Gods kalpot Latvijai!

NBS Apvienotajam štābam janvārī divdesmit gadu jubileja. Uz sarunu aicinājām NBS Apvienotā štāba priekšnieku ģenerāli Andi Dilanu, kas štābu vada jau no 2007. gada 20. jūnija. Šis ir bijis smaga darba un lielu izaicinājumu laiks. Nesen viņš atgriezies no mācībām ASV, kur ieguvis maģistra grādu Nacionālās drošības stratēģijas zinātnēs. Tas paver jaunu skatījumu uz daudzām lietām, bet viņa ceļš Latvijas bruņotajos spēkos sākās ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju, kurai arī tiek svinēta divdesmitgade. Kā bija toreiz, kā ir tagad un kādas ir ieceres, — par to runājām ar ģenerāli Andi Dilanu.

Jūs bijāt pirmais, kas pabeidza kursu tikko izveidotajā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) 1992. gadā.

Man bija tas gods un privilēģija būt vienam no pirmajiem NAA pirmā virs-nieku un virsniekvietnieku kursa kadetiem un absolventiem. Pabeidzu šo kursu 1992. gada 2. oktobrī ar izcilību un saņēmu savas leitnanta zīmotnes.

Kā jūs atceraties to laiku, un kāpēc toreiz tika izdarīta tāda izvēle —aizsardzības akadēmija?

Arī Daugavpili sasniedza toreizējā Sabiedrības drošības departamenta aicinājums stāties robežsardzē, jo tika veidotas tās vienības. Tā kā Daugavpilī arī tika veidots bataljons, es aizbraucu stāties robežsardzē. Kad jau visi dokumenti bija nokārtoti, man piedāvāja mācīties akadēmijā. Es kvalificējos uz virsnieka kursu, kurš toreiz tika organizēts Mālpilī.

Toreiz jau nebija īstas skaidrības, kas un kā būs.

Vairākkārt esmu pārdomājis, kāpēc izvēlējos mācības akadēmijā.

Un varu teikt, ka man vārdi «Gods kalpot Latvijai!» nav tikai vārdi, ko saka, saņemot apbalvojumu. Man tās ir pamatvērtības, uz ko es personīgi orientējos.

Gods — būt godīgam un arī godkārīgam, ejot uz kādu mērķi. Kalpot — kalpot savai tautai, cilvēkiem, sabiedrībai. Latvijai — tātad būt savas valsts patriotam. «Gods kalpot Latvijai!» ir manas dzīves moto, un tāpēc es esmu armijā.

Kāds bija jūsu kurss akadēmijā? Viss taču toreiz bija jauns un tika veidots no nulles.

Tiešām viss bija jauns un praktiski viss tika veidots arī no nulles. Vispirms — citāda bija attieksme, jo mums bija sava valsts. Apzinājos, ka tiek rakstīta tās vēsture. Kāda tā būs, un vai tā būs ilgstoša? — tajā laikā par to visi bija bažīgi. Es stājos akadēmijā pārliecības dēļ, proti, valsts ir atjaunota, un to vajag stiprināt. Mēs veidojam vēsturi — to sapratām jau no pašas pirmās dienas. Mācības notika latviešu valodā. Visi, kas toreiz vadīja kursu — Matīss, Raups, Kursītis, Bīskaps, Leflers viesa manī pārliecību un aizrāva ar savu iniciatīvu un degsmi. Es tiešām pabeidzu kursu ar izcilību un pats, tā kā bija iespēja izvēlēties, kur dienēt, izvēlējos aizsardzības akadēmiju. Robežsardzes fakultātē es toreiz biju vada, vēlāk rotas komandieris. Dzīvoju akadēmijā. Kad ievācāmies, paši kazarmas krāsojām, linoleju klājām, gultas un mēbeles kārtojām, lai uzņemtu jaunos kadetus. Un neviens nesūdzējās, ka tie būtu smagi vai arī virs-niekam neatbilstoši darbi. Visi bija orientēti uz galveno — uzsākt un īstenot virsnieku sagatavošanu, lai nodrošinātu Latvijas armijas apakšvienības ar komandieriem.

Kāda bija tā kursa programma, kurā mācījāties?

