Ar gandarījumu par Vidzemes rudeni — 2011 Beverīnas silos
Septembra nakts Beverīnas silos dažu kilometru attālumā no Strenčiem ir pietiekami silta, tā paiet, sargājot savu bāzi, kamēr pretinieks centies tai nemanīti piekļūt. Tas neizdodas — trāpot uz signālmīnām un sevi atklājot, naksnīgie izlūki ir spiesti atkāpties.
No rīta mācības «Vidzemes rudens — 2011» atkal turpinās, tikai tagad mainītās lomās, proti, cēsnieki — Zemesardzes 27. kājnieku bataljons — veic aizkavēšanas operāciju, bet valmierieši — 22. kājnieku bataljons — dodas uzbrukumā. «Tēvijas Sargs» ierodas pie valmieriešiem un limbažniekiem svētdienas rītā. Smaržo staltais priežu mežs, un baltajām sūnām noaugušajos lēzenajos pakalniņos mana daudz sēņu.
Kā pastāsta 22. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnats Māris Tūtins, daudzi jau paguvuši sēnes salasīt. Vads «Alfa» sagūlis mīkstajās sūnās un vēro apkārtni, rokās AK-4. Vecākie no tiem ir nodaļas komandieris seržants Ivars Titans, vada sakarnieks zemessargs Ainārs Pidiks un vada komandiera vietnieks vada seržants Ojārs Ābols, bet pārējie ir daudz jaunāki zemessargi, arī divas jaunas sievietes. O. Ābols pastāsta par sestdienas notikumiem. Tā bijusi aizstāvēšanās, tā sauktā aizkavēšanas kauja. Cēsnieki gājuši uz Gaujas tiltu, bet trīs valmieriešu vadi «Alfa», «Bravo un «Čārlijs» aizstāvējušies. Labi esot izdevies veikt atkāpšanos. «Mēs, «Alfa», pirmie uzmanīgi izgājām caur nemīnēto koridoru, tad «strādāja» «Bravo», tad gājām cauri «Čārlija» zonai. Tad gāja« Bravo», saņemot «Čārlija» atbalstu. Šo uzdevumu izpildījām labi, protams, bija kļūdas. Parasti jau visās mācībās plānojam, ka ienaidnieku aizkavēsim ilgāk, taču šis laiks neatbilst tam, kā viss norisinātos īstā kaujā. Te vienkārši viss notiek daudz ātrāk,» stāsta seržants O. Ābols. «Esmu no pirmās dienas Zemessardzē un tagad mācu jaunsargus. Manā atbildībā ir Valmieras ģimnāzija, braucu arī uz Rūjienu, Dikļiem, Burtniekiem.»
Attēlā - Nodaļas komandieris seržants Ivars Titans, zemessargs vada sakarnieks Ainārs Pidiks un vada komandiera vietnieks seržants Ojārs Ābols.
Pagājušajā gadā šīs mācības notika Dikļos, bet nākamgad tās tiek plānotas Bērzos, bijušajā padomju pretgaisa aizsardzības bāzē. Tas esot labi, jo tiek iepazīta plašāka teritorija zemessargu bataljonu atbildības zonā.
«Alfa» saņem pavēli celties kājās. Jau drīz visi dodas uz ceļu krustojumu, kur ierodas arī abi pārējie vadi. O. Ābols: «Ir jāpārvietojas atpakaļ uz sākuma patruļbāzi un ceļā jāuzmanās, jo tur, iespējams, ir saglabājušies pretinieka formējumi.» Kopš šī brīža savstarpēju sarunāšanos vairs nedzird. Zemessargu ķēde, sākumā virzījusies pa ceļu, pa kuru garām pabrauc divas sēņotāju mašīnas, ieslīd mežā. Pavēle apstāties. Pēc pāris minūtēm ar paceltu roku un virziena norādi tiek dots rīkojums turpināt kustību. Viens no Valmieras bataljona virsniekiem pastāsta, ka šajā teritorijā, iespējams, darbojas pretinieka izlūkvads.
