm - arī Latvijā pārsvarā ir šāda platuma sliežu ceļi), kas jau gandrīz trīs gadu desmitus savieno Hairatonu ar Termezas pilsētu Uzbekistānā (aptuveni 10 kilometru garš dzelzceļa posms) un brauktuve.
Tilts ir viens no svarīgākajiem nemilitāro kravu, kas tiek nogādātas Hairatonas terminālī - dzelzceļa gala stacijā, ievešanas ceļiem Afganistānā. Tieši pāri Hairatonas tiltam 1989.gada februārī atkāpās pēdējie Padomju armijas karavīri, un arī dzelzceļš turpmāk vairs netika izmantots. 1997.gada 24.maijā, balstoties uz dažādiem starptautiskiem un politiskiem apsvērumiem, tai skaitā talibu nemiernieku aktivizēšanos valsts ziemeļu provincēs, tiltu slēdza.
2001.gada 9.decembrī tiltu atvēra, lai Afganistānas tauta varētu saņemt starptautisko organizāciju sniegto palīdzību, kā arī tas kļuva par stratēģisku koalīcijas spēku atbalsta punktu Afganistānas ziemeļu reģionā. Vēsturiski svarīgs fakts Afganistānas un Uzbekistānas kaimiņvalstu attiecībās ir tas, ka pirmais vilciena sastāvs, kas škērsoja tiltu, bija palīdzība Afganistānas tautai no Uzbekistānas. Konteineros atradās milti, graudi un sadzīviskas preces. Lokomatīvi rotāja uzraksts krievu valodā "Uzbekistānas tautas palīdzība Afganistānas tautai".
2010.gada 22.janvāris ir diena, kas paliks ierakstīta Afganistānas vēstures līkločos kā jauns pavērsiena punkts valsts dzelzceļa infrastruktūras attīstībā, jo tieši šajā dienā uzsākta 75 kilometru garās dzelzceļa līnijas no Hairatonas uz Guremaru (Gur-e Mar), kas atrodas netālu no Mazarešarīfas, izbūve. Arī 80.gadu vidū bija iecere Afganistānā strauji attīstīt dzelzceļa iekšējos pārvadājumus, izbūvējot dzelzceļu 250 kilometru garā posmā uz Kholmu, Kunduzu, Kanabadu un citām Afganistānai stratēģiski un ģeogrāfiski svarīgām vietām, kā arī 150 kilometru garu dzelzceļa posmu līdz Bagramas gaisa spēku bāzei, un tad uz Kabulu, ar mērķi veicināt militāro apgādi. Tomēr, neskatoties uz to, ka līgums starp Padomju Savienību un toreizējo Afganistānas valdību bija parakstīts, tas viss arī palika tikai ieceru un solījumu līmenī.
Hairatonas mērs Alhajs Kvazi Najebullahs (Alhaj Qazi Najebullah) viesmīlīgi sagaida sargs.lv, raidījuma "Laiks Vīriem?" režisoru Ediju Freimani un Latvijas un Norvēģijas kontingenta karavīrus, kuri mūs eskortēja uz Hairatonu, ar viesmīlību sakot, ka viņa durvis ir atvērts ikvienam viesim - gan ārzemniekam, gan vietējam iedzīvotājam. Ar lielu lepnumu pilsētas mērs uzsver, ka Hairatona ir viena no drošākajām vietām Afganistānā: "Ikvienam mūsu pilsētas iedzīvotājam durvis ir atvērtas 24 stundas diennaktī. Neviens neko neņems."
