Pāri Pjandžai uz Afganistānu

Tādu ārzemnieku uzlidojumu kā 2001.gada oktobrī un novembrī nelielā Vidusāzijas valsts Tadžikistāna, šķiet, vēl nekad iepriekš nebija piedzīvojusi. Vairāku nedēļu laikā turp devās pāri par diviem tūkstošiem visas pasaules žurnālistu – satiku pat meksikāņu TV filmēšanas grupu. Tam bija pavisam vienkāršs izskaidrojums – cauri Tadžikistānai veda vienīgais ceļš uz Afganistānu, kur pret lielāko valsts teritorijas daļu kontrolējošo radikālo grupējumu Taleban aviotriecienus bija uzsākuši amerikāņi. Tas nozīmēja liela mēroga karu, kam bija pievērsta uzmanība visos kontinentos.

Tas bija īsts žurnālistu reiss – Minhene – Stambula – Dušanbe. Ar to lidoja vismaz trīsdesmit žurnālistu – fotogrāfi, operatori, reportieri, arī dažs producents, lielāko tiesu no Rietumvalstīm. Nokļuvuši Dušanbe, mēs nodrošinājām labu peļņu gan viesnīcām, gan daudziem privāto dzīvokļu īpašniekiem. Nopelnīja arī Tadžikistānas ārlietu ministrija. Lai ārzemju prese tiktu izlaista no valsts braucienam uz karojošo Afganistānu, katram žurnālistam bija nepieciešams par 40 dolāriem iegādāties šīs ministrijas akreditāciju, lai gan negrasījāmies te strādāt. Taču tāda bija kārtība un pret to neviens neiebilda, galvenais, ka tik ātrāk prom uz Afganistānu. Kad vīza bija iegūta, vajadzēja doties uz afgāņu vēstniecību. Arī tur tāds iebraucēju daudzums laikam nebija redzēts ne reizi. Tomēr apbrīnojamā kārtā uz šo vēstniecību pat bija iespējams nosūtīt fax-u no redakcijas Rīgā ar lūgumu piešķirt iebraukšanas atļaujas diviem Dienas žurnālistiem - man un avīzes Maskavas korespondentam Pāvelam Širovam. Laimīgi tikuši pie vīzām, varējām meklēt vietu kādā automašīnā. Tas nebija grūti, jo arī žurnālistu nogādāšana līdz robežai bija kļuvusi par labi darbojošos biznesu. Arī tā bija viegla peļņa – tiem, kas sēdēja vienā mašīnā, vajadzēja kopā samaksāt 200 dolārus par nedaudz vairāk kā divus simtus kilometru garu braucienu.

Jāpierod pie putekļiem

No Dušanbes tadžiku miliču pavadīti izbraucām visai prāvā kolonnā, vairāk kā desmit mašīnās. Vairākas reizes apstājāmies, nez ko gaidījām, bet tas bija zināms vienīgi pašiem miličiem. Tas bija iemesls, kādēļ mūsu brauciens ieilga un pierobežā nokļuvām jau vēlā pēcpusdienā. Vairākus kilometrus pirms robežupes Pjandžas mūs gaidīja pārbaude – tadžiku muitnieki un robežsargi. Arī viņi pamanījās nopelnīt – par visai vieglu upuri bija kļuvuši daži rietumnieki. Mums ar Pāvelu palīdzēja krievu valoda – tas nez kāpēc nozīmēja, ka esam savējie un mums bakšiš (kukulis) nav jāmaksā. Vairāku kilometru garumā bija ļoti putekļains ceļš, kādu vēl līdz šim iepriekš nebija nācies pieredzēt. Tobrīd vēl nesapratām, ka smalkiem miltiem līdzīgie putekļi ir visai kaitīgi ne vien cilvēka elpošanai, bet arī foto un video tehnikai. Ar to vēlāk nopietni nācās saskarties robežas otrā pusē. Kad sasniedzām Pjandžu, bija jau gandrīz vai satumsis. Sēdējām savās mašīnās un gaidījām, jo viss tālākais bija pilnīgi afgāņu rokās. No viņiem bija atkarīgs, kad sāks darboties pārceltuve un mēs beidzot sasniegsim šo valsti. Pagāja vairākas stundas. Otrā krastā varēja redzēt automašīnu uguņus.
Tad pēkšņi no priekšā stāvošās mašīnas izkāpa ārā mūsu kolēģi, paņēma soma un gāja uz priekšu. Tā bija zīme, ka drīz tiksim pārcelti uz afgāņu krastu. Kļuva vēsi, lai gan bija tikai oktobra nogale.