Programmas rakstījām no tā, kas bija pieejams no pirmskara Latvijas armijas, kā arī no tā, kas bija mācīts padomju armijā. Bija arī pirmie apmeklētāji no Rietumiem, ģenerālis Kukainis, arī Viktors Felkers, kas bija tikko atgriezies no pirmā Irākas kara. Tādā veidā mācību programmas lika kopā. Cilvēki darīja to, kā viņi bija mācīti un kā viņi izprata lietas tajā brīdī. Dokumenti un reglamenti tika veidoti, ņemot vērā Latvijas pirmskara, PSRS pieredzi, kā arī pamazām tika apgūta un realizēta Rietumu pieredze, sākotnēji balstīta uz mūsu tautiešiem ārzemēs un vēlāk arī uz sadarbību ar NATO valstīm.

Tajā laikā bija spēcīgas personības, kas veidoja bruņotos spēkus.

Visu cieņu Matīsa kungam, kas nu jau ir aizgājis mūžībā. Atceros, viņš man mandātu komisijā jautāja, vai es gribot kļūt par ģenerāli. Un es viņam atbildēju, protams, jā, jo slikts ir tas kareivis, kurš to negrib! Tas bija, stājoties akadēmijā (smaida). Varbūt tas bija pravietiski no viņa puses... bet tā ir sanācis.

Vai varētu teikt, ka NAA izveidoja jūs kā personību?

Jā, akadēmija ielika pamatus un stiprināja pārliecību, ka tiešām ir jābūt mērķim un ambīcijām, uz ko tiekties. Visstingrākais pamats karjerā man bija BALTBAT posms. Manā biogrāfijā ļoti bieži parādās vārds «pirmais» — pirmais izlaidums, pirmais akadēmijā, pirmā profesionālā rota, pirmais BALTDEFCOL vecāko virsnieku kurss, pirmais profesionālais bataljons. BALTBAT es nodienēju vairāk nekā četrus gadus rotas komandiera amatā, sākot ar angļu valodas apmācības kursu, tad ar pamatkursu instruktoriem un virsniekiem, pirmās profesionālās rotas veidošanu un dalību starp-tautiskajā misijā Bosnijā un Hercegovinā, un neskaitāmām starptautiskām mācībām. Akadēmija tam visam deva pamatu un iespējas personības izaugsmei.

Kāda tagad salīdzinājumā ar tiem gadiem ir akadēmijas loma kadetu izaugsmē?

Akadēmija tomēr ir karaskola, kur tiek kaldināti jaunie virsnieki.

Akadēmijas loma arī šobrīd nav mazinājusies. Mums vajag labus, izglītotus un profesionālus virsniekus.

Pēdējā gada laikā akadēmijā viss ir virzīts uz kvalitātes līmeņa celšanu — gan saistībā ar apmācību programmām, gan personālu, kas to īsteno, gan visu pārējo, ieskaitot mācību un sadzīves apstākļus. Vienu brīdi mēs ar visām reformām bijām tā kā atstājuši akadēmiju novārtā. Taču, neieguldot izglītībā, riskējam radīt pārrāvumu virsnieku profesionālajā sagatavotībā nākotnē. Vēlreiz uzsveru — akadēmija šobrīd ir uz pareizā ceļa! Jāpiebilst, ka katras vienības panākumi ir atkarīgi no personības, kas to vada, un komandas, ko šī personība spēj pulcēt ap sevi. Novēlu veiksmes jaunajam rektoram, un lai izdodas īstenot visas ieceres!

Kāds būtu jūsu novēlējums NAA personālam 20 gadu jubilejā, un ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri lasa «Tēvijas Sargu» un vēlētos mācīties aizsardzības akadēmijā?

Turēties pie pamatvērtībām, ko jau iepriekš nosaucu. Būt godīgiem, būt savas valsts patriotiem un galvenais — vispirms mācīties un tad būt spējīgiem mācīt un vadīt citus. Saglabāt šīs spējas un pastāvīgi tās attīstīt. Veidot virsnieka kopumu — attīstīt gan fizisko spēku un prāta spējas, gan godprātīgu attieksmi pret vērtībām.

Kļūt par izteikti spilgtām personībām, līderiem, kas spēj aizraut citus ar savu harismu, intelektu un darbībām, kā arī māku sapulcēt cilvēkus un piedāvāt tiem spējām atbilstošus pienākumus un uzdevumus.

Brīžiem liekas, ka pie mums labāk ir būt pelēkam un ne ar ko neizcelties...

