Skrastiņa: Laba fiziskā sagatavotība ir daļa no karavīra darba pienākumiem
Vecākā zemessardze Aija Skrastiņa, kas NBS orientēšanās izlases sastāvā startē kopš 2001.gada, piedalījusies 5. CISM pasaules karavīru sporta spēlēs un piecos CISM pasaules čempionātos, kopumā izcīnot piecas zelta, vienu sudraba un septiņas bronzas medaļas.
Pasaules čempionāti orientēšanās sportā notiek kopš 1966.gada. Sākotnēji tie tika rīkoti reizi divos gados, bet kopš 2003.gada — ik gadu. Pasaules čempionātu medaļas tiek izcīnītas četrās disciplīnās (sprints, vidējā distance, garā distance, stafete) vīriešiem un sievietēm. 1995.gadā Latvijas bruņoto spēku delegācija septiņu karavīru (to skaitā bija arī kpt. Harijs Šemelis, kpt. Jurijs Kokins un kpt. Andris Kivlenieks) sastāvā pirmo reizi startēja 28. CISM orientēšanās pasaules čempionātā Somijā. Gadu vēlāk 29. CISM pasaules čempionātā orientēšanās sportā Sanktpēterburgā Latvijas armijas sieviešu komanda (kpt. Laima Klauža, zs. Ieva Johansone un zs. Alīda Ābola) izcīnīja bronzas medaļas stafetē.
— Kā Tu nonāci līdz atziņai, ka orientēšanās ir tieši tas sporta veids, ar kuru vēlies saistīt savu dzīvi?
— Bērnībā sāku skriet orientēšanos tāpēc, ka vecāki bija orientieristi un ņēma mani līdzi uz sacensībām. Skolas laikā sāku trenēties Cēsu sporta skolā, bet to nevarēja saukt par nopietnu trenēšanos. Interesēja arī citas lietas — mākslas skola, karatē, volejbols. Piedaloties orientēšanās sacensībās, sapratu, ka bez visas nopietnās trenēšanās man ir labi panākumi (18 gadu vecumā biju Eiropas jauniešu čempione), un tas raisīja vēlēšanos sasniegt kaut ko vairāk šajā sporta veidā. Turklāt sāku arī novērtēt orientēšanās unikalitāti — iespēju vienlaikus likt lietā gan savas fiziskās, gan intelektuālās spējas, turklāt katru reizi citā vietā un apstākļos. Esmu izbraukājusi daudzas valstis, turklāt kartes valoda ir universāla — es varu vienlīdz veiksmīgi orientēties, piemēram, gan Brazīlījas, gan Japānas mežā.
— Ar kādam fiziskām īpašībām un rakstura iezīmēm ir jābūt apveltītam sportistam, lai sasniegtu augstus rezultātus orientēšanās sportā?
— Īpašības ir tās pašas, kādām jābūt, lai sasniegtu augstus rezultātus jebkurā jomā. Bet galvenais, lai cilvēkam patīk tas, ko viņš dara. Tad ar gribasspēku, neatlaidību, spēju pārvarēt neveiksmes un saglabāt pozitīvu attieksmi var sasniegt labus rezultātus.
Orientēšanās sportā ir svarīgi trenēt fizisko sagatavotību, lai varētu ātri skriet dažādos apvidos, bet ne mazāk svarīgi ir trenēt orientēšanās tehniku.
Jo labs rezultāts gandrīz vienmēr ir abu šo spēju pareiza kombinācija distances laikā. Piemēram, tuvojoties sacensību sezonai, reizi nedēļā cenšos aizbraukt līdz Siguldai, lai skrietu treniņā pret kalnu. Zinot, ka sacensībās būs jāskrien, piemēram, pa smilšainu kāpu mežu, esmu skrējusi treniņos pa smiltīm. Gatavojoties pagājušā gada čempionātam Norvēģijā, braucām skriet uz Balto purvu. Visi augstas klases sportisti atbilstoši čempionāta vai citu lielu sacensību norises vietai veido savu treniņu plānu. Tas pats attiecas arī uz orientēšanās tehniku, kas ir visu to prasmju kopums, kuras palīdz ātri, precīzi un bez kļūdām atrast kontrolpunktus. Vislabākais veids, kā sagatavoties sacensībām, protams, ir treniņnometnes līdzīgā apvidū. Sacensību apvidū pirms lielām sacensībām ir aizliegts trenēties kopš brīža, kad tiek izsludināta sacensību vieta. Tāpēc parasti tiek atrasts pēc iespējas līdzīgāks mežs, lai attīstītu specifiskās orientēšanās iemaņas, kas būs noderīgas sacensībās. Ir ļoti dažādi orientēšanās tehnikas treniņu veidi. Parasti vienā treniņā koncentrējas uz vienas prasmes attīstīšanu — virziens, attāluma izjūta, precīza ieiešana kontrolpunktā, iziešana no punkta, orientēšanās pēc reljefa utt. Bet sacensību laikā tiek izmantotas visas šīs prasmes.
