Hairatona – Afganistānas transporta galvaspilsēta

Ir marta pēcpusdiena Mazarešarīfā. Nidarosas bāzē (nosaukums „Nidaros” ir pārņemts no Norvēģijas. Nidarosa plašākai sabiedrībai ir zināma kā Tronheimas katedrāle, kas līdz pagājušā gadsimta sākumam kalpoja par Norvēģijas karaļu kronēšanas vietu) valda liela rosība, jo tūlīt Sargs.lv kopā ar raidījuma „Laiks Vīriem?”režisoru Ediju Freimani dosies uz Hairatonu – pilsētu Afganistānas ziemeļos.

Brauciena mērķis ir iegūt plašu informatīvo materiālu par nemilitāro kravu dzelzceļa tranzītu.

Norvēģijas kontingenta pārstāvji, kuri mūs no bāzes eskortēs uz aptuveni 60 kilometrus attālo Afganistānas dzelzceļa galvaspilsētu Uzbekistānas pierobežā, sarūpējuši negaidītu, bet patīkamu pārsteigumu – mums būs iespēja tikties ne tikai ar Hairatonas dzelzceļa stacijas vadītāju, bet arī ar Hairatonas mēru, Hairatonas dzelzceļa un muitas vadītāju un citām pierobežas pilsētas amatpersonām.

Izbraucam no bāzes. Jāatzīst, ka šis ir viens no attīstītākajiem Afganistānas rajoniem. Braucot pa divu joslu asfaltēto ceļu vērojam, kā visapkārt notiek celtniecības darbi. Tehnoloģiskās inovācijas nav sasniegušas šo reģionu, daudzas lietas izskatās kā mājās gatavotas.

Vēl viena no resursu savietojamības spilgtām iezīmēm novērojama autosatiksmē – ikvienai sevi cienošai afgāņu ģimenei ir sava „Toyota”, kurā var sasēdināt visu ģimeni. Lai cik mašīna nebūtu pārpildīta, darbojas princips: ja vajadzēs, tad kāda vieta noteikti atradīsies vēl. Raugos uz satiksmes intensitāti un aizdomājos, ka šis noteikti ir zināms izaicinājums norvēģu autovadītājiem, un noteikti arī citiem līdzbraucējiem, apzinaties, ka ceļu satiksmes noteikumu šeit nav, un dokumenta kabatā, ko sauc par vadītāja apliecību, ne tik. Tomēr arī ceļu satiksmes negadījumus nemana.

Aiz auto loga vērojamas dzelzceļa sliedes, elektrības stabi, ķiegeļu cepļi un betona ražotnes – šis ir viens no galvenajiem peļņas avotiem vietējiem iedzīvotājiem. 

Pēc brīža, kad esam pabraukuši garām „Ring road” (zīmīgs ceļa loks, kas sazarojas uz visām četrām debespusēm un apkārt izkārtotas dažādas reklāmas, tai skaitā arī protests pret magoņu audzēšanu) – mūsu konvoijam pievienojas vēl divas automašīnas.

Norvēģijas kontingenta Nacionālās atbalsta vienības pārstāvis kapteinis Kisteins Dāls (Qystein Dahl), kuru harizmātisma ziņā grūti būtu pārspēt pat vistalantīgākajam un erudītākajam Vecrīgas gidam, stāsta, ka brauciena laikā pie amatpersonām mūs pavadīs viena no atpazīstāmākajām šī reģiona personībām – afgānis, kuram nav vienaldzīga Afganistānas tautas nākotne.

Arī par valodas barjeru mēs vairāk varam neuztraukties, jo 25 gadus vecais plašā Afganistānas reģionā cienītais naftas biznesa uzņēmējs brīvi runā angliski un ir tik pretimnākošs, ka gatavs būt klāt visu laiku, izlīdzot mums ar interviju tulkošanu. Viņš daudz līdzekļu iegulda valsts apmācību sistēmas izveidošanā un attīstībā, kā arī rūpējas par to, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu darba vietas un lai viņi būtu sociāli pasargāti no dažādām dzīves likstām.

Pa logu vērojamo industriālo rajonu pamazām nomaina klaji lauki, kuros vērojami kazu un aitu ganāmpulki. Norvēģu kolēģis stāsta, ka šajos bezgalīgajos smilšu laukos joprojām atrodas daudz sprādzienbīstamu priekšmetu, kas ir mantojums no Padomju armijas karaspēka, un tagad tā ir Afganistānas valdības rūpe, kas investē, lai civilo kompāniju nesprāgušās munīcijas neitralizētāji šos laukus atbrīvotu no šī nelāgā mantojuma. Ironiski, bet secinām, ka nereti aitu un kazu pulki arī netieši palīdz atmīnēšanas darbos. Norvēģijas kapteinis stāsta, ka, tuvojoties Hairatonai, redzēsim ne tikai ēzeļus, bet arī pa kādam vienkupra kamielim. Vērojam arī no sprādzienbīstamajiem priekšmetiem attīrītos rajonus, bet nu nez vai kādam no mašīnā esošajiem pietiktu drosmes doties kaut nelielā pastaigā.

