Majors Āboliņš: Afganistānas Nacionālās armijas apmācība - izaicinājums un pārbaudījumi

Pirmā Latvijas un ASV kopējā Operacionālās sadarbības padomnieku grupa 30 Latvijas un 11 ASV karavīru sastāvā uz Afganistānu devās jau 2008.gada novembrī, lai apmācītu Afganistānas Nacionālo armiju un veicinātu procedūru apgūšanu un nostiprināšanu plānošanas un operāciju laikā. Atbalsta sniegšana apmācībā Afganistānas Nacionālajai armijai tika noteikts par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) starptautisko operāciju prioritāti.

Sākotnēji padomnieku grupas karavīri tika izvietoti Nangarhāras provincē, kur uzsāka Afganistānas Nacionālās armijas 201.korpusa 2.brigādes 6.bataljona apmācību. Nangahāras provincē padomnieku grupa darbojās darbojāmies no trīs bāzēm – bataljona štābs un divas rotas bija izvietotas Džalalabadas pilsētā, bet trīs atlikušās rotas bija sadalītas starp bāzēm Khogiani, kas atradās uz Dienvidiem no Džalalabadas Thora Bora kalnu pakājē un Goštas, kas bija dažu stundu brauciena attālumā uz Ziemeļiem no Džalalabadas. Vēlāk grupa kopā ar apmācāmā bataljona karavīriem