Pilsētas mērs ir gandarīts par straujo pilsētas ekonomisko un politisko straujo attīstību, īpaši pēdējos piecos gados, jo tieši Hairatona savieno valsti ar Centrālāziju un arī kdienā caur pilsētu tiek importētas un eksportētas daudzas kravas. Eksportē pārsvarā augļus un amatnieku darbus. Viens no lielākajiem ieguvumiem ir dzelzceļa projekts no Hairatonas uz Mazarešarīfu. Dzelzceļa infrastrūktūras attīstība neapšaubāmi ir sekmējusi arī pārējās pilsētas attīstību, jo Hairatonas iedzīvotāji sākotnēji pārsvarā bija dzelzceļa darbinieki, arī tās mājas, kas atradās dzelzceļa tuvumā, piederēja viņiem. Pilsētas mērs norāda, ka šobrīd Hairatonā ir aptuveni 24 tūkstošu dažādu darba vietu, un bezdarba līmenis ir ļoti zems. Aptuveni pusmiljards dolāru pilsētas ienākuma nāk no privātā sektora, un nodokļu maksāšanas disciplinētības ziņā Hairatona ir viena no pirmrindniecēm - pērn valdībai nodokļos samaksāts aptuveni 120 tūkstošu dolāru.
Hairatons mērs A.K. Najebullahs ļoti pozitīvi atsaucas par sabiedroto spēku klātbūtni valstī, un ar lielu optimismu raugās uz nākotni: "jo ilgāk koalīcijas spēki paliks Afganistānā, jo lielākas iespējas ir attīstīties". Viņš aktualizē arī dzelzceļa infrastruktūras attīstības projektu, kuru realizējot pēc apļa principa tiktu savienoti stratēģiskie Afganistānas un kaimiņu valstu dzelzceļi, tomēr viss apstājas pie finansējuma, jo ne valsts ne privātajam sektoram tādas naudas nav. Piesaistot ārfinansējumu, dzelzceļa izbūvi varētu turpināt, piemēram, izbūvējot dzelzceļu līdz valsts galvaspilsētai - Kabulai. Tomēr kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem pilsētas mērs min biznesa cilvēku iedrošināšanu investēt Afganistānā.
Tiekamies arī ar Balkhas muitas vadītāju Muhamedu Arifu Hamidu (Muhammad Arif Hamid), kurš ar patiesu gandarījumu pastāsta, ka muita pēdējos gados ar starptautisku atbalstu ir strauji attīstījusies - visa dokumentācija ir datorizēta, kas ļoti noder cīņā ar korupciju, līdz ar to vieglāk ne tikai apstrādāt dokumentāciju, bet arī sastrādāties ar privāto sektoru. Hairatonas muitā strādā aptuveni 140 darbinieku.
Tomēr kā vienu no lielākajiem muitas izaicinājumiem, viņš norāda datu bāzes sistēmas sakārtošanu atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kas šobrīd ir muitas prioritāte. Viena no nākotnes iecerēm ir daudznacionāla muitas ofisa izveidošana, kas atvieglotu dokumentācijas sakārtošanu konteineriem, tādējādi atvieglojot arī daudzus citus procesus. Muitas filiāle būs arī provinces lidostā, kurai pēc rekonstrukcijas darbu pabeigšanas būs kapacitāte veikt aptuveni 400 tūkstošu pasažieru pārvadājumu gadā. Muitas vadītājs ir gandarīts par veiksmīgu sadarbību ar koalīcijas spēkiem: "Ja valstī nav miera un drošības, tas nāk par sliktu visām institūcijām, ja ir miers un drošība, tad likumsakarīgi ir arī darba vietas un ekonomiskā attīstība." Viņš arī norāda, ka daudzas lietas Afganistānā ir mainījušās uz labo pusi, tai skaitā arī iespēja iegūt izglītību: "Arī sievietes mācās. Jau no pieciem gadiem bērni sāk gatavoties skolai, un sākas tā saucamā pirmsskolas apmācība. Skola ir no septiņiem gadem. Līdz 4. un 5.klasei visi mācās kopā, tad līdz augstskolai atsevišķi."
Dodamies apskatīt Hairatonas tiltu un, kā nu bijis nebijis, par pārsteigumu abām pusēm, vienā no stāvvietām satiekam trīs kravas mašīnu šoferus no Latvijas. Uzņēmuma SIA "Atzele" pārstāvji stāsta, ka šis viņiem ir viens no garākajiem reisiem, jo atkarībā no gadalaika un laika apstākļiem ceļā sanāk pavadīt 10-12 dienas: "Laika apstākļi ir pats grūtākais. Pārejas slēgtas. Uzkrīt sniegs, un tu esi bezspēcīgs. Saulīte sniegu atkausē, braucam tālāk. Pārsvarā braucam pa dienu, jo tā ir drošāk". Viņi arī piebilst, ka pārvadāta tiek pārsvarā pārtika. No tautiešiem ātri nākas atvadīties, jo laika ir maz un jādodas tālāk.
