Maijā pie Latvijas kontingenta Meimenā
Maija pirmajās divdesmit dienās uz Meimenas bāzi atvesti 27 ievainotie - visi no vietējiem afgāņu drošības spēkiem - karavīri, policisti un zemessargi. Redzams neliels cietušo skaita pieaugums, jo iepriekš četros ar pusi mēnešos latviešu, norvēģu un maķedoniešu mediķiem nācies aprūpēt 111 ievainotos. Acīm redzot, tas saistīts ar parasto vasaras sezonas aktivitāti, jo līdz ar sējas daru pabeigšanu, kā saka Latvijas kontingenta komandieris pulkvedis Dzintars Roga, rokas atbrīvojas un varot ķerties pie kalašņikova.
Pagaidām gan nekas neliecinot, ka nemiernieku kaujas aktivitāte būtu ievērojami pieaugusi pēc starptautiskā terorista Nr.1 – Osamas Ben Ladena likvidēšanas. Afganistānā, kur valda simtiem lielāku un mazāku komandieru un citu ietekmīgu personu, kur ciena spēku, kur var negaidīti noslēgt visnegaidītākās alianses, būtu grūti iedomāties vispārēju, pat tik harizmātiskas personas kā Ben Ladena, pielūgsmi. To apstiprinājušas arī nesenās aptaujas – viņa nāve prāvā daļā Afganistānas netiek uzskatīta par lielu un ārkārtēju nelaimi.
Ar ārsti, kapteini Renāti Poseli sarunājos 17.maijā. Viņai, tāpat kā pārējiem kolēģiem, iepriekšējās trīs dienas bijušas visai smagas, atvesti vairāki ievainotie. „Vakar atveda divus jaunus puišus, kas ar motociklu bija uzbraukuši uz mīnas. Bija smagi uz viņiem noraudzīties. Nopietni ievainojumi, arī amputācijas diemžēl. Inteliģenti puiši, tādi, kas runā angliski. Skaties uz viņiem un paliek milzīgi žēl. Runājām par viņu zemes likteņiem. Viens stāstīja par savu māti, kas esot teikusi, ka Afganistānā nekad nebūšot miers. Tā patiesi ir traģēdija,” stāstīja kapteine. Brauciena laikā vienam no viņiem piezvanījusi sieva, lūgusi steidzami atbraukt. Devušies uz mājām un motocikls uzbraucis uz mīnas. Iepriekšējā vakarā atvesti pavisam citādi ievainotie. Tie bijuši kaujā ievainoti Taleban kaujinieki. Katru no viņiem apsargājuši divi latviešu karavīri. „Mums jau kaut kā tā nelāgi paliek, kad atved afgāņus. Bieži vien viņus ved pie mums, bet rokās ir ieroči – tie gan nav talibi, bet mūsu sabiedrotie – afgāņu karavīri, policisti,” stāsta kapteine.
Arī Meimenā, tāpat kā citos Afganistānas reģionos, izdarīts nodevīgs uzbrukums pret koalīcijas spēkiem. Vietējais policists pēkšņi sācis šaut un nogalinājis divus amerikāņu karavīrus. Pēc šī incidenta, protams, ir mazinājusies savstarpējā uzticēšanās. Mūsu karavīri Tēvijas sargam pastāstīja, ka jau pēc dažām dienām amerikāņi sarīkojuši specoperāciju un vainīgais ticis likvidēts. Tagad vietējie mullas nogalināto policistu pasludinājuši par mocekli, uz kura kapu ejot daudzi afgāņi no visas apkārtnes. Tas rada bažas par jaunu kaujinieku rašanos, uzskata latviešu virsnieki.
Bet vēl pirms vienas dienas atvesti četri ievainoti vietējie zemessargi. Trīs vieglāk tikuši cauri, bet ceturtais cietis visai smagi. Faktiski visus ievainotos uz bāzi nogādā pa gaisu, tādēļ helikopteru motorus dzird visas dienas garumā un arī naktīs.
