Arhibīskaps Stankevičs intervijā stāsta par kapelāna lomu armijā

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Ādažu militārajā bāzē oktobrī viesojās Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš tikās ar NBS komandieri ģenerālmajoru Raimondu Graubi, NBS virskapelānu Elmāru Pļaviņu, kā arī bāzē izvietoto vienību komandieriem un to kapelāniem, apmeklēja Ādažu bāzes kapelu. Intervijā žurnālam Tēvijas Sargs arhibīskaps stāsta par kapelāna lomu bruņotajos spēkos.

— Kāpēc armijā būtu jābūt kapelāniem?

Pavisam nesen runājām arī ar bruņoto spēku komandieri par šo tēmu. Komandieris atzina, ka šobrīd par to vairs nav nekādu jautājumu un šaubu, proti, kapelānu dienests ir pieņemts armijā, kapelāni ir pieņemti un atzīti, un tas ir pats par sevi saprotams. Kāds tam būtu pamatojums? Karavīrs nav robots, viņš ir dzīvs cilvēks ar savu dvēseli. Un karavīram ir ne tikai materiālās un psiholoģiskās vajadzības vai dvēseliskās vajadzības, bet arī gara vajadzības. It īpaši misijās...

Karavīra aicinājums ir tas, ka viņš jebkurā brīdī ir gatavs atdot savu dzīvību, viņš ir gatavs aizstāvēt, glābt un riskēt ar savu dzīvību. Un tas nozīmē, ka tādās situācijās viņam ir vajadzīga maksimāla visu spēku mobilizācija, viņam ir jābūt motivācijai.

Visstiprākā motivācija būs tad, ja papildus fiziskajai sagatavotībai, kas karavīram ir obligāta, būs arī gara motivācija, ja viņš jutīs atbildību Dieva priekšā un savas sirdsapziņas priekšā. 

Lūk, tieši ar šo dimensiju ir jāstrādā kapelāniem. Ar to pašu, pašu dziļāko motivāciju, kas dod pamatu visam pārējam. Šī motivācija ir cilvēka nepieciešamība pēc komunikācijas ar dievišķo, jo mēs esam ne tikai fiziskas un dvēseliskas būtnes, bet mums ir arī gara vajadzības. Un pati dziļākā cilvēka vajadzība ir komunikācija ar dievišķo realitāti.

Ja cilvēks ir nobloķējies, ja viņš ir tai aizvēries, tad sākas krīze, rodas iekšējais tukšums un bezjēdzības izjūta. Jo šī vajadzība ir un nekur nezūd. Piemēram, kāpēc postkomunistiskajās valstīs ir tik milzīgs alkoholisms? Tam ir vistiešākais sakars ar to, ka bija apslāpēts gars. Cilvēkam ir gara vajadzības, viņu kaut kas dzen, dedzina, un viņš meklē, kā to apdzēst. Protams, tas transformējas emocijās. Cilvēks sākt dzert, un tad viņam šī problēma uz kādu brīdi it kā pazūd. Bet šo vajadzību var apmierināt tikai vienā līmenī. Ja tu nestājies komunikācijā ar dievišķo, tu vari lietot alkoholu, cik gribi, tev vienalga kaut kā pietrūks. Lūk, kapelānu dienesta un kapelāna misija ir palīdzēt karavīriem komunicēt ar dievišķo, lai karavīrs varētu adekvāti apmierināt savas visdziļākās dvēseles vajadzības. Un dot morāles vērtībām stabilu, noturīgu pamatu.

— Ir viedoklis, ka kapelānu var aizvietot psihologs.

Nē, katram ir sava kompetences joma. Psihologs strādā ar šo psiholoģisko dimensiju, tur ir savi mehānismi un likumsakarības, bet kapelāns strādā ar garīgo dimensiju. Viņi papildina viens otru, varbūt zināmos momentos viņu darbība pat pārklājas. Piemēram, ja kapelāns ir priesteris un viņš uzklausa grēksūdzi, tur ir arī psihoterapijas elements, bet ne tikai. Tur ir kaut kas vairāk.

— Cilvēkam var likties — vai tad var uzticēt savu sāpi kapelānam, ja nu viņš to izstāsta?

Ja priesteris izpauž to, ko grēksūdzē ir dzirdējis, viņš tiek automātiski izslēgts no Baznīcas. Grēksūdzes noslēpums ir neizpaužams, tas ir konfidenciāls. Līdz ar to cilvēks var justies drošībā.

— Kādām īpašībām ir jābūt kapelānam?

Izejas punkts — viņam ir jābūt kā vienam no karavīriem, viņam ir jābūt fiziski un psiholoģiski sagatavotam, jābūt ar rūdījumu. Un, galvenais, viņam ir jābūt ticīgam un pašam ir jāmāk komunicēt ar dievišķo, jo — kā viņš palīdzēs citiem, ja pats nebūs dzīvās attiecībās ar Dievu? Un vēl — viņam jābūt iejūtīgam, jāprot iejusties otrā cilvēkā. Viņam jābūt kompetentam, sagatavotam, zinošam par savu kalpojumu, turklāt arī ar pamatzināšanām psiholoģijā. Viņam nav jāpretendē uz psihologa pienākumu izpildi, tās ir dažādas kompetences. Bet viņiem ir jāsadarbojas.

— Kāds būtu jūsu vēlējums karavīriem?

Runājot par novēlējumu, man uzausa atmiņā Jāņa Kristītāja vārdi. Viņš sāka savu misiju Jūdejas tuksnesī, un pie viņa cilvēki nāca pūļiem, jo redzēja, ka viņā ir Dieva spēks, ka viņā ir šī autoritāte. Pie viņa nāca dažādu kategoriju cilvēki. Un ļaudis viņam jautāja, sacīdami: «Ko tad mums darīt?» Tas nozīmē — kā mums dzīvot, pamāci mūs! Un te ir viens tāds ļoti interesants pants: «..bet jautāja viņam arī kareivji, sacīdami, ko mums būs darīt? Un viņš tiem sacīja — «Nedariet nevienam pārestību un netaisnību un esiet mierā ar savu algu.»» Tas tad arī ir mans novēlējums! Nedarīt pārestību un netaisnību un būt mierā ar to, kas tev ir. Ja mēs gribam, lai mums nav pēc tam problēmu ar savu sirdsapziņu un lai mēs varam tikt galā ar sevi, tad pie šiem vārdiem ir jāpieturas. Piedomājiet pie tā!

Mana, bīskapa, devīze ir — Kungs ir mans stiprums. 

Latīniski tas skan: «Fortitudo mea Dominus.» Oriģinālajā tekstā, kas mani iedvesmoja, ir tā: «Kungs ir mans spēks un manas drosmes avots.» Grūtā brīdī es sev to atgādinu.

Līga Lakuča, Tēvijas Sargs