Pulkvežleitnanta Strazdiņa lielie jaunā gada plāni

Ar pulkvežleitnantu Ansi Strazdiņu, Zemessardzes 51. bataljona komandieri, tiekamies lietainā un pelēkā janvāra dienā. Dzīve vecajās padomju laika armijas mājās netālu no Dobeles stacijas šķiet visai klusa — štābā strādā bataljona virsnieki, komandieri ieskaitot, bet kādā no tagad vairs neapdzīvotajām ēkām pa sienu rāpjas izlūku vada karavīri. Rasina lietus, ir vēsi, taču nodarbības atbraukušā alpīnisma instruktora vadībā tas neietekmē. Viens no čaklajiem kāpelētājiem ir izlūku vada komandiera pienākumu izpildītājs Edgars Gaigals, kas, pēc komandiera Strazdiņa vārdiem, ar savu entuziasmu varētu uzlādēt daudzus citus zemessargus. 

«Šis gads iesācies ļoti pozitīvi, kaut vai salīdzinot ar pagājušo gadu. Šogad aktivitātes ir sākušās krietni vien agrāk. Bijām arī skumjā pasākumā — piedalījāmies bērēs, bija jāšauj zalves, jo aizgāja kārtējais veterāns...

Šogad ieplānots paveikt daudz interesantu lietu. Pašreiz uzmanības centrā ir alpīnisms, bet, tā kā ir darba diena, vīri tā īsti netiek uz šejieni. Es pats tieku tāpēc, ka darbavieta mani atbalsta. Strādāju Dobeles jauniešu centrā, esmu pulciņa vadītājs, darbojos ar skautiem, bet mani tiešie darba pienākumi — esmu galvenais saimniecības pārzinis. Pats vēlos sekmīgi uzsākt jaunākā instruktora kursu, jo tepat mums ir mācību bataljons, šeit ir tādas iespējas. Mani plāni tomēr saistās ar izlūku vadu, lai varētu vairāk saliedēt vīrus, veicot dažādus pārgājienus, taktisko apmācību, ieroču apmācību. Tagad ir vairāk iespēju tikt pie ieročiem, tas pats vecais kalašņikovs ir mūsu rīcībā, ko varam izmantot. Tāpat mums, izlūkiem, ir transporta līdzeklis — tās arī ir iespējas strādāt, darboties, piemēram, veicot transporta līdzekļa maskēšanu, pārvietošanu, tāpat kā mēs strādājām «Sabre Strike». Tur nodarbojāmies ar konvojēšanu, ar izlūkošanu apdzīvotajās vietās un ārpus tām. Ja būtu vairāk degvielas, varētu biežāk izmantot transportu. Lielu problēmu nav, ir sīkas lietas, un, strādājot, liekot galvas kopā, visu var izdarīt,» žurnālam Tēvijas Sargs stāstīja izlūku vada komandiera pienākumu izpildītājs vecākais zemessargs Edgars Gaigals.

Pēc pulkvežleitnanta Strazdiņa stāstītā var secināt, ka šogad 51. bataljons garlaikoties netaisās.

Daudz darba būs virsniekiem, taču arī pašiem zemessargu komandieriem pienākumu netrūks. 

«Lielās mācības varētu notikt augustā, varbūt septembrī vai oktobrī, un tajās no mūsu bataljona tiks iesaistīti divi kājnieku vadi un viss izlūku vads — kaujas grupa. Mācības notiks kā gatavošanās 2013. gada «Kristapam». Tas būs treniņš, kurā tiks izvirzīti pārvietojamie centri no novada un no bataljona. Vienībām būs jāizpilda kaujas uzdevumi. Izlūkvads strādās patstāvīgi, tā viņiem būs pārbaude, ko pa visu gadu ir iemācījušies. Viņiem arī ikdienas treniņos vairāk tiks dots transports. Būs jāiedala divi transporta līdzekļi, bet mācībās, jādomā, viņi visi būs transporta līdzekļos.