Viens no vietējo iedzīvotāju iztikas avotiem ir asfaltētā ceļa atbrīvošana no smiltīm, kas spītīgi pretojas cilvēka vēlmei tuksnešainajā apvidū ierīkot ceļu. Ik pa laikam ceļš sašaurinās un afgāņi ar lāpstām pārcilā smiltis nost no ceļa. Notiek spraiga cīņa ar nerakstītajiem, neuzveicamajiem un mežonīgajiem dabas likumiem. Neviļus prātā ienāk doma, ka cilvēks šeit ir tikai niecīgs smilšu grauds tuksnesī.

Īsi pirms Hairatonos abās ceļa pusēs novērojam arī sālezerus, kas daudzās valstīs ir viens no tūrisma galamērķiem. Varbūt kādreiz. Pagaidām šo ainavu var izbaudīt vietējie iedzīvotāji, tālbraucēji, kuru uz šīs šosejas nav mazums, un koalīcijas spēku karavīri, kuri ir izvietoti šajā Afganistānas reģionā.

Norvēģi acina pievērst uzmanību kreisajā pusē esošajai upei, kas šķir divas kaimiņvalstis – Afganistānu un Uzbekistānu. Tuvojamies Hairatonai.

Pirmā vizīte ir pie Hairatonas mēra, kurš labprāt sniedz mums arī interviju par pilsētas infrastruktūru, attīstību un atziņām par dzīvi pilsētā pirms koalīcijas spēku ienākšanas Afganistānā un šobrīd. Pilsētas mērs mūs sagaida ļoti viesmīlīgi – jau tradicionāli ar Afganistānai tik raksturīgo zaļo tēju un dažādiem riekstiem un rozīnēm. Viņš atzīst, ka koalīcijas spēki ir snieguši ievērojamu atbalstu pilsētas attīstībā, īpaši akcentējot drošības situāciju.

Vizītes nolēgumā Hairatonas namatēvs mums izrāda īpašu cieņas apliecinājumu, pasniedzot Afganistānas nacionālos halātus.

Dodoties pie Hairatonas muitas vadītāja, apstājamies laukumā, kur konteineru izkraušanu un iekraušanu gaida ļoti kolorīts tālbraucēju loks.

Te pēkšņi pārsteigums - pamanām arī Latvijas numurus un trīs šoferus, kuri arī izskatās tikpat pārsteigti kā mēs, un kā nu nē – Latvijas karavīrus Hairatonā tik bieži satikt negadās. Pasaule tomēr maza.

Hairatons muitas vadītājs labprāt piekrīt mums pastāstīt par muitas attīstības iecerēm un galvenajiem izaicinājumiem. Ir pienācis laiks doties uz tiltu, kas savieno Afganistānu ar Uzbekistānu. Uz tilta ir arī dzelceļa sliedes, kas savieno Afganistānu ar pārējo pasauli. 1989.gadā pār šo tiltu atkāpās pēdējās padomju karaspēka vienības.

Mūs pavada arī Afganistānas robežsardzes ģenerālis, kurš pastāsta par robežsardzes attīstību, un ievērojama vietējo amatpersonu delegācija. Pateicoties ģenerālim, uz interviju aicinam arī robežsardzes pārstāvi- sievieti, kas ar lepnumu stāsta par dienestu robežsardzē.

Tālāk dodamies pie Hairatonas dzelzceļa vadītāja, lai gūtu plašu ieskatu par Afganistānas dzelzceļa attīstības projektu. Tiekamies arī ar Hairatonas dzelzceļa stacijas vadītāju Rasoli Taheru.

Rasoli ar Latviju vieno ciešas saites, viņam Rīgā dzīvo meita, ar kuru viņš nav ticies jau vairāk nekā 20 gadus. Viņš arī atzīst, ka, tiekoties ar latviešiem, viņu pārņem nostaļģiskas sajūtas. Sargs.lv apņemas tikties ar viņa meitu, nogādājot Rīgā no Afganistānas īpašus sveicienus.

Sāk krēslot. Pienācis laiks doties atpakaļ uz bāzi. Esam pateicīgi Norvēģijas kontingenta eskorta karavīriem, Latvijas pārstāvim kapteinim Kasparam Lustem un Afganistānas uzņēmējam, kuri šo dienu veltījuši mums. Drīzumā aizsardzības nozares ziņu portālā varēs lasīt intervijas arī ar šī stāsta varoņiem.

Virsleitnante Sandra Brāle speciālreportāžā no Afgansitānas sargs.lv