Pulkvedis Mogiļnijs: Jautājumi ir jārisina un laiks var maksāt ļoti dārgi

2011.gada septembrī pulkvedis Ivo Mogiļnijs devās uz Afganistānu, lai veiktu dienesta pienākumus amatā (NATO Apmācības misijas Afganistānā štāba pārvaldes priekšnieks), kas ir viens no augstākajiem, kādu līdz šim ieņēmuši Latvijas karavīri NATO vadītajā Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā.

Sakarā ar operacionālās situācijas attīstību un NATO Apmācības misijas Afganistānā strukturālām izmaņām, kopš 2011.gada 1.decembra pulkvedis I.Mogiļnijs ir NATO Apmācības misijas Mācību Skolu Apmācības Padomnieku Grupas direktors. Līdz nākamā gada septembrim pulkvedis pārraudzīs Afganistānas drošības spēku mācību centru, kā arī koordinēs to apmācību procesa sagatavošanu, norisi un kvalitāti Afganistānas tehniskajās un profesionāltehniskajās skolās. Viņš pārraudzīs personāla apmācību un apgādi, kā arī sniegs konsultācijas par apmācību programmu ieviešanu un mācību centru izveidi.

Gada nogalē pulkvedis viesojās Latvijā un labprāt piekrita dalīties ar lasītājiem savos iespaidos un pieredzē Afganistānā, veicot dienesta pienākumus tālu prom no Latvijas.

: Kādi bija Jūsu pirmie iespaidi, ierodoties Afganistānā?

Pulkvedis I.Mogiļnijs: Pirmie iespaidi bija saistīti ar darbu apzināšanu. Visu iemācīties un izprast, cik vien tas iespējams. Sākotnēji lielākais izaicinājums bija informācijas trūkums, procedūru izpratne, kā arī nezināšana, kurš ko dara.

Ņemot vērā plašo atbildības sektoru un to, ka štāba pārvaldes pārziņā ir 12 skolas, bija nepieciešami vismaz divi mēneši, lai to visu izprastu, jo ikvienā no šīm skolām ir sava attīstības programma un plāni, mācību procesi, kā arī savas jau vēsturiski izveidojušās problēmas, kuras jāizprot jau no saknēm, lai rastu risinājumu. Būtiski bija izveidot kontaktu ar cilvēkiem, kuri strādā uz vietas, lai saprastu problēmas un spētu viņiem palīdzēt.

Šobrīd Kabulā atrodas 11 militārās skolas, kas izvietotas dažādos pilsētas rajonos. Viena no skolām atrodas Mazarešarīfā. Plānots vēl divas no skolām - Militārās policijas un Sakaru skolu -  pārvietot uz Mazarešarīfu.

Man pirmais nosacījums sev bija apmeklēt katru skolu un izrunāties gan ar koalīcijas spēku padomniekiem, gan ar Afganistānas karavīriem, kuri komandē šīs skolas. Tas man prasīja vismaz pusotru mēnesi, jo pa Afganistānu nav tik vienkārši ceļot – vienu dienu ceļi ir slikti, otru – nav transporta, trešajā dienā konkrēto skolu nevar apmeklēt citu apstākļu dēļ. Katra vizīte ir jāplāno laikus, un plānošanai aiziet vismaz trīs dienas. Centos apmeklēt skolas konkrētos laikos un konkrētās vietās, lai var redzēt mācību procesu – kā tiek apmācīti afgāņi.

: Pirms došanās uz Afganistānu, Jūs teicāt, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem būs integrēšanās kolektīvā?

Pulkvedis I.Mogiļnijs: Es tā domāju, ka integrēties būs grūti. Ar integrāciju es saprotu ne tikai vienkāršu parunāšanos ar cilvēkiem, bet integrēšanos ar savu kompetenci, kas nozīmē to, ka cilvēki ar tevi runā līdzvērtīgi, ieklausās, ciena un ir gatavi pieņemt tavu viedokli, kā arī ņemt vērā ieteikumus.

Parunāties jau var ar jebkuru cilvēku, tomēr lai sasniegtu to pozīciju, kad tevī ieklausās un informāciju uztver gan augstākā vadība, gan padotie, man kā minimums prasīja 3,5 mēnešus. Ne velti, tur jāpavada vismaz gads, lai paspētu arī kaut ko ieguldīt no sevis, jo tieši pēc trīs mēnešiem parādījās redzējums – ko varētu darīt labāk un var sākt ietekmēt procesu.

Apmācību sistēma Afganistānā jau veidojusies pirms manis un sasniegusi lieliskus rezultātus katrā skolā. Afgāņi jau ir spējīgi paši ar saviem instruktoriem  apmācīt savus karavīrus. Koalīcijas spēki palīdz sagatavot Afganistānas armijas instruktorus, kuri jau var sagatavot nākošos instruktorus.

: Vai plānojat ieviest izmaiņas apmācību procesā, aizgūstot Latvijas pieredzi? Ja tā, tad kādas tās būtu?

Pulkvedis I.Mogiļnijs: Nedomāju, ka apmācību sistēma, kas šobrīd izveidota Afganistānā, prasa kādu īpašu Latvijas ietekmi. Latvijas armijas apmācības sistēma pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados veidojās, balstoties uz līdzīgiem principiem kā Afganistānas.

Svarīgākais ir tas, ka šī apmācību sistēma tiek veidota, balstoties uz NATO standartiem. Nedomāju, ka nepieciešama Latvijas unikāla ietekme, jo šis ir koalīcijas spēku uzdevums un misija – izveidot tādu apmācību sistēmu, kas ir piemērota afgāņiem. Svarīgākais ir panākt to, lai afgāņi paši spētu uzturēt šo sistēmu, plānot un apmācīt savus karavīrus bez koalīcijas spēku palīdzības un atbalsta.

: Dienot starptautiskā vidē, noteikti, ka nereti nākas dzirdēt Latvijas vārdu. Kādas ir atsauksmes par mūsu karavīriem?

Pulkvedis I.Mogiļnijs: Vislabākās. No koalīcijas spēku karavīriem neko sliktu par mūsu karavīriem neesmu dzirdējis. Gluži pretēji, afgāņi ir patīkami pārsteigti par to, ka starp koalīcijas spēkiem ir jauns formastērpa paraugs, kas agrāk nav redzēts un  ar ko Latvijas karavīri atšķiras no citu valstu karavīriem. Latvijas vārds nav svešs.

Gados vecākie virsnieki atceras arī Padomju – afgāņu karu, kurā piedalījās arī latvieši. Daudzi, vismaz vecākie un augstākie virsnieki, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ir mācījušies Padomju Savienībā, arī Latvijā. Bieži dzirdu, ka Latvija - tā ir inteliģentā un kulturālā nācija. 

Man bija pārsteigums tas, ka tik daudzi afgāņu virsnieki varētu runāt krievu valodā. Darba valoda, protams, ir angļu, tomēr, ja kāds no afgāņu karavīriem tajā nerunā un tulka arī nav blakus, tad nākas izlīdzēties. Reizēm izlīdzamies arī dari valodā. Tā ir realitāte, jo jautājumi ir jārisina un laiks var maksāt ļoti dārgi.