Pagāja vēl vismaz pusstunda līdz pārcēlāmies pāri Pjandžai. Tur atradās daži krievu ražojuma vaziki un pie tiem stāvēja šoferi. Ar viņiem aprunājās citi ārzemju kolēģi un visai drīz lielākā daļa kaut kur aizbrauca. Uzzināju šejienes izcenojumus – „nieka” simts dolāru par dienas darbu šoferim. Tā bija neapskaužama situācija – nonākt pilnīgā nekurienē - Afganistānas ziemeļos, pagalam nomaļā un necilā ciematā, stāvēt starp tumšām māla ēku sienām, un bezcerīgi kalkulēt, cik dienas ilgi šādu cenu apstākļos vari te nostrādāt. Bija skaidrs, ka būs jāmaksā arī par tulka pakalpojumiem, bet, ja gribēsim braukt tālāk par šo ciemu, tad papildus pirksim benzīnu. Sapratu, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatstāj šī tumšā vieta, jāsameklē naktsmājas un tāpēc vienojāmies ar šoferi, ka jau rīt strādāsim kopā. Iekāpām viņa mašīnā un tikām aizvesti uz kādu māju pie Babas. Par Babu Afganistānā nesauc sievieti, bet gan vecus vīru. Viņam bija aptuveni piecdesmit gadi, neliela sirma bārda un smaids, kas nepazuda gandrīz nekad. Izgājām cauri tumšam pagalmam un nonācām mūsu mājās. Iegājām istabā, kuru izgaismoja Babas petrolejas lampa. Uz grīdas bija izklāti sarkani plāni paklāji. Turpat arī iekārtojāmies. Un jau pēc brīža dzērām Babas atnesto tēju. Beigu beigās, secinājām ar Pēvelu, bijām negaidīti labi iekārtojušies Hodžabahaudīnā – nabadzīgā un vēju appūstā ciemā.

Modžahedu kārtība

Nākamajā rītā devāmies uz bijušo Ziemeļu alianses štābu, kur tad jau bija izmitinājusies Ārlietu ministrija. Tur pavisam nesen – 9.septembrī divi par žurnālistiem uzdevušies arābu teroristi uzspridzināja leģendāro afgāņu vadoni, talantīgo kaujas komandieri Ahmedu Šahu Masudu. Jau toreiz bija skaidrs, ka tas ir ārkārtējs zaudējums visai Afganistānai, jo nevienam afgānim nebija tādas autoritātes un nacionāla mēroga līderim nepieciešamās harizmas.

Saprotams, ka pēc šādiem notikumiem, žurnālistiem nācās pakļauties zināmai kontrolei. Pases atradās štāba seifā pie afgāņa, kas pārzināja žurnālistu izmitināšanu, kā arī apgādāšanu ar transportu un tulku. Protams, šī persona arī kontrolēja visas mūsu gaitas. Lai kur mēs nedotos, visur nācās uzrādīt Ārlietu ministrijas atļaujas par braukšanu tieši šajā virzienā. Tāpēc žurnālistu gaitas ziemeļnieku vadības pārstāvjiem bija labi zināmas, jo tikpat kā nekur – ne uz fronti, ne uz cietumu, kur ieslodzīti sagūstītie talibi, bez atļaujas nebija iespējams nokļūt. Taču, visdrīzāk, tam bija finansiāls iemesls, nevis piesardzība. Saņemot atļauju, tulks katru reizi ieradās Ārlietu ministrijā, kur tika fiksēts, ka tajā dienā viņš strādā, bet tas savukārt nozīmēja, ka vakarā jāatdod divdesmit procenti no nopelnītā.