Vaicāju seržantam O. Ābolam, vai munīcijas ir pietiekami. Ložmetējniekiem, kam jāstrādā ar RPK, ir 1000 patronas, bet pārējiem 240 patronas. Vēl katram karavīram ir viena tā sauktā sprāgstpakete, katrai nodaļai trīs signālmīnas un trīs dūmu raķetes uz vadu. Pēc seržanta domām, munīcijas esot gana.
Esam nonākuši pie jaunaudzes, un pavisam drīz atskan pirmās ieroču kārtas.
Valmieriešu virsnieks sauc: Desmit procenti ievainoti, piecdesmit procenti krituši!
Jaunajā situācijā jāveic komandieru maiņa. Seržants I. Titans saka: «Nenāc tik tuvu. Tu esi aiz manis. Tā — novēro aizmuguri!» Tas ir pārdomu laiks, jāpieņem lēmums, kas darāms tālāk. Varbūt izvērsties ķēdē līdz kalnam. Tie, kas ir «dzīvi», virzās tālāk. Aiz muguras paliek jaunaudze, priekšā — jau paaudzies mežs. Tiek novērota apkārtne. Pēkšņi no kreisās puses sākas šaušana. Virsnieks paziņo, ka «krituši» visi vada komandieri. Tiek pārņemta vadība. Saredzama kustība priekšā esošajā uzkalnā. Uz tā parādās kuplu pelēku dūmu aizsegs, un tiek atklāta uguns. Atskan pavēle doties uzbrukumā, ierēcas ložmetējs, bet citi ar AK-4 šauj krietni vien taupīgāk. Pakalns ir ieņemts. Pretinieks atkāpies, un šaušana tikai pieņemas spēkā. Kauja turpinās vēl nepilnas desmit minūtes.
Komandieri apmierināti, tomēr problēmu netrūkst
Gan 22. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants M. Tūtins, gan 27. kājnieku bataljona vadītājs pulkvežleitnants Ainārs Rauza ir gandarīti par mācību norisi. «Šīs ir visai lielas mācības — Ziemeļvidzemes mērogiem noteikti pietiekami lielas (apmēram 220 dalībnieku). Šādā mēroga mācības tiek rīkotas reizi gadā, citas reizes — vada, rotas līmenī. Jāņem vērā, ka drīzumā būs mācības Ādažos. Tomēr vajadzētu atcerēties, ka zemessargu iespējams iesaistīt dažādās nodarbībās tikai 30 dienas gadā. Un tas ir daudz. Viņiem ir nepieciešams laiks savam darbam, lai nopelnītu iztiku,» stāsta M. Tūtins. Cēsu bataljona komandieris, papildinot teikto, piebilda, ka pietiekot arī entuziasma. Tas redzams vadu komandieru darbībā. Šie cilvēki jau piektdien sākuši gatavot pavēles, jau iepriekš devušies uz mācību vietu, lai ar to iepazītos.
Šoreiz mācību norisi atvieglojis tas, ka «kaujas» vieta atrodas «Latvijas valsts mežu» īpašumos. Neesot bijis problēmu ar saskaņošanu, kā tas mēdz būt ar privātajiem mežu īpašniekiem. Vēl lielāku neizpratni nereti izrāda mednieku kolektīvi, kas bieži vien ir ļoti būtisks šķērslis mācībām. «Tā vien šķiet, ka mednieku kolektīvu intereses ir būtiskākas par valsts interesēm,» domā A. Rauza.
