Gruzijas bruņoto spēku karavīri Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolā

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) skolā mācības Nesprāgušās munīcijas izlūkošanas kursā jūnijā apguva Gruzijas bruņoto spēku karavīri.  Par šo sadarbību sarunā stāsta NMN skolas komandieris majors Andris Daugulis un kursa priekšnieks kapteinis Intars Bērziņš.

— Pastāstiet, lūdzu, par pašu sākumu, kā veidojās sadarbība ar gruzīniem?

A. Daugulis (A. D.): — Gruzijas bruņoto spēku puse vēlējās sūtīt savus karavīrus, lai mēs viņus apmācītu nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas jomā. Mēs viņiem piedāvājām sākt mācīties no paša sākuma, jo mums nesprāgušās munīcijas neitralizēšana (NMN) apmācība sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir nesprāgušās munīcijas izlūkošana, mācības tajā ilgst sešas nedēļas. Pēc tam 11 nedēļas tiek mācīta nesprāgušās munīcijas neitralizēšana, tad sešas nedēļas — improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšana (ISIN). Lai karavīrus sagatavotu no nulles, viņiem ir jāapgūst visas šīs trīs daļas. Šogad arī tika parakstīts tehniskās vienošanās protokols starp Gruzijas bruņoto spēku komandieri un mūsu NBS komandieri, ka mēs apņemamies apmācīt gruzīnus nesprāgušās munīcijas izlūkošanas kursā. Mācības sākās 13. jūnijā un ilga līdz 22. jūlijam.

Par pašu kursu. Tā kā šis bija nesprāgušās munīcijas izlūkošanas kurss, lielākais uzsvars tika likts tieši uz munīciju. Piemēram, munīcijas mācība ietver arī munīcijas uzbūvi un darbības principus, pēc tam ir ieskats par spridzināšanas darbiem, drošības noteikumi un pamati spridzināšanā, kā to veic gan uguns, gan elektriskā veidā. Ļoti daudz nodarbību ir par nesprāgušās munīcijas izlūkošanu, par to, kā pareizi veikt izlūkošanu. Šī sākotnējā informācija, ko savāc izlūks, ir ļoti svarīga NMN operatoram, lai viņš varētu pieņemt pareizu lēmumu.

— Kāpēc Gruzijas bruņotie spēki gribēja mācīties tieši mūsu NMN skolā? Kā informācija par šo skolu bija nonākusi līdz viņiem?

A. D.: — Pirmkārt, mēs esam tuvāk nekā Lielbritānija vai ASV, otrkārt, mēs jau esam NATO sastāvā un mums visas mācību programmas ir balstītas uz NATO standartiem. Ir NATO STANAG 2389, kur ir minēti kritēriji, kas ir jāzina NMN personālam. Mēs ņēmām šos kritērijus par pamatu un veidojām mācību programmas. Tā kā Gruzijas bruņotie spēki grib virzīties NATO virzienā, tiem ir ļoti svarīgas apmācības pēc NATO standartiem. Arī Gruzijā ir apmācību centrs, kur māca nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistus, bet mācību programmas atšķiras.

 

Attēlā pa kreisi - majors Andris Daugulis, pa labi - kapteinis Intars Bērziņš.

I. Bērziņš (I. B.): — Kursa laikā un noslēguma ceremonijā gruzīnu kursanti uzsvēra, ka plāno pārveidot un pilnveidot savu speciālistu apmācību programmu, pielīdzinot to mūsu apmācību programmai un izmantojot šajā kursā iegūtās zināšanas un mācību metodes. Cik no viņu stāstītā sapratu, Gruzijā šo speciālistu apmācība ir stipri virspusēja, piemēram, mums par sprāgstvielām ir 11 teorētiskās nodarbības, bet viņiem pamatā tā ir viena nodarbība, neiedziļinoties ne sprāgstvielu sastāvā, ne īpašībās, ne procesos, kas notiek sprādziena laikā. Apmēram tā — te ir trotila brikete, ieliek detonatoru, sprāgst. Viss. Tas, protams, var būt pietiekami, lai veiktu spridzināšanas darbus, tomēr, kā atzina paši kursanti, ir lietderīgi zināt arī vairāk.

