Cilvēks savā vietā
«Man ir tas, ko esmu paveicis» (V. Gēte). Tā par savu kara jūrnieka un tagad jauno jūrnieku audzinātāja darbu droši var teikt atvaļinātais jūras kapteinis, Latvijas Jūras akadēmijas prorektors, asociētais profesors Ilmārs Lešinskis.
Sagaidot Latvijas Jūras spēku 20. gadskārtu, sarunā ar Ilmāru Lešinski atcerējāmies gan mūsu tikšanos Latviešu strēlnieku muzejā 1991. gada rudenī, gan viņa skolas gadus, dienesta laiku padomju kara flotē un Trešās atmodas notikumus.
Vecāki — Ādolfs Sigismunds Lešinskis un Irēna Herta Nikovska — pēc tehnikuma beigšanas bija nosūtīti darbā uz Kuldīgu. Tur viņi iepazinās, iepatikās viens otram un apprecējās. Ilmārs Kuldīgā aizvadīja pirmos trīs mūža gadus. Tad, kā viņš pats sacīja, tika nodots vecāsmātes Annas Nikovskas uzraudzībā un audzināšanā un pirmo reizi ieraudzīja jūru. Turpmāk dzīve ritēja Liepājā. "Vecmamma bija ļoti strādīga un enerģiska. Kaut arī viņa bija beigusi sešas klases Liepājas poļu skolā [līdz 1940. gadam pamatskola bija sešas klases], viņa prata vairākas svešvalodas un varēja strādāt mašīnbūves rūpnīcas personāla nodaļā [20. gadsimta 60. gados — kadru daļa]. Bet, lai varētu vairāk nopelnīt, viņa darbu turpināja krāsošanas cehā. Vectēvs Eduards Nikovskis bija kritis Otrajā pasaules karā, dienot padomju armijā. Allaž atceros, ka abi ar vecmammu daudz laika aizvadījām grāmatu veikalos. Viņa daudz lasīja un mudināja arī mani lasīt. Grāmatu pasaule atklāja daudz interesanta. Tajās iepazinu savas bērnības un jaunības elku Žanu Kusto — izcilo zemūdens pētnieku. Skolā bez matemātikas un fizikas ļoti patika bioloģija, īpaši — hidrobioloģija."
Vai Ilmārs Lešinskis būtu kļuvis par zemūdens pasaules pētnieku, grūti pateikt. Bet tas laiks, kas pavadīt, vērojot dabu Liepājā, kā arī vēlāk Ogrē, kad vecāki saņēma tur dzīvokli, palicis atmiņā kā skaists, neizsapņots sapnis (viņi strādāja jaunajā Ogres trikotāžas kombinātā). Ilmārs savus vērojumus turpināja Zilo kalnu apkārtnē un, nirdams Ogres upē, vēroja zemūdens pasauli. Bet ne vienmēr sapņiem lemts piepildīties. Pēc Jaunogres vidusskolas beigšanas 1974. gadā vajadzēja pieņemt praktiskāku lēmumu, jo nodrošināt studijas augstskolā vecākiem būtu sarežģīti. Kā daudziem zēniem toreiz atlika izvēlēties karaskolu.
"Izlēmu kļūt par kara jūrnieku, jo jūra patika kopš bērnības.
Mana izvēle bija saistīta ar privilēģijām, ko nodrošināja virsnieka amats, — iespēju redzēt pasauli un, galvenais, iegūt augstāko izglītību mācību iestādē, kur valsts nodrošina ar visu dzīvei nepieciešamo.
Tas man bija ļoti būtiski. Tuvākā augstākā kara flotes mācību iestāde bija Kaļiņingradā. Turp arī mani nosūtīja Ogres kara komisariāts. 1979. gadā beidzu Augstāko kara flotes kara skolu un saņēmu diplomu specialitātē — elektronavigācijas sistēmu inženieris, stūrmanis. Sekoja dienests uz mīnu traleriem. Mana vēlēšanās dienēt zemūdenē netika ņemta vērā. Pēc tam astoņus mēnešus dienēju uz kuģa Vidusjūrā un organizēju zemūdeņu navigācijas aprīkojuma remontu. Biju arī zemūdeņu brigādes štāba flagmaņstūrmanis. Ieguvu lielisku pieredzi, paaugstinājumu dienestā un dzīvokli Liepājā. Tas bija ļoti svarīgi, jo varēju nodrošināt ģimeni, kurā auga divi dēli — Artūrs un Antons."