Uz jautājumu, vai aizvadītajās mācībās bijušas kļūdas, M. Tūtins atbild: «Var teikt tā, ja mācībās nav kļūdu, tad vai nu tajās nav izvirzīti pareizi uzdevumi, vai arī novērotāji nav pildījuši savus pienākumus vajadzīgajā līmenī.» Cēsu bataljona komandieris uzsvēr, ka vispirms vajadzētu novērtēt to, ka «mēs spējam noorganizēt šāda līmeņa mācības». «Pats galvenais — mums ir iespēja atrasties citā apvidū savas atbildības zonā. Un redzēt, ka mums ir pietiekami daudz cilvēku, kas ir gatavi ziedot sevi valsts aizsardzībai, atteikties no sava brīvā laika, arī atņemot to savām ģimenēm,» teic pulkvežleitnants A. Rauza. Pēc viņa domām, iespējams runāt arī par trūkumiem — te redzams, ka zemessargi tālu atpaliek no profesionālās armijas un viņiem ir ko apgūt. Tajā pašā laikā šie cilvēki ir pietiekami motivēti, lai kļūtu par labiem karavīriem. «Joprojām komandieriem jāmēģina izsist līdzekļus, un ir redzams, ka Zemessardzes vienības nav prioritāras ekipējuma un bruņojuma saņemšanā,» uzskata Cēsu bataljona komandieris.
Tāpat kā līdz šim, mācībās ļoti būtisks ir vietējās pašvaldības atbalsts. Labi vārdi ir sakāmi par Valmieru, Beverīnas novadu, kas palīdzējis ātri nokārtot — divu dienu laikā — mācību rīkošanas formalitātes.
Pēc M. Tūtina domām, daudz ko vajadzētu mācīties no igauņiem un viņu Kaitseliit. Kaimiņu darbībā saskatāma gan ievērojami patriotiskāka darbošanās, gan arī labākas sistēmas izveide kopumā. Igaunijā Kaitseliit sastāvā ir arī vietējo pašvaldību vadītāji. Neesot nepieciešams, lai viņi skrietu pa mežu. Piemēram, rīkojot igauņu zemessargu mācības, šāds varas pārstāvis nokārto daudzās formalitātes. Tie, iespējams, ir šīs amatpersonas galvenie pienākumi Kaitseliit mācību laikā. Latvijā Zemessardzē vērojams mazāk tādu darbību, kas apliecinātu labi izveidotu sistēmu. Joprojām daudz kas atkarīgs no paša komandiera un viņa aizrautības. Pulkvežleitnants M. Tūtins, piemēram, pēc savas iniciatīvas izveidojis kontaktus ar igauņu zemessargiem robežas otrā pusē. Pirms trim gadiem, stāsta pulkvežleitnants A. Rauza, cēsnieki vada sastāvā devušies uz mācībām Igaunijā pie Pērnavas — bez atbalsta, bez komandējuma naudas.
Jaunais potenciāls
Aigai Bērziņai no Sēļu pagasta Mazsalacas novadā ir tikai divdesmit gadu, taču aiz muguras jau gana gara pieredze Jaunsardzē un tagad arī Zemessardzē.
«Sākumā iepatikās tieši disciplīna. Ka katrs nevar darīt to, ko vēlas. Jo visam jādarbojas kā labam mehānismam, kurā visi ir savās vietās un dara savu darbu.
Kad jūti spēku, kas nāk no pārējiem biedriem, tā ir brīnišķīga gaisotne.
Tagad tas ir gan vaļasprieks, gan atkarība. Šodien gāja ļoti labi, izdevās taktiski izstrādāt uzbrukumu. Tā nav tikai kariņa spēlēšana. Saproti, kā lielākā mērogā darbojas nodaļa, kā darbojas vads. Kad jāiet pretī bataljonam un ir reāls kontakts. Bet naktī esi sardzē un var atnākt pretinieks; tas ir ļoti reāli — protams, maksimāli tuvu īstenībai,» ar gandarījumu mācības Vidzemes rudens - 2011 novērtēja A. Bērziņa.
Atis Klimovičs, Tēvijas Sargs
Foto: Normunds Mežiņš, RJC