Priecīgais ventspilnieks
„Te ir interesants darbs, braukšana patruļās, redzi pavisam atšķirīgu pasauli un dabu. Iespējams salīdzināt. Kad skaties, kā šeit dzīvo cilvēki, tad iespējams aizdomāties, vai pie mums cilvēki patiešām dzīvo slikti,” saka divus pirmos gadus armijā nodienējušais kareivis Andris Briedis. Viņam, tāpat kā daudziem citiem biedriem, ik diena nepilnu sešu mēnešu garumā pagājusi patruļās, eskortos, bāzes apsardzībā un citu pienākumu veikšanā. „Tas ir pozitīvi, ka atnācu uz armiju, tagad vairs nekādu citu darbu priekš sevis es nemaz nevaru iedomāties. Nav rutīnas, daudz dažādu izaicinājumu. Lūk, šeit misijā – tu nezini, ko vajadzēs darīt nākamajā dienā, visu laiku var mainīties uzdevumi. Man, kā jaunajam karavīram, ir tik daudz iespēju sevi pilnveidot un mācīties. Draugi gan uzskata, ka esmu dulls – varētu taču atrast kaut kādu mierīgāku darbu. Vienam jau ir interesanti strādāt pie galda, bet citam nepieciešama romantika, ko iespējams iegūt, piemēram, dzīvojot mežā,” stāstīja 2.bataljona karavīrs.
Progress Meimenā
Katrs latviešu karavīrs, kas iepriekš jau pabijis misijā Meimenā, atzīst šīs pilsētas izaugsmi. Jaunas mājas, veikali, celtnieku rosība. Tradicionālā ielu tirdzniecība, kurā tikpat kā nepiedalās sievietes. Braucot pēcpusdienā cauri pilsētai, tās ielās faktiski neredz gandrīz nevienu sievieti. Iespējams, šajā laikā viņām jāaprūpē bērnus un jāgatavo vakariņas. Bet vīrieši – jaunāki un vecāki – dodas mājup un iepērkas. Īsā laikā, uzdodot dažus pašus vienkāršākos jautājumus vietējiem iedzīvotājiem, nav iespējams izprast viņu noskaņojumu pret svešiniekiem. Tomēr ir dažādas nianses, kas liek domāt par to, ka ārzemnieku klātbūtne šeit jau sen ir apnikusi. Tagad pretī pasmaida vairs tikai retais. Bet uzticami draugi, kā iepriekšējos gados, ir palikuši vienīgi vietējie puišeļi. Tie prasa konfektes, ūdeni un futbola bumbu. Un tās viņiem dāvināt patiešām ir vērts, jo afgāņi ir kustīgi un veikli futbola spēlētāji. Nav brīnums, ka vakaros visi vietējie laukumi ir sparīgu sportotāju pilni.
Dzīve pilsētā, man šķiet, ir kļuvusi labāka, bet drošības situācija gluži pretēji – pasliktinājusies gadu no gada. Ik otro dienu koalīcijas spēki saņem brīdinājumus par dažādiem draudiem. Skaidrs, ka pret šādu informāciju jāizturas nopietni. Arī nesen gaisā uzlaistais dirižablim līdzīgais video novērošanas balons, kas karājas virs bāzes 600 metru augstumā un spēj identificēt cilvēku astoņu kilometru attālumā no bāzes, vedina uz pārdomām par kopējās situācijas pasliktināšanos. To apstiprina arī uguns atklāšana pret helikopteru nieka divarpus kilometru attālumā no bāzes.
Sabiedrotie pie Ring road
Policijas postenī var nedaudz atpūsties, novilkt ķiveres un bruņu vestes. Tikmēr kapteinis ir apspriedies ar afgāņu policistu komandieri. Jau drīzumā kopā ar viņiem dodamies ārā no bāzes. Nobraucam no šosejas un braucam starp nelielajiem pauguriem. Tie ir visai stāvi un no pieciem smagi krautajiem Mercedes iecerētajā virsotnē uzraušas tikai viens. Savukārt relatīvi vieglajai afgāņu zaļajai Ford apvidus mašīnai tas padodas itin viegli. No pakalna līdz Ring road taisnā līnijā seši simti metru. Laba pārredzamība un ideāla vieta šosejas apšaudīšanai. Vienā no diviem ierakumiem daži desmiti čaulīšu – tās atstājuši nemiernieki. A.Rutkis stāsta, ka esot gandarīts par vietējās policijas darbību. Uzzinājuši par viltus kontrolposteni, viņi devušies tam uzbrukumā un pēc neilgas kaujas nemierniekus, kam bijis ierīkots atbalsta punkts šajā pakalnā, padzinuši. Tiek pieņemts lēmums nepalikt šajā vietā pa nakti, jo nav iespējams izveidot pietiekami labas un drošas pozīcijas. Atgriežamies policijas iecirknī. Šodien tālāk vairs nebrauksim. Karavīri paņem saliekamās gultas un guļammaisus. Ir laiks vakariņām – dažs individuāli uz gāzes prīmusa cep kartupeļus, bet citi sagaida kolektīvos makaronus ar desiņām un salātiem. Visu laiku atrodoties vietējā iecirknī gan dienā, gan naktī, ar ieroci rokās dežūrē kāds no mūsu karavīriem. Sardzes ilgums - pusstunda. Par savu drošību jārūpējas pašiem, lai gan atrodamies sabiedroto – afgāņu policijas iecirknī.