Viņš turpināja mācīties. Pabeidzis augstāko virsnieku klasi Ļeņingradā, atgriezās Liepājā un, īsi pirms Trešās atmodas, kļuva par pretzemūdeņu kuģu vienības komandieri. Ilmāra Lešinska pakļautībā bija deviņi karakuģi.
Pirms Augstākās padomes vēlēšanām, kā atcerējās Ilmārs Lešinskis, noticis jocīgs gadījums. "Gorbačova laikā, lai simulētu demokrātiju, izvirzīja divus kandidātus. Komjaunieši mani izvirzīja kā alternatīvo kandidātu pret Liepājas karabāzes komandieri. Savādi, bet augstākā priekšniecība bija manu sāncensi brīdinājusi, ka neievēlēšanas gadījumā viņš nesaņems admirāļa pakāpi. Lai es netraucētu, tiku 1990. gadā nosūtīts mācīties uz Kara flotes akadēmiju Ļeņingradā. Tur arī uzzināju par 1991. gada janvāra notikumiem Rīgā. Es uzrakstīju iesniegumu, uz kuru saņēmu atbildi, ka manai atlaišanai no dienesta Kara flotē nav nekāda iemesla. Patiesībā, kā man pateica, neviens neuzdrošinātos sūtīt padomju Kara flotes virspavēlniekam tādu iesniegumu. Tas bija bezprecedenta gadījums akadēmijas pastāvēšanas laikā. Pēc augusta puča, kad sākās grandiozas pārmaiņas, tiku vaļā no akadēmijas. Atgriezos Liepājā, un mani iecēla viszemākajā virsnieka amatā..."
Attēlā: I.Lešinskis Latvijas Jūras akadēmijas izlaidumā kopā ar pasniedzējiem un kadetiem.
Sekoja «brīvlaišana». Karjerai padomju Kara flotē bija pielikts punkts. Drosmīgi, pat ļoti. Liepājā taču joprojām saimniekoja padomju virsnieki. Daudzi brīnījās par bijušo kolēģi, visnotaļ perspektīvu, drosmīgu un labu speciālistu, jaunu — tikai 34 gadi... un pēkšņi tāds lēmums! Bet Ilmārs Lešinskis savu izvēli bija izdarījis. Viņš devās uz Rīgu, Sabiedriskās drošības departamentu. Jūrnieks nebija aizmirsis sava jaunības gadu ideāla Žana Kusto atziņu: «Mēs dzīvojam, lai radītu, un radām, lai dzīvotu.» Latvija bija atguvusi neatkarību. Vajadzēja atjaunot, patiesībā radīt, tās armiju, sargāt sauszemes un jūras robežu. Tādi cilvēki kā Ilmārs Lešinskis varēja likt lietā savas zināšanas un pieredzi. Viņam netrūka arī pilsoniskās drosmes. De-partamenta direktors J. A. Baškers uzdeva sākt darbu Liepājas jūras koledžā, kur veidojās jūras robežsargu mācību centrs (pēc LR izglītības ministra A. Piebalga 1991. gada 4. oktobra pavēles nr. 412 "Par jūras robežsargu apmācību"). Tur viņu sagaidīja koledžas direktors Ivars Virga un atvaļinātais trešā ranga kapteinis Leonids Kurakins.
"Tobrīd abi ar L. Kurakinu bijām vienīgie virsnieki ar kara jūrnieku pieredzi, bet bija daudz entuziastu — īstu Latvijas patriotu. Man kā virsniekam nebija pases, un Liepājas jūras koledžā algu nesaņēmu. Strādāju par brīvu. Padomju Kara flote arī nemaksāja. Toreiz savus kolēģus smīdināju, jokojot, ka krievu armija man negrib maksāt, bet Latvijas vēl nevar. Labi, ka ģimene saprata un atbalstīja. 1992. gada sākumā koledžā notika svinīga Latvijas karavīru zvēresta ceremonija. Virgas kungs bija parūpējies, lai visi jūrnieki būtu formās. Komandējošais sastāvs bija melnos jūrnieku uzvalkos, bet matroži zilās formās ar īsiem zābakiem. Visi bija priecīgi satraukti. Tas bija viens no svarīgākajiem brīžiem manā dzīvē. 30. janvārī tika oficiāli nodibināts Liepājas Jūras spēku divizions ar nelielu štābu, kur pirmais virsnieks bija Ivars Ozoliņš, personāldaļas priekšnieks, bet Ēvaldam Juhnevičam tika uzticēta saimniecība. Visu pārējo uzņēmos darīt pats. Galvenais jautājums, ko toreiz risinājām, bija kuģu pārņemšana no zivju inspekcijas. To nodošanu topošajiem Jūras spēkiem akceptēja toreizējā Ministru padome ar savu rīkojumu. Trīs kuģi atradās katrs savā ostā. Viens no kuģiem bija uzsācis savu biznesu — kamīna malkas piegādi Zviedrijai. Radās grūtības ar tā pārņemšanu un vajadzēja ķerties pie viltības — pārvilināt dienestā Jūras spēkos kuģa mehā-niķi, vienīgo latvieti kuģa apkalpē. Tā izdevās novērst kuģa mehānisma sabojāšanu. Tikām pie pirmajiem trim kuģiem: «Sama», «Komētas» un «Spulgas». Pirmā kuģa «Sama» komandieris bija enerģiskais Gunārs Melnis. 11. aprīlī uz «Sama», piedaloties Štāba orķestrim no Rīgas, Aizsardzības spēku komandierim D. Turlajam, Jūras spēku komandierim G. Zeibotam un citiem viesiem, svinīgi pacēlām Latvijas kara kuģa karogu. Ceremoniju, par spīti stiprajam lietum un vējam, novēroja liels skaits liepājnieku. Šī diena ir Jūras spēku dzimšanas diena, ko atzīmējam ik gadu 11. aprīlī. Šogad jau 20. reizi."