Pie mums cilvēki ir tādi pieticīgi, tiek uztverts, ka ambīcijas un godkāre ir kaut kas slikts. Es uzskatu, ja gribi kaut ko sasniegt, tev jābūt godīgam un godkārīgam. Arī es kļūdos, bet es tiešām rīkojos tā, kā tajā brīdī to prasa mana pārliecība. Pieņemts lēmums, manā skatījumā, ir pieņemts lēmums, un tam būs mazākas sekas nekā nepieņemtam lēmumam brīdī, kad tas bija vajadzīgs. Daudz ir tādu piemēru, arī no vēstures, kur var redzēt, ka laikus nepieņemti lēmumi ir noveduši pie daudz sāpīgākām sekām. Es turos pie principa, ja man ir deleģētas tiesības un atbildība, tad nav jāskatās man uz pirkstiem, kā es to daru. Ja tas ir manā pilnvarojumā iekļauts, tad es par to arī atbildu.

Štābs, un tā izaugsme 20 gados.

Šā gada 31. janvārī aprit tieši 20 gadi, kad ar aizsardzības ministra pavēli nr. 15 1992. gadā tika izveidots Aizsardzības spēku štābs. Divdesmit gadi — tā ir viena piektdaļa no gadsimta, aiz tiem stāv cilvēku likteņi, uzvaras un zaudējumi, ticība un cerība. Šobrīd Apvienotajā štābā ir aptuveni 200 cilvēku, tātad puse no kājnieku bataljona, bet tā ir lielākā profesionalitātes un pieredzes koncentrācija Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Jebkurā armijā galvenais štābs ir armijas smadzeņu centrs. Kā tas strādā, tāda pamatos ir armija.

Būtisks ir instruktoru un virsnieku izglītības un kultūras līmenis. Tas nodrošina profesionalitātes kvalitāti. Un tikai tad mēs varēsim runāt par armijas militāro eliti. Štāba virsnieks un instruktors ir paraugs visiem pārējiem ar savu kompetenci, pieredzi un zināšanām, arī ar militāro stāju. Mēs uz to arī konsekventi ejam. Štābs tagad ir cilvēku kopums no visiem spēku veidiem, un es tiešām esmu pārliecināts, ka tas ir visprofesionālākais, kāds jebkad Latvijas atjaunotnes 20 gados pieredzēts.

Kā jūs izraugāties cilvēkus darbam štābā?

Esmu vienmēr uzsvēris, ka menedžmenta lielākā gudrība un māka ir atrast katram cilvēkam piemērotu vietu pēc viņa spējām, pēc izglītības. Cilvēks var būt labs komandieris, bet, piemēram, viņš būtu slikts štāba virsnieks, un otrādi — labs štāba virsnieks ne vienmēr kļūs par labu komandieri. Man ir izdevies tā virzīt un pieteikt atbilstošos cilvēkus attiecīgajam darbam. Kopā ar mani ir grūti strādāt, to uzreiz varu pa-teikt.

Kāpēc tā?

Par darbaholiķi es sevi nesauktu, katram ir jāatvēl savs laiks arī sportam, atpūtai un ģimenei. Ja kāds to nespēj un sēž darbā neskaitāmas stundas, nekas uz priekšu neies, jo bezjēdzīga sēdēšana darbā nav vajadzīga. Ja cilvēks spēj izdarīt savu darbu kvalitatīvi un īsā laikā, lūdzu, ej sporto, saved sevi kārtībā. Kāds zviedru virsnieks man iemācīja šādu vienkāršu gudrību — ja manā ģimenē viss ir kārtībā, tad arī man viss ir kārtībā; ja man viss ir kārtībā, tad arī darbā viss ir kārtībā. No visām vērtībām ģimene arī man ir pirmajā vietā. Stipras ģimenes veido stipru sabiedrību, un tas nav nekas jauns.

Kādiem ir jābūt cilvēkiem, kuri strādā Apvienotajā štābā? Kādam ir jābūt viņu redzējumam?

Pirmkārt, lai cilvēks strādātu štābā, viņam ir jāiziet cauri attiecīgiem posmiem. Nevar nonākt štābā, nepārzinot to, kas ir apakšā. Britu maršals Viljams Džozefs Slims kādreiz ir teicis: «Man ir vienkārši vadīt savus padotos, jo es esmu bijis viens no viņiem.» Principā varu to teikt arī par sevi, jo esmu bijis vienkāršs kadets, vienkāršs leitnants un izgājis cauri visiem karjeras posmiem.

