Daudznacionālā vidē karavīri izspēlē reālus notikumus Afganistānā
Spītējot ziemas vējiem un salam, Sauszemes spēku kājnieku brigādes 1.kājnieku bataljona karavīriem šis gads sācies spraigi – februāra sākumā 120 karavīri atgriezās no militārajām mācībām Lielbritānijā Pashtun Dagger, kurās Latvija tika pārstāvēta pirmo reizi.
Mācību mērķis bija pēc iespējas reālākos apstākļos sagatavoties starptautiskajai operācijai Afganistānā, uz kurieni jau britu karavīri dosies tuvākajās nedēļās, savukārt Latvijas karavīri – šā gada otrajā pusgadā.
Uzreiz pēc šīm mācībām 1.kājnieku bataljona 1.kājnieku rota (starptautisko operāciju rota) uzsāka pretslēpņu un pretimprovizēto spridzekļu kursu (C-IED), bet pārējam bataljona personālsastāvam bija iespēja apgūt izdzīvošanas iemaņas bataljona ziemas izdzīvošanas mācībās Ziema 11, kurās viens no spilgtākajiem brīžiem bija izdzīvošanas iemaņu apgūšana pēc ielūšanas ledū, bet par to jau cits stāsts.
Sargs.lv: Pastāstiet par militārajām mācībām Pashtun Dagger, kāds bija mācību mērķis un galvenie uzdevumi?
Pashtun Dagger, kas tulkojumā nozīmē Puštunu duncis, bija lieliska iespēja mācību dalībvalstu karavīriem pilnveidot sadarbības uzdevumu veikšanu, jo dažādas plānošanu procedūru īpatnības, kā arī valodas barjeras un citi apstākļi, darbojoties daudznacionālā vidē, var ietekmēt darbību starptautisko operāciju rajonā.
Mācībās Lielbritānijā piedalījās 120 karavīru, kuri jau šogad dosies pildīt dienesta pienākumus NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā.
Latvija jau pērn tika aicināta piedalīties mācībās Pashtun Dagger, bet diemžēl tām vairs nevarējām paspēt sagatavoties. Izvērtējot Lielbritānijas piedāvājumu, secinājām, ka būtu vērts mācībās piedalīties, ko arī šā gada sākumā īstenojām, lai paaugstinātu mūsu karavīru profesionalitāti, un tas bija nozīmīgs ieguldījums Latvijas karavīru apmācībā pirms došanās uz starptautisko operāciju.
1.kājnieku bataljona karavīru uzdevums šajās mācībās bija imitēt koalīcijas spēku partnera vienību NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku operācijā Afganistānā. Mērķis bija padarīt britu operacionālo vidi pēc iespējas sarežģītāku, kā tas būtu viņu atbildības rajonā Afganistānā, kur vienā atbildības rajonā pastāvīgi jāsadarbojas dažādām nācijām un dažādiem spēku veidiem.
Mūsu uzdevums bija izspēlēt to, ka mēs runājam citā valodā, darbojamies pēc citiem principiem, mūsu taktika ir mazliet atšķirīga, mūsu pieredze ir atšķirīga. Atšķirīgs ir mūsu ekipējums. Mums ir savas nacionālās īpatnības. Tas viss ienesa jaunas vēsmas arī britu apmācības procesā.
Sargs.lv: Cik vērienīgas bija šīs mācības?
Lielbritānijas karavīriem Pashtun Dagger bija noslēguma sagatavošanās mācības pirms došanās uz starptautisko operāciju, uz kuru vairāk nekā 5000 britu karavīru brigādes sastāvā ar papildus elementiem dosies jau pēc pāris nedēļām. Viņu atbildības rajons Afganistānā ir nemierīgā Helmandas province.