— Vai viņi apgūs visas kursu daļas?

A. D.: — Viņi to vēlētos, jā. Nākotnē viņi vēlētos apgūt nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas kursu. Par ISIN kursu vēl ir pāragri spriest.

— Vai gruzīni bija pirmo reizi pie mums vai arī kādi atsevišķi kursanti jau ir bijuši?

A. D.: — Pagājušajā gadā Gruzijas bruņoto spēku karavīri mācījās Liepājā, ūdenslīdēju skolā, tie bija ūdenslīdēji atmīnētāji. Mūsu skolā gruzīni ir pirmo reizi.

— Kā jūs raksturotu šos karavīrus? Vai viņiem jau bija priekšzināšanas?

I. B.: — Karavīri bija ar priekšzināšanām. Viņi visi bija kāda Gruzijas bruņoto spēku atmīnēšanas mācību centra darbinieki, kuri jau iepriekš bija sagatavojuši savus speciālistus.

— Tad jau teorētiskais apmācību process grūtības nesagādāja?

I. B.: — Viņi bija specializējušies uz mīnām un to neitralizēšanu, bet tik sīki par cita veida munīciju nebija mācījušies un interesējušies. Interese kursantiem bija liela, un viņi ieguva daudz jaunu zināšanu.

 

Attēlos - apgaismes munīcijas neitralizēšana, izmantojot lineāro kumulatīvo neitralizēšanas konteineru.

— Kāds bija lielākais izaicinājums šajā apmācību kursā?

I. B.: — Valoda, jo visa apmācība notika angļu valodā ar tulka starpniecību. Tātad visas nodarbības bija divreiz ilgākas, jo viss pateiktais tika tulkots gruzīnu valodā. Daudzi termini, ko angļu valodā vai latviski var pateikt īsi, ar vienu vai diviem vārdiem, tulkam prasīja trīs četrus teikumus. Turklāt reizēm trūka pārliecības, vai tulks precīzi teikto pārtulkoja un kā viņi to visu izprata, jo nebija kontroles iespēju. Tas ļoti sarežģīja arī pārbaudes darbus, jo viņi runāja un rakstīja savā valodā, un tulks pārtulkoja mums, reizēm jau savā interpretējumā. Vieglāk būtu bijis, ja viņiem visiem būtu angļu valodas prasme. Praktiskajos uzdevumos tulks ne vienmēr spēja izsekot visur līdzi, tad, lai visu padarītu efektīvāku, ātrāku un saprotamāku, tika izmantota arī krievu valoda. Daži gruzīni saprata un runāja krieviski, bet daži tikai saprata teikto.

— Kurš no šī kursa apmācības posmiem pašiem kursantiem bija visinteresantākais?

I. B.: — Visinteresantākā, protams, bija praktiskā spridzināšana, kas pēc būtības bija tikai ieskats nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas procedūrās. Jo izlūks savu darbu veic līdz pozitīvai munīcijas identifikācijai, un šīs praktiskās neitralizēšanas nodarbības bija kā tāds gards kumosiņš, lai ieinteresētu turpināt apmācības nākamajā līmenī, kur gatavo nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālistus. Tas, protams, bija pats interesantākais, jo pašam visu darīt praktiski un redzēt rezultātus ir gluži kas cits nekā teorija.

— Šī praktiskā nodarbība bija arī kā tāds neliels pārbaudījums?

I. B.: — Tieši tā. Kursantiem tika sniegta nepieciešamā informācija par veicamo uzdevumu, un viņi, pamatojoties uz teorētiskajās nodarbībās iegūtajām zināšanām, uzdevumu veica patstāvīgi. Poligonā instruktors jeb drošības kontrolieris deva uzdevumu un sekoja līdzi, lai uzdevums tiktu izpildīts pareizi, lai netiktu pārkāpti drošības noteikumi, bet tā visu laiku kursanti darbojās paši. Viņiem tika iedota munīcija — lādiņš, tika dots uzdevums, un, pamatojoties uz teorētiskajām zināšanām, viņi paši novietoja neitralizēšanas lādiņus jeb konteinerus un pēc tam varēja reāli apskatīt, kāds ir rezultāts, kas ir sanācis, vai munīcijas neitralizēšana ir bijusi veiksmīga vai ne.