Pirmais Liepājas diviziona komandieris atceras, cik daudz pacietības, diplomātijas un stingras pilsoniskās stājas vajadzēja, lai ne tikai padomju Kara flotes vadībai, bet arī jūras robežsargiem ieskaidrotu, ka viņi atrodas neatkarīgas, suverēnas valsts teritoriālajos ūdeņos, kuri būs jāatstāj.
"Bet jums nav kuģu, ar ko sargāt jūras robežu," viņi nekautrējoties iebilda. "Tūlīt pēc karoga pacelšanas "Sams" uzsāka braucienu gar Latvijas jūras robežu. Tagad, atceroties, cik mazs bija mūsu pirmais karakuģis, ir apbrīnā jānoliec galva mūsu pirmo kara jūrnieku priekšā par viņu uzdrošināšanos un darba spējām. Viņi zināja, ka ar mazo, lēno, bijušo zivju inspekcijas kuģīti pārkāpējus aizturēt nevarēs, bet krievu jūrnieki drīz saprata, ka uz mazā ku-ģa stāv īsti jūrnieki. Atcerēsimies, ka 1992. gadā Latvijas teritorijā atradās ne tikai krievu robežsargi, bet Liepājā un Rīgā bāzējās Krievijas Federācijas Baltijas kara flote. Viņi ignorēja Latvijas ostu civilo administrāciju un pilnīgi brīvi kuģoja mūsu ūdeņos. Grūti ir aizmirst, cik vīzdegunīgi bija karakuģu komandieri: viņi, lūk, neesot informēti, cik lieli esot Latvijas teritoriālie ūdeņi, pēc kādiem noteikumiem jārīkojas... "Sama" nelielie izmēri radīja situācijas, kad krievu lielo desantkuģu komandieri bieži nevarēja saprast, kurš ir tas Latvijas karakuģis, kas viņus izsauc un izvirza prasības. Kuģis gan bija nokrāsots pelēkā krāsā un uz tā bortiem bija labi redzams numurs "101", tomēr tam bija īsta zvejas kuģa siluets. Ar laiku viņi tomēr sāka pierast, it īpaši krievu robežsargu kuģi, kas bija spiesti samierināties ar situācijas maiņu. Drīz vien citu valstu jūrnieki zināja, kurš ir saimnieks Latvijas ūdeņos."
1992. gada vasarā ar patruļkuģi "Spulga" Ilmārs Lešinskis kopā ar saviem kara jūrniekiem devās pirmajā ārzemju vizītē uz Zviedriju, pavadot turp Latvijas burātājus. Toreiz I. Lešinskis vadīja Latvijas delegāciju, un, kā viņš atcerējās, neviens pat neprasīja viņa piekrišanu. Vienā no oficiālajām pieņemšanām pat saticis savus radiniekus. "Tas, ka es viņus satiku Zviedrijā, lika man aizdomāties, ka Eiropa kļūst mums, latviešiem, pieejamāka," savu atmiņu stāstījumu turpina jūras kapteinis. Viņam bija uzticēti arī Dienvidu rajona komandiera pienākumi. Kopā ar Igaunijas un Lietuvas jūras spēku vadību latvieši gatavojās pirmajām kopējām mācībām "Amber Sea". Radās doma veidot vienotu eskadru ar Lietuvu un Igauniju. Un Lietuvas Kara flotes komandieris admirālis Baltuška par BALTRON komandieri ieteica iecelt Liepājas Dienvidu rajona komandieri I. Lešinski.