Mācības bija brigādes līmeņa, kur galvenā apmācāmā mērķauditorija bija bataljona kaujas grupas un rotas. Bataljona kaujas grupā ir līdz pat 1000 karavīriem. Lielbritānijā šīs bija vienas no gada lielākajām mācībām, to dalībnieku skaits krietni pārsniedza 5000 – tostarp arī noteikts personālsastāva skaits, kas nodrošina mācību norisi, organizējot vadību un kontroli, izspēlējot dažādus scenārijus, veicot novērtējumu un analīzi. Mācībās bija iesaistītas divas Lielbritānijas bruņoto spēku brigādes – 3.jūras kājnieku (Komando) brigāde un 7.bruņotā brigāde. Abu šo brigāžu rīcībā esošais ekipējums un loģistikas atbalsts tika fokusēts uz šīm mācībām.
Mācības Pashtun Dagger norisinājās divās fāzēs – vienlaikus tika sagatavotas un apmācītas divas kaujas grupas. Latvijas karavīri piedalījās mācību pirmajā fāzē no 26.janvāra līdz 1.februārim veicot partnervienības uzdevumus kopā ar 42. komando bataljonu. Pēc mūsu aizlidošanas sākās mācību otrā fāze.
Sargs.lv: Kādi ir Jūsu secinājumi pēc šīm mācībām un kādi ir mūsu galvenie ieguvumi?
Lai arī mācībās mēs nebijām primārā mērķauditorija, bija ārkārtīgi interesanti un vērtīgi paskatīties no otras puses, kā tas ir – būt partnervienībai, kas ar saviem nacionālajiem uzdevumiem, nacionālo komandķēdi, ierobežojumiem, bet zem ISAF „lietussarga” ierodas britu atbildības rajonā, un viņiem jāspēj mūs integrēt savās operācijās un uzdevumu izpildē.
Sākotnēji britu rotu komandieriem bija grūtības izprast latviešu lomu un uzsākt sadarbību, bet mācību nobeigumā sadarbība jau bija lieliska. Tika veiktas kopējas patruļas un uzdevumi gan britu, gan arī latviešu vadībā.
Tāpat arī sadarbība tika veikta Kaujas grupas štāba līmenī. Šeit gāja grūtāk, bet arī te rezultāts noslēgumā bija labs.
1.Kājnieka bataljona karavīriem bija lieliska iespēja paaugstināt savas angļu valodas zināšanas, kā arī iespēja iemācīties darboties ar britu karavīru ekipējumu. Iespēja salīdzināt savu apmācības līmeni ar vienas no pasaules profesionālākās armijas sagatavotību bija ārkārtīgi vērtīga ikvienam karavīram.
Mācību scenārijs balstījās uz reāliem notikumiem Helmandas provincē. Vienas no smagākajām nedēļām, kas ir bijusi Lielbritānijas kontingentam šajā kalnainajā un nemierīgajā Afganistānas provincē, notikumu skaits un intensitāte tika izspēlēta mācībās Pashtun Dagger. Līdz ar to arī karavīriem tika radīta atbilstoša vide ar reālu un patiesu darbības intensitāti starptautiskās operācijas atbildības rajonā.
Piemēram, Latvijā mēs nespētu nodrošināt tādu gaisa un citas tehnikas atbalstu, kā viņu mācībās. Mēs nespētu nodrošināt tik reālistisku mācību norisi. Mēs nevarētu Latvijā atrast tik daudz afgāņu nacionalitātes civiliedzīvotāju, kuri spēlētu dažādas lomas, piemēram, dažādu institūciju pārstāvjus, policistus u.t.t.
Mācības bija maksimāli pietuvinātas realitātei, kā tas ir Helmandas provincē. Varēja redzēt, ka slavenie „komando” nebūt nav labāki par mūsu karavīriem, reizēm individuālajās iemaņās pat šur tur atpaliek.
Sargs.lv: Kādi bija sadzīves apstākļi?