— Kāda bija viņu personiskā ieinteresētība?

I. B.: — Ņemot vērā, ka šie gruzīnu kursanti ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, viņi ir atmīnētāji un tajā lauciņā darbojušies, interese bija ļoti liela, viņi nāca uz papildu konsultācijām un uzdeva daudzus jautājumus.

— Ar kādām valstīm vēl skola ir sadarbojusies?

A. D.: — Katru gadu pie mums brauc mācīties gan lietuvieši, gan igauņi. Ir apmācīti arī Irākas speciālisti.

— Vai mums nav konkurences reģionā, ja interese par mācībām mūsu NMN skolā ir tik liela?

A. D.: — Baltijas valstīs mums ir vienīgā NMN skola. Lietuviešiem ir inženieru centrs ar NMN saturu. Negribētos lielīties, bet jāatzīst, ka mēs esam galvas tiesu augstāk par viņiem. Igauņiem ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu nodarbojas Iekšlietu ministrija, un tur viņi veido sadarbību ar Somiju.

— Latvijai pāri gājuši divi pasaules kari, kas ir atstājuši mums mantojumā daudz nesprāgušās munīcijas. Kāda situācija ir Gruzijā?

A. D.: — Arī Gruzija ir cietusi no kariem, un nesprāgušās munīcijas tur ir ļoti daudz, ir arī mīnu lauki, kas Latvijā ir ļoti reti sastopami. Gruzīniem ir ļoti liela pieredze nesprāgušās munīcijas neitralizēšanā, bet viņi to dara pēc saviem ieskatiem, pēc savām apmācību programmām. Tagad viņi grib apgūt, kā to dara NATO valstis.

 

Attēlā pa kreisi - arī dedzināšanas laikā pastāv iespēja, ka munīcija sprāgs, bet šajā gadījumā lielākā daļa no sprāgstvielas jau ir izdegusi un sprādziens ir krietni mazāks, pa labi - prettanku mīnas neitralizēšana, sadedzinot sprāgstvielu.

— Nedaudz attālinoties no starptautiskās sadarbības, kā ir ar sadarbību Latvijā? Vai jūs apmācāt arī iekšlietu sistēmas darbiniekus?

A. D.: — Nē, iekšlietu darbiniekus mēs neapmācām, sākumā it kā mēģinājām, bet sadarbība neizveidojās. Pie mums piesakās mācīties no Valsts robežsardzes, no Rīgas ostas — nevis apgūt lielu kursu, piemēram, sešas nedēļas, bet divu trīs dienu lekcijas par munīciju.

— Vai mūsu speciālisti arī brauc kaut kur mācīties?

A. D.: — Protams, mēs braucam. Mēs nedrīkstam stāvēt uz vietas, ir jāiet uz priekšu, jāattīstās. Katru gadu mēs sūtām vienu pasniedzēju uz ASV, tur Eglinā ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola un ir sešu mēnešu NMN kurss. Aizsūtījām arī vienu cilvēku uz Lielbritāniju, uz ISIN apmācību, un šogad trīs pasniedzēji no mūsu skolas mācījās Itālijā militārās meklēšanas kursā. Šis militārās meklēšanas kurss pārsvarā domāts kājniekiem, kuri dodas uz misiju rajoniem. Pagaidām mēs strādājam šaurā spektrā, tieši nesprāgušās munīcijas neitralizēšanā, bet ar laiku mums vajadzētu paplašināt apmācāmo auditoriju. Militārās meklēšanas kursu mēs izveidosim šogad, nākamgad jau ieliksim to savā kursu katalogā. Pirmie kursanti būs karavīri, kuri dosies uz starptautisko misiju, pēc tam šo kursu piedāvāsim arī Militārajai policijai, inženieriem.

Ieva Anševica, MVPŠ civilā darbiniece
Foto: Normunds Mežiņš, RJC