Hairatonas robežsardzes policijas komandiera vietnieks stāsta, ka pilsētas straujā ekonomiskā attīstība būtiski ietekmējusi arī dzelzceļa un tilta noslodzi un ar to saistīto nepieciešamo drošības un apsardzības nodrošināšanu: "Robežsardzes policijai ir svarīgi profesionāli pilnveidoties, un tam nepieciešams arī profesionāls ekipējums, piermēam, konteineru skenēšanas ierīces." Viņš arī pastāsta, ka šobrīd Hairatonas robežsardzes policijā dien aptuveni 150 robežsargu no kuriem aptuveni 40 ir virsnieki. Savukārt aptuveni septiņi procenti dienošo ir sievietes: "Ikviens no viņiem ir izgājis apmācību speciālos kursos - Kabulā. Kursa ilgums ir 45 dienas, protams, ir arī, kas uzsāk dienestu pēc akadēmijas absolvēšanas."
Robežsardzes policijas komandiera vietnieks piedāvā aprunāties arī ar vienu no sievietēm, kura jau vairāk nekā sešus gadus dien robežsardzes policijā. Pārstāve stāsta, ka viens no motivējošiem faktoriem iestāties dienestā bija iespēja palīdzēt valstij. Ikdienas dienesta pienākumos ietilpst sieviešu fiziska pārmeklēšana, lai pārbaudītu vai nav paslēptas sprāgstvielas. Ar lielu entuziasmu un pozitīvismu viņa stāsta par saviem dienesta pienākumiem un drīzumā cer saņemt kaprāļa dienesta pakāpi: "Aicinu ikvienu Afganistānas sievieti pievienoties dienestā un plecu pie pleca ar saviem brāļiem un māsām cīnīties par savas valsts nākotni".
Nākamā tikšanās mums ir ar Hairatonas dzelzceļa vadītāju Muhamedu Jakubu Zazai (Mohammad Yaqub Zazai) un tiekamies arī ar dzelzceļa pārstāvi - Rasoli Taheru (Rasoli Taheru), ar kuru vēl sazvanījāmies pirms došanās uz Afganistānu. M.J.Zazai stāsta, ka veiksmīgais dzelzceļa infrastruktūras attīstības projekts, 75 kilometru garumā izveidojot dzelzceļa posmu no Hairatonas uz Mazarešarīfu, ir liels atspaids valsts ekonomikai, norādot, ka pirms dzelzceļa līnijas izbūves bija pārāk liels kravu riteņtransporta noslogojums uz lielceļa, kas ved no Hairatonas uz Mazarešarīfu. Tagad samazinājies ceļu satiksmes negadījumu skaits, paātrinājusies konteineru nogāde galapunktā, kā arī mazinājies autotransporta radītais piesārņojuma līmenis, un palielinājusies kravu pārvadājumu kapacitāte.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šobrīd ir arī kvalificēta dzelzceļa personāla apmācības procesa nodrošināšana vietējiem iedzīvotājiem, jo šobrīd, atbilstoši starptautiskajiem standartiem, dzelzceļa sistēmas ir datorizētas, arī sliežu pārmijas pārslēdzas automātiski, tomēr, sakarā ar to, ka trūkst apmācīta personāla, dzelzceļa darbinieki pārsvarā ir no Uzbekistānas - aptuveni 70 procentu: "Diemžēl miera mūsu valstī nav vairāk kā trīs gadu desmitus, kas veicinājis nabadzību un atstājis daudz negatīvu pieredzi, bet mēs esam apņēmības pilni un darīsim visu, lai valsti uzceltu no jauna un atgūtu to, ko esam zaudējuši. Miers un drošība ir ļoti būtiski transporta infrastruktūras veidošanā un attīstībā. Arī starptautiskiem investoriem šobrīd ir lieliska iespēja un īstais laiks ieguldīt līdzekļus Afganistānas dzelzceļa infrastruktūras attīstībā. "
M.J.Zazai stāsta, ka „Draudzības tilts” ir ļoti noslogots – pa dzelzceļu Afganistānā tiek ievesta degviela (aptuveni 70 procentu no degvielas valstī tiek ievesta caur Hairatonu), celtniecības materiāli, tehnika un lauksaimniecības produkti. Diemžēl joprojām vairums vagonu, izbraucot no Afganistāns ir tukšas, un pārsvarā viss balstās uz importu.