Mācības notika Lielbritānijas bruņoto spēku mācību poligonā Sulsbury Plain. Dzīvojām „pagaidu uzturēšanās - tranzīta” militārajā bāzē, kurā Lielbritānijas bruņoto spēku vienības pārsvarā sagatavojas apmācību procesam. Poligonā veic apmācību procesu, atnāk atpakaļ uz bāzi, paņem mantas un dodas atpakaļ uz savām vienībām. Šādās bāzēs netiek pievērsta uzmanība remontiem un citām ērtībām. Tādās arī mēs mitinājāmies mācību sagatavošanās un noslēguma fāzēs. Mācību laikā karavīri atradās imitētās bāzēs (FOB – forward operating bases) mācību poligonā, pārsvarā neapkurinātās teltīs vai pat zem klajas debess. Viņu pamatmilitārās bāzes ir ļoti pārdomātas un ir daudz augstākā līmenī nekā mums, ar dažādām relaksācijas, atpūtas un sporta iespējām. Tajās ir kino, kafejnīcas, dažādas trenažieru zāles, kā arī virsnieku un instruktoru klubi. Diemžēl tādas mums izdevās tikai apskatīt.
Dzīvošana šajos spartiskajos apstākļos bija īpaši noderīga pieredze mūsu karavīriem, kuriem bija uzskatāmi redzams, ka armijas, kura, salīdzinot ar mums, ir finansiāli labāk nodrošināta, karavīri pieņem tādus bezkomforta apstākļus un ir gatavi pildīt uzdevumu jebkādos apstākļos. Šī ir laba pieredze ikvienam 1.kājnieku bataljona karavīram, ko paņemt atpakaļ uz Latviju, jo reizēm mēs esam varbūt pārāk čīkstoši un varbūt pārāk prasoši. Tas, protams, nenozīmē, ka mums jāsamierinās ar to, kas mums ir. Ja karavīrs nekurn un nesūdzas, tad visticamāk kaut kas nav kārtībā. Tomēr mums vajag tiekties uz kaut ko labāku un augstāku, bet, nekurnot, jābūt gataviem arī apstākļiem, kas nepiedāvā nekādu komfortu.
Sargs.lv: Kādi ir spilgtākie mācību iespaidi?
Mums bija iespēja izmantot viņu strēlnieku ieroču apmācību simulatoru, kur uz liela ekrāna tiek imitētas reālas situācijas no Afganistānas vai no pilna spektra kaujas lauka. Varējām izmantot viņu trenažieri, lai izsauktu netiešo uguns atbalstu.
Mums bija viena ārkārtīgi interesanta fiziskās attīstības nodarbība britu instruktora vadībā. Latvijas kontingents tika sadalīts vairākās nodaļās. Katrai nodaļai bija baļķis, kas sprinta tempā jānes pāri regbija laukumam, un kad atskan komanda: „Granāta”! – visiem jākrīt gar zemi un baļķi jāturpina vilkt. Tad atkal jālec kājās un jānes baļķis tālāk. Nepagāja ne stunda, lai karavīri būtu ļoti apmierināti par iegūto fizisko slodzi un viņiem vakarā nerastos citas domas, kā tikai gulēt. Tas bija interesants skatupunkts uz fizisko sagatavotību.
Sargs.lv: Kāda bija Jūsu loma militārajās mācībās Pashtun Dagger?
Mūsu rotas komandieris bija Lielbritānijas bruņoto spēku pārstāvis, līdz ar to plecu pie pleca vada sastāvā sadarbojāmies ar Lielbritānijas bruņoto spēku karavīriem. Pildījām dažādus uzdevumus – sākot no kājnieku patruļām, kontrolpunktiem, sociālajām patruļām un, protams, nodrošinājām arī bāzes aizsardzību.
Sargs.lv: Ja runājam par ieguvumiem, ko Jūs kā komandieris ieguvāt no šīm mācībām?
Man kā vada komandierim, nodaļu komandieriem un grupu komandieriem tā bija lieliska pieredze sadarboties ar citām vienībām angļu valodā. Jāspēj vienoties par abpusēju sadarbību un vajadzīgajā brīdī pateikt, ka tagad sedzu šo pusi, jūs sedzat to pusi, un tajā punktā mēs savienosimies.
Noderīgi bija redzēt britu sakaru procedūras, plānošanas procesu, kas notiek ļoti ātri. Tiek iedota pavēle, kas pēc stundas jau tiek izpildīta, karavīri dodas pildīt uzdevumu.