Pie ietekmīgā Astanas
Latviešu izlūku novērotāju darbības zonā lielceļa tuvumā par vienu no ietekmīgākajiem vīriem tiek uzskatīts Astana. Kādreiz, būdams vēl tikai sešpadsmit gadus vecs, kļuvis par modžahedu un karojis pret okupācijas spēkiem – padomju armiju. Cīnījies arī pret Taleban Ahmada Šaha Masuda vadītajos spēkos vēl pirms amerikāņu ienākšanas Afganistānā 2001.gadā. Ilgajos cīņu gados Astana ieguvis milzīgu autoritāti ne vien sava ciema, bet arī daudzu citu tuvējo apdzīvoto vietu iemītnieku acīs. Tagad viņam piešķirts policijas majora rangs un pakļaujas arī prāvs skaits uzticamu zemessargu. Astanu uzskata par labu sabiedroto un mūsu izlūki ar viņu tiekas visai bieži. Viņa vadītais ciems atrodas aptuveni kilometra attālumā no Ring road. Mašīnas šķērso ne pārāk dziļu un brūni duļķainu upi. Iebraucam ciemā. Kapteiņa A.Rutka mašīna apstājas pie Astanas mājas, bet citi novietojas krietni vien tālāk. Ietekmīgajam afgānim pieder plaša divu stāvu māja, turklāt nokrāsota tumši zaļā krāsā. Afganistnaās laukiem neraksturīga aina, tur reti gadās ieraudzīt krāsotu māju.
Pie ieejas pagalmā divi sargi ar kalašņikoviem. Ejam iekšā. Koku paēnā uz liela paklājā sēž Astana. Drīz tiek atnesta tēja, rieksti, karameles un dzelteni zirņi. Esam uzsākuši sarunu, taču to visai drīz pārtrauc avārija. Turpat netālu ar motociklu nogāzies viens no Astanas vīriem, jauns zemessargs, kuram priekšā uz ceļa pēkšņi izskrējis mazs puika. Abi divi cietuši. Jau pēc brīža trīs vīri uz pleciem atnes traumēto zemessargu, kas izskatās pavisam vārgs. Iespējams, guvis spēcīgus sasitumus. Ierodas vienības galvenais mediķis Iļja Lavriņenko, kam aiz muguras jau vairākas misijas. Viņš rūpīgi cenšas izpētīt, kas noticis ar jauno karotāju. Afgānis nerunā un jau visai drīz no Meimenas tiek izsaukti helikopteri, kas ierodas pēc divdesmit minūtēm, lai puisi nogādātu pie koalīcijas mediķiem.
Kad tas ir paveikts, varam atgrieztie pie Astanas. Viņš runā ar kapteini A.Rutki par situāciju kādā no ielejām – tā atrodas Turkmenistānas robežas virzienā. „Tur, komandieri, ar savu vienību tev nevajadzētu braukt vienam pašam. Tur ir daudz vīru, liela vienība. Ir mīnas, daudz citu ieroču. Uz turieni var iet tikai kopā un rūpīgi sagatavojoties. Un jārīkojas ļoti slepeni,” savu padomu latviešu kapteinim deva bijušais modžaheds.
Sliktie zēni aiziet
25.maijā latviešu izlūku vienība atgriežas bāzē no nākamā uzdevuma, kas ildzis deviņu dienas. Piedalījušies lielā operācijā kopā ar norvēģu OMLT un task unit, afgāņu armijas un policijas vienībām. Tas bijis liels spēks. Devušies uz Džolejas ieleju. Tur kpārbaudījuši daudzus ciemus, taču neko – nedz sliktos zēnus, nedz viņu arsenālu – neesot izdevies atrast. Visticamāk, ka informācija par gatavojamo operāciju tikusi laikus nopludināta un viņi pilnīgā drošībā laikus no ielejas aizgājuši. Pretinieku varot brīdināt gan vietējie drošības struktūru pārstāvji, gan tikpat labi arī koalīcijas spēku tulki. Mūsu izlūki domā, ka šo operāciju nav iespējams nosaukt par sekmīgu, ja vien tās galvenais mērķis nav bijis parādīt šajā ielejā vietējo policiju un armiju, kas līdz šim tur ne reizi nav bijusi.
Atis Klimovičs, autora foto