Gribu, lai štāba virsniekiem būtu izglītība un pieredze, tad cilvēki viņiem ticēs arī vienībās.

Kritizētājiem parasti saku: ja tu spēj kritizēt, tev jāspēj pašam kaut ko arī izdarīt. Cits britu ģēnijs Vinstons Čērčils ir teicis: ja tu esi izrādījis iniciatīvu par kaut ko, tad pats to arī īsteno; ja tu to esi īstenojis, tad tu to vadi un kontrolē. Ir jāapzinās — ja kāds nāk ar kaut kādu ideju, tad tā arī būs jāīsteno.

Kāda ir Apvienotā štāba būtība?

Man ir bijis tas gods strādāt štābā jau trīs reizes; esmu bijis štāba virsnieks, vēlāk departamenta priekšnieks, tagad štāba priekšnieks. Štābs vienmēr ir kalpojis,  bijis un būs posms starp ministriju — komandieri un vienībām, uzdevumu izpildītāju. Manā skatījumā šobrīd ir uzbūvēts tilts, un šim posmam jābūt stipram, šis tilts ir jāmūrē tālāk.

Tas ir to cilvēku, kas strādā štābā, sasniegums. Un ar šo pēdējo reformu, integrāciju starp Aizsardzības ministriju un štābiem ir notikusi profesionalitātes koncentrācija un sabalansēšana atbilstoši prioritātēm un vajadzībām. Profesionalitātes pienesums no dažādiem spēku veidiem ar vienību un starptautisko pieredzi ir devis milzīgu ieguldījumu kvalitātē.

Teikšu, ka vilciens ir uz pareizajām sliedēm. Tagad ir jānoskaidro, kura ir tā lokomotīve un cik vagonu ir piekrauts. Tagad taisīt kaut kādas pārmijas, lai vilcienu bīdītu pa labi vai pa kreisi, — uzskatu, ka tas nav nepieciešams. Vienīgais — ir jākontrolē sastāvs. Būšu vēl tālredzīgāks, mēs esam moderni, un šis ir tāds mazas valsts dzīvot-spējīgs modelis. Kā teicis kāds no filozofiem, mēs mācāmies karot karus, kurus jau karojām. Mana pieeja tomēr ir tāda, ka es gribētu apgūt karu, kurš man būs jākaro. Protams, pagātne ir jāzina, bet tā man jāpiemēro mūsdienām.

Mēs esam pieraduši gremdēties pagātnē, bet neskatāmies, kas mūs sagaida nākotnē, kādas attīstības tendences var sekot. Tādēļ straujāk ir jāattīstās akadēmiski un zinātniski, taču mums diemžēl neeksistē radošs, inovatīvs un kreatīvs aizsardzības zinātņu pētniecības institūts, kas varētu modelēt nākotnes situācijas un testēt mums vajadzīgās spējas, kurās būtu nepieciešams investēt.

Intelektuālais potenciāls mums ir jāveido armijā, jāpulcina civilie akadēmiķi, kuri var radīt pievienoto vērtību aizsardzības nozarei, kā arī jāizmanto rezervisti, kuri nesen atvaļinājušies no dienesta.

Jāizmanto arī kadeti un studenti, kuri spēj domāt ārpus šabloniem un nākt klajā ar jaunām, iespējams, nepopulārām idejām, bet spēju skatīties uz priekšu, domāt par to, kā būs, jo vakardiena ir aizgājusi.

Štābs šobrīd spēj sagatavot produktus, ko augstu novērtē. Paldies visiem, kas strādā štābā, un paldies visiem sadarbības partneriem, ministrijai, vienībām un atbalstītājiem! Es augstu to novērtēju. Šo 20 gadu veikumā katram, kurš ir bijis un ir saistīts ar armiju, ir sava veikuma daļa. Šajā kontekstā vēlos citēt Lennartu Meri, bijušo Igaunijas prezidentu: «Demokrātija katru rītu jādefinē no jauna. Katru dienu mums visiem jāmācās demokrātija un tiesiskā valsts. Nevis mācīt, bet vispirms mācīties. Tie ir mūsu vissteidzamākie mājasdarbi, ja vēlamies būt mūsu vēstures pieredzes cienīgi, savas tautas un valsts cienīgi» (L. Meri. «Politiskais testaments»).

Veidosim Latviju kopā kā plaukstošu un tiesisku valsti un tās bruņotos spēkus — modernus un profesionālus!

Līga Lakuča, "Tēvijas Sargs"