Pēc katras reizes, kad kopīgi veicām uzdevumu, mēs sanācām kopā un visu izrunājām: kā darām mēs un kā dara britu karavīri. Nav tā, ka viņu variants ir tas labākais – viņi ieklausās un saka, ka ir lietas, ko varētu darīt vēl labāk. Pildot uzdevumus, ir tāds teiciens „trollis, kas ar zobenu nosit četrus cilvēkus, viņš nav tik varens” – Latvijas karavīrs ieraudzīja, ka tas izslavētais komando, kas redzams filmās - tādās kā tēloja Arnolds Švarcenegers - ka viņš nemaz nav tāds, viņš arī ir tikai karavīrs.
Bija divas operācijas, kas īpaši palikušas atmiņā. Tās bija ļoti plaša mēroga, ar gaisa un bruņumašīnu atbalstu. Interesanta šķita arī sociālā patruļa. Tajā tikāmies ar reāliem Afganistānas iedzīvotājiem, bija arī Afganistānas policija. Bija arī kontakts ar pretinieku – uzbrukums.
Sargs.lv: Kā turpmāk izmantosiet mācībās Pashtun Dagger iegūtās zināšanas?
Šīs divas nedēļas atmiņā paliks uz ilgu laiku. Ļoti patika kā strādāja mācību vadība. Mācībās Lielbritānijā iegūtas zināšanas jau izmantojam šobrīd pretslēpņu un pretimprovizēto spridzekļu kursa ietvaros. Īpaši noderīgas ir zināšanas, ko ieguvām ar mīnu detektoriem. Noteikti pielietosim Lielbritānijā iegūtās zināšanas, prasmes un iemaņas arī turpmāk.
Lai pārrunātu iespaidus par militārajām mācībām Pashtun Dagger sargs.lv tikās arī ar vada seržantu Mārtiņu Balto.
Sargs.lv: Kāda bija Jūsu loma šajās mācībās?
Biju vada seržants un atbildēju par apgādes koordināciju ar Lielbritānijas karavīru rotu.
Sargs.lv: Ja ir iespēja salīdzināt Lielbritānijas un Latvijas bruņoto spēku karavīrus, kā mūsu karavīru uz viņu fona izskatās?
Fiziskās sagatavotības līmenis ir daudzmaz vienāds. Apmācību līmeņa ziņā ir jomas, kur britu karavīri ir labāki, un ir jomas, kur mūsu karavīri ir labāki. Atšķirība ir jūtama arī karavīru attieksmes ziņā – tur karavīrs attiecās pret mācību procesu daudz nopietnāk. Viņš grib sevi parādīt no labākās puses, jo arī viņu vērtē, un arī britu karavīri skatās, kā mēs to darām, un salīdzina.
Sargs.lv: Kādi ir spilgtākie iespaidi piedaloties tik vērienīgās mācībās?
Atmiņā palicis uzbrukums bāzei. Notika mīnmetēju apšaude un mēs darbojāmies kā ātrā reaģēšanas vienība. Rotas virsseržants deva komandu iet britu karavīriem palīgā. Nonākot pie ievainotā, konstatējām, ka viņam tiešām nav kājas, jo mācību organizatori mācībās piesaistīja karavīrus, kuri zaudējuši roku vai kāju Afganistānā. Mūsu uzdevums bija sniegt pirmo palīdzību un tas bija ārkārtīgi reāli.
Briti pēc būtības nav tendēti uz sadzīves apstākļiem. Viņi tendēti uz karošanu, līdz ar to arī sadzīves apstākļi nav tādi, pie kādiem mēs esam pieraduši Latvijā. Viņiem galvenais ir uzdevums, pārējais ir pakārtots.
Dzīvojām neapkurinātās teltīs, katru otro dienu bija sausās pārtikas deva, un apstākļi bija salīdzinoši grūtāki nekā mums ir Afganistānā.
Latvijas karavīri redzēja, ka britu karavīri jebkādos sadzīves apstākļos spēj izpildīt uzdevumus, un tas ir pozitīvs piemērs mūsu karavīriem, ka vajag darīt tāpat.
Foto no majora Valta Āboliņa personīgā arhīva un RJC arhīva.