Šī dzelzceļa līnija ir tikai sākums Afganistānas dzelzceļa infrastruktūras izbūvei. Plānots izbūvēt dzelceļa līnijas uz trešo lielāko Afganistānas pilsētu valsts rietumu daļā - Heratu un Širkanbandu (Shir Khan Banda) valsts ziemeļos. Heratas dzelzceļa līnija izies uz Irānu, savukārt – Škirkanbandas dzelzceļa līnija būs savienota ar Tadžikistānas dzelzceļu.
Arī R.Tahers uzskata, ka svarīgi ir dzelzceļa infrastruktūru uzturēt kārtībā un ir ļoti gandarīts par līdzšinējo Afganistānas un Latvijas dzelzceļu sadarbību un cer, ka pavērsies arvien jaunas sadarbības iespējas starp abām valstīm: "Pēc 30 gadu kara ir ļoti svarīgi, ka ar mums sadarbojas valstis ar lielu pieredzi dzelzceļa infrastruktūras attīstībā, jo kādu dienu arī visa Afganistāna visa būs savienota ar dzelzceļu. Diemžēl daudz, kas atkarīgs no finansējuma." Viņš mums nodemonstrē arī dzelzceļa vadības pulti, kur vērojam kā notiek dzezceļa satiksme, tiek pārbīdīti vagoni no dažādām valstīm, pārmijas...
Jau atceļā uz Mazarešarīfu uzjautājam mūsu tulkam, kā viņš redz Afganistānas attīstību pēc tam, kad koalīcijas spēku karavīri būs izgājuši no valsts: "Sliktāk būs. Tomēr mums pašiem vajag iemācīties sevi aizsargāt, un nepieciešama sava, profesionāla armija, kas spētu aizsargāt mūsu valsti. Starptautisko spēku ir svarīgs ne tikai militārajā jomā, bet arī civilajā dzīvē un valsts ekonomiskajā augšupejā. Svarīgākais ir miers, ja būs miers, tad pārējais arī būs."
Vairums Latvijas kontingenta karavīru šobrīd dien Afganistānās ziemeļu reģionos Meimenā, Farjābas provincē un Mazarešarīfā, Balkhas provincē. Arī ekonomiski Latvijai Afganistānas dzelceļa infrastruktūras attīstība ir ļoti svarīga, jo jau kopš 2009.gada - kravu pārvadājumu maršruts - Ziemeļu distribūcijas tīkls, ko nākotnē plānots pārveidot par komerciālu tirdzniecības ceļu, ir kļuvis par ASV un citu sabiedroto valstu, piemēram, Lielbritānijas un Francijas, nemilitāro kravu transporta piegādes ceļu no Latvijas uz Afganistānu, tādējādi sekmējot ekonomisko attīstību un sadarbību starp Latviju, ASV, Afganistānu un citām Centrālāzijas valstīm.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos jau vairākkārt izskanējis, ka arī Latvijas atbildīgas amatpersonas no dažādām valsts institūcijām, tajā skaitā arī no Aizsardzības ministrijas, Valsts akciju sabiedrības "Latvijas Dzelzceļš", Satiksmes ministrijas un Ārlietu ministrijas, strādā pie tā, lai arī ilgtermiņā dzelzceļa posmu Rīga-Hairatona attīstītu par pastāvīgu kravu pārvadājumu ceļu. Amatpersonas jau tikušās gan ar Uzbekistānas gan Balkhas provinces pārstāvjiem un visas iesaistītās puses ir izteikušas vēlmi sadarboties ilgtermiņā, kā arī ir gandarītas par līdzšinējo pieredzi kravu pārvadājumos.