Tulks Junoss

Man patiešām paveicās, jo ar tadžiku Junosu, bārdainu piecdesmit divus gadus vecu tirgotāju no Mazašarīfas vienojāmies, ka maksāsim viņam tikai 70 dolārus dienā. Viņam bija melnas brilles. Pavisam drīz uzzināju, ka Junoss vienu aci zaudēja vēl padomju kara laikā. Bijis karavīrs afgāņu armijā. Vienkārši esot norāvusies tērauda trose un trāpījusi viņam. Junoss apmeties Hodžabahaudīnā, jo te darbojas robežpārejas punkts. Gaidot, kamēr no Dušanbes atvedīšot viņa pasi ar Tadžikistānas vīzu. Esot jāgaida pat veseli trīs mēneši. Tolaik starp abām kaimiņvalstīm valdīja visai dīvainas un neizprotamas attiecības. Junoss, līdzīgi daudziem citiem afgāņiem, ļoti vēlējās nokļūt Tadžikistānā, jo tur esot iespējams dzīvot daudz brīvāk. Daudzi afgāņi pat neatsakās no šņabja, stāstīja Junoss. Arī no dažādām citām „izklaides” iespējām, kādu trūkst pašu zemē.

Brauciens uz fronti

Šajās dienās, iespējams, kādu 35 kilometru attālumā no Hodžabahaudīnas, gaisa uzbrukumus veica amerikāņu aviācija. B-52 mesto bumbu skaņu itin labi varēja sadzirdēt pat no tik prāva attāluma. 30.oktobrī nokļuvu pie Ziemeļu alianses karotājiem, viņu pirmās līnijas ierakumos. Lai gan ik dienas viņiem nācās satikt daudz žurnālistu, tas šķiet nevienu nebija apgrūtinājis. Viņi pastāstīja, ka ASV lidmašīnas 30.oktobrī uzbrukumā Ziemeļaustrumu frontē netālu no Džilanhoras ciema iznīcinājušas trīs nocietinātus Taleban posteņus. Karotāji, visi kā viens apgalvoja, ka neticot tam, ka amerikāņu aviācija varētu kļūdīties un uzbrukt viņiem. Tiesa gan, viņi zinot, ka citās frontēs, piemēram, pie Kabulas, gaisa uzbrukumu laikā ir nogalināti mierīgie iedzīvotāji. Viņuprāt, no šādām kļūdām tomēr vajadzētu censties izvairīties.

Vaicāju uzbeku tautības komandierim Mohammadam Hasivam, vai viņš zina, kad pretinieku pozīcijas atkal tiks bombardētas. Nē, viņš to nezinot. Nekādas informācijas par gaisa uzbrukumu neesot arī viņa tiešajam priekšniekam, ģenerālim, kas atbild par situāciju šajā frontes iecirknī. Uz jautājumu, kāda šobrīd ir situācija frontē, Hasivs atbildēja: „Jūs jau redzat, valda klusums. Vispār aktīvs uzbrukums te nav bijis sen. Ja būs ieroči un pavēle, mēs, protams, uzbruksim.” Tomēr šis relatīvais miers un klusums, kuru brīžam pārtrauc kāda šāviņa svilpšana, nozīmējot, ka visi, kas šeit atrodas, ir dzīvi. Komandieris apsēdās uz paklāja, kas bija izklāts līdzās metrus 20 garai ierakumu līnijai blakus saviem karavīriem. Vaicāju viņam, cik ilgi šis karš turpināsies. „Es nezinu, to zina tikai Allāhs. Bet, ja vaicātu pēc manām domām, tad drīzāk visu dzīvi.” Sarunas nobeigumā pieredzējušais karotājs stāstīja par to, ka tauta, protams, esot nogurusi no 24 gadus ilgā kara. Afgāņiem pašiem vairs neesot spēka to apturēt, jo šis karš jau sen, domā modžahedu vienības vadītājs, kļuvis par starptautiska mēroga karu, kurā iesaistītas daudzas valstis.

Atis Klimovičs, autora foto