Trešā lieta, kas ir svarīga jebkurā sporta veidā, bet orientēšanās sportā daudzreiz mēdz būt izšķiroša, ir psiholoģiskā sagatavotība. Uztraukums un spriedze pirms svarīgām sacensībām mēdz būt tiešām liela, un nespēja ar to tikt galā izpaužas kā uzmanības zaudēšana, līdz ar to iespējama kļūdīšanās distances laikā. Bagātāko valstu izlases atļaujas maksāt psihologiem, bet Latvijā katrs tiek galā, kā māk un spēj. Man palīdz pievēršanās budismam.
— Kas ir Tavu panākumu atslēga sacensībās?
— Viss iepriekš minētais un mīlestība uz orientēšanās sportu. Jau tagad domāju, ka vēl četrus gadus varētu trenēties, lai aizbrauktu uz militārajām spēlēm Korejā 2015. gadā vai uz pasaules čempionātu Kolumbijā 2013. gadā. Mežs nav stadions, kas visās valstīs ir vienāds. Tas ir tik daudzveidīgs, ka orientēties nekad neapnīk. Un tas dod spēku pēc darba vēl noskriet treniņu vai krāt naudu, lai brīvdienās brauktu uz nometnēm, nevis gulētu pludmalē.
— Piedaloties savās pirmajās CISM karavīru sporta spēlēs Brazīlijā, Tu kāpi uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Vai pirms sacensībām bija sajūta, ka vari cīnīties par medaļām?
— Pēc veiksmīga ziemas un pavasara treniņu perioda jutu, ka uz svarīgākajām sacensībām varētu būt labā fiziskā formā. Ļoti labi noskrēju gan Baltijas čempionātā, gan Latvijas lielākajās sacensībās.
Spēļu organizācija bija mazliet dienvidnieciski haotiska, bet kopumā spēles bija izdevušās. Arī tie sportisti, kuri bija startējuši iepriekšējās spēlēs, atzina, ka šīs ir noorganizētas daudz labāk. Mežs nav stadions, kas visās valstīs ir vienāds. Tas ir tik daudzveidīgs, ka orientēties nekad neapnīk.
Sacensību apvidus pārsvarā bija diezgan kalnains eikaliptu mežs, vietām klajš un labi skrienams, bet vietām īsti džungļi, kuros labāk kāju nespert. Labi šādos gadījumos ir tas, ka apvidus ir vienādi nezināms visiem sportistiem, tāpēc nevienam nav nekādu priekšrocību. Militārajos orientēšanās čempionātos piedalās daudzi pasaules līmeņa sportisti, arī pasaules čempionātu medaļnieki, tāpēc līmenis ir augsts. Līdzekļu trūkuma dēļ šogad nebija atbraukusi Krievijas izlase, bet pārējie visi bija ieradušies. Rezultātos var redzēt milzīgas atšķirības, teiksim, vidējo distanci es veicu apmēram 25 minūtēs, bet Jamaikas sportistes to veica 2,5 stundās. Vīriešu konkurencē atšķirības varbūt ir vēl krasākas, jo piedalās ļoti augstas klases sportisti un tādi, kas starptautiskās sacensībās startē pirmo reizi.
— Vai orientēšanās ir sporta veids, kas būtu nepieciešams arī karavīriem ikdienas apmācībā un ļautu uzlabot vispārējo fizisko sagatavotību?
— Tautas sporta līmenī orientēšanās Latvijā ir populāra, bet tādu, kas trenējas nopietni un regulāri, nav daudz, jo tas prasa ieguldīt daudz laika un līdzekļu.
Orientēšanās sports noteikti ir viens no militārajā apmācībā svarīgākajiem sporta veidiem. Karavīram ir jāprot ātri orientēties jebkādā apvidū, saprast dažāda veida kartes, izmantot kompasu arī GPS laikmetā. Tās ir pamatprasmes, kuras ļoti labi var attīstīt, iekļaujot šo sporta veidu karavīru ikdienas apmācībā. Orientēšanās vislabāk attīsta izturību, kas ir viena no galvenajām fiziskajām karavīra īpašībām.
Laba fiziskā sagatavotība ir daļa no karavīra darba pienākumiem. Kamēr lielākā daļa to nesapratīs un normatīvus uztvers kā ikgadējo zobārsta apmeklējumu, nekas nemainīsies.
Es nedomāju, ka fiziskās sagatavotības normatīvu sistēma Latvijas bruņotajos spēkos būtu slikta.
— Kādi ir Tavi tālākie plāni un nodomi?
— Esmu uzsākusi dizaina studijas ārzemēs, pagaidām viss vēl ir iepazīšanās, iejušanās stadijā, tāpēc kaut ko konkrētāku par nākotni grūti pateikt. Joprojām turpinu trenēties, jo tas man patīk un dod spēku darīt citas lietas. Šogad aktīvais sacensību periods ir aiz muguras un priekšā garais rudens, ziemas un pavasara treniņprocess. Ja tas būs veiksmīgs, noteikti startēšu un centīšos sasniegt augstus rezultātus Latvijas izlases sastāvā arī nākamgad.
Inga Dauškane, Tēvijas Sargs
Foto: Aijas Skrastiņas personīgais arhīvs