Tripoles jaunieši izpaužas grafiti mākslā

Kad vietējās slimnīcas anestezionloģei Kalidai tika uzdots jautājums, vai viņai ir kauns par to, ka Lībijā namu sienas klāj grafiti, viņa atbildēja: „Nē, gluži pretēji. Mēs ar to lepojamies. Tas pierāda, ka mēs varam brīvi izteikt savas domas. Mēs jūtam, ka notiek pārmaiņas.”

  

Citās lielpilsētās grafiti zīmējumi uz sienām ir kā sērga, bet tripolieši uzskata, ka tie padara pilsētu krāsaināku. Grafiti pieder pie jaunās, brīvās Lībijas kultūras.

Pelēkās betona sienas ir kā labs audums, ko izmanto grafiti mākslinieki. Uz sienām tiek attēloti politiskie lozungi, zīmētas Kadāfi karikatūras un vīzijas par Tripoli ar mirdzošiem debesskrāpjiem un ģimenēm, kas pastaigājas parkos. Dominējošās krāsas grafiti zīmējumos ir sarkanā, zaļā un melnā – tāpat kā revolucionāru karogam.

 

Kadāfi valdīšanas laikā zīmēšana vai rakstīšana uz sienām bija stingri aizliegta. Mākslinieki drīkstēja attēlot valsts vadītāju kā cēlu nācijas vadoni, bet brīva mākslinieciskā izpausme bija aizliegta.

„Ja es ko tādu būtu uzzīmējis Kadāfi laikā, es būtu nogalināts, bet mana ģimene ieslodzīta cietumā,” saka Abduls, jurisprudences students un grafiti mākslinieks.

 

Grafiti nav tikai politiski. Tie piemin arī upurus, kas tikuši nesti brīvības vārdā. Uz kādas sienas ierakstīti visu to cīnītāju vārdi, kas krituši sadursmēs ar Kadāfi spēkiem. Pār šiem vārdiem paceļas spēcīga roka, kas tur revolucionāru karogu.

Ir grafiti, kas attēlo tikai saukļus, bet citi ir estētiski un radoši, zīmēti labā tehnikā.

 

Jaunie mākslinieki ir ienesuši Tripoles ielās optimismu un krāsainību. Iespējams, ka viņi nav devuši savu ieguldījumu kaujās, bet dažkārt spalva ir vēl iedarbīgāka par ieroci. „Šī māksla liek mums justies brīviem,” saka pusaudze Lamisa.

Pēc nato.int materiāliem