Visā bataljonā, protams, noskaņojums nav gluži tik pacilājošs kā starp izlūkiem. Decembrī vēl beidzās mācības — tagad tiek izdarīti galīgie secinājumi, veidoti vērtējumi. Izlūku darbs ir atšķirīgs. Tie ir darbīgāki cilvēki, varbūt arī fiziski spēcīgāki, un viņu motivācija ir citādāka. Pašreiz izlūku vadā ir cilvēki tikai no Dobeles pilsētas un novada, bet es gribētu, lai būtu arī no citiem novadiem. Jauniem puišiem un meitenēm ir jāpiedāvā kaut kas interesantāks, jāpiedāvā izaugsme. Nevar taču 25 gadus būt vienkāršs zemessargs. Izlūki, es teiktu, ir Zemessardzes elite. Viņu vidū ir arī bijušie profesionālā dienesta karavīri, viņiem ir cita motivācija, un tāpēc arī es cenšos viņus atbalstīt.

Visgrūtāk ir mainīt tradīcijas. Jāpanāk, lai mācības būtu interesantas. 

Piemēram, kājnieku rotās varētu apgūt arī kaujas atbalsta vienību iemaņas. Vairāk pienākumu vajag deleģēt pašiem zemessargiem. Šajā gadā jo īpaši strādās ar pašiem zemessargu komandieriem, lai viņi tiktu pamatīgāk iesaistīti mācību plānošanā un organizēšanā. Un var teikt, ka galvenā uzmanība tiks pievērsta lauka kaujas iemaņām, dažādiem taktiskajiem elementiem. Man ir svarīgi, lai strādā nevis rotas komandieris, kas ir visaktīvākais, bet lai iesaistās tieši vadu un nodaļu komandieri. Lai viņi izjustu, ka tieši viņi ir tie, kuriem jāpieņem lēmums. Jo konkrētajā brīdī ne komandieris, ne štābs nav klāt, ir jāpieņem lēmums — pēkšņi un strauji. Ir jāprot to darīt un jābūt drošam par sava lēmuma pareizību.

Ekonomiskā situācija valstī ir tāda, kāda tā ir. Tas māca arī mūs taupīgāk dzīvot. Tas māca plānot, izmantot esošos resursus, lai sasniegtu maksimālo rezultātu.

Šogad es varētu sev novēlēt, lai, decembra nogali sasniedzot, mums būtu izveidojusies stingra komandķēde, lai zemessargi daudz labprātāk nāktu uz šejieni — ne tikai tā grupiņa, kas nāk visregulārāk. Lai nāktu tie, kas varbūt ir iesēdējušies, lai viņi noticētu tam, ko paši dara. Vajag izskaidrot uzdevumus, vajag zemessargam parādīt visa gada plānu, jārada labvēlīga gaisotne. Lai zemessargs sajustu, ka viņš ir vajadzīgs, ka arī tieši no viņa daudz kas ir atkarīgs.

Tā ir viņa personīgā atbildība, jo viņa klātbūtne ir nepieciešama, un viņa devums tiek novērtēts. Jāpaver ceļš uz viņu iniciatīvu. Kā šodien runāja Gaigals — dzirdēji? Viņš pilnīgi deg, tik parādi virzienu, un viņš jau nāk pats ar savām idejām. Man vajag, lai zemessargi nāk ar savām idejām, redzējumu, jo ir daudz lietu, kuras labāk redzamas pašā zemākajā lauka kaujas līmenī.

Profesionālisms veidojas, kad cilvēks pats pieņem lēmumus un no tā nebaidās,

savu viedokli dedzīgi pauda pulkvežleitnants Ansis Strazdiņš.    

Šķiet, arī vecākais zemessargs Valērijs Ņekrasovs nekad nemēdz būt noskumis. Viņš savu optimismu skaidroja ar savu vēlmi produktīvi darboties: «Esmu izlūks un arī šoferis. Strādāju kā ārrindnieks algotā darbā — transporta līdzekļus remontēju, gandrīz visus darbus darām. Uz šīm alpīnisma nodarbībām velk adrenalīns, pašam patīk, vienkārši atbrīvojos no ikdienas darba stresa. Atbrīvojos no sadzīves, atnāc mājās kā svaigs gurķītis, cita galva un domāšana. Skatos uz šo gadu optimistiski, ir jāskatās uz priekšu un jādara. Jākustas, ja neviens to nedarīs, tad panākumu nebūs.»

Atis Klimovičs, Tēvijas Sargs
Foto: Gatis Dieziņš, RJC