BALTRON veidošana bija mans otrais lielākais izaicinājums, ja par pirmo skaitītu Dienvidu rajona veidošanu Liepājā.
"1998. gadā, kad bija izstrādāti visi nepieciešamie reglamentējošie dokumenti, ko veica četri BALTRON štāba virsnieki, Tallinā notika svinīga vienības inaugurācija. Uz to ieradās karakuģi arī no Zviedrijas un pārstāvji no atbalsta valstīm. Pēc manas svinīgās uzrunas skanēja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valsts himna. No Lietuvas karakuģa "Vētra" tika izšauts Nāciju salūts — 21 lielgabala zalve, apliecinot, ka radies jauns militārs spēks mūsu drošībai. Viegli jau nebija, jo tas tomēr bija starp-tautisks projekts. Vajadzēja saliedēt vienā komandā triju tautu pārstāvjus ar dažādiem raksturiem. Pierādīt, ka BALTRON ir ne tikai karakuģu vienība, bet arī programma, kuras pamatideja ir trīs Baltijas valstu kara flotes veidošana un nostiprināšana. Par spīti grūtībām, 1998. gadā BALTRON piedalījās starptautiskajās mācībās "Open Spirit" un saņēma labas atsauksmes no mācību vadības. Ziemā apmācības turpinājās Klaipēdā, bet tajās nepiedalījās Igaunija. Ar Lietuvas un Latvijas Gaisa spēku atbalstu kuģu komandām notika apmācības pretgaisa aizsardzībā, regulāri veicām artilērijas šaušanas vingrinājumus, lielu vērību veltījām mīnu meklēšanas prasmes pilnveidošanā. Kad notika amerikāņu vadītās mācības BALTOP, mēs jau varējām uzņemties vadīt vienības no Vācijas, Polijas un Dānijas vienā formācijā ar BALTRON karakuģiem. Mācību vadība atzina, ka mums izdevās izpildīt vairāk, nekā to spēja citas grupas, turklāt mācību rajonā notika intensīva kuģu kustība un visu sarežģīja nelabvēlīgie laika apstākļi. Protams, gandarījums bija liels. Savu gadu BALTRON nokalpoju godam."
1999. gada augustā Latvijas Jūras spēki skaisti nosvinēja Latvijas Kara flotes 80. gadskārtu. Jūras kapteini Lešinski gaidīja trešais lielais izaicinājums — kļūt par otro Jūras spēku komandieri, jo pirmais komandieris G. A. Zeibots saņēma admirāļa pakāpi, pirmo — brīvību atguvušajā Latvijā, un devās mācīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Ar sev raksturīgo pamatīgumu un atbildību jaunais komandieris turpināja pilnveidot Jūras spēku attīstību, izvirzot trīs galvenos uzdevumus: personāla apmācību atbilstoši NATO prasībām, jaunu kuģu iegādi un infrastruktūras tālāku attīstību. Jūras spēkos, kā ierasts no to pastāvēšanas pirmsākumiem, tika koptas un pilnveidotas arī kultūras dzīves tradīcijas. Katram karakuģim tika izraudzīta sava krustmāte. Pie jūrniekiem ciemojās kultūras darbinieki. Jūras spēku orķestris plūca laurus pašu mājās un ārzemēs. Tas bija gaidīts viesis Latvijas skolās un kultūras namos.
2004. gada augustā, kad tika atzīmēta Latvijas Kara flotes 85. gadskārta, parādē pie Brīvības pieminekļa Latvijas jūrnieki un viņu komandieris Ilmārs Lešinskis soļoja vienlīdz pārliecinoši un skaisti kopā ar itāļu, poļu, igauņu un lietuviešu jūrniekiem.
Pēc aiziešanas no Jūras spēkiem 2005. gadā Ilmārs Lešinskis māca jaunos Latvijas jūrniekus un dalās savā bagātajā dzīves un darba pieredzē ar Latvijas Jūras akadēmijas kadetiem.
Satiekot kolēģus un draugus, viņš allaž ar sev raksturīgo humoru un labestīgo smaidu ir gatavs sarunai. "Esmu optimists," — tā viņš mēdz sacīt, un tam var ticēt, jo tikai ar tādu attieksmi var pieņemt dzīves izaicinājumus un īstenot reizēm šķietami nepaveicamo.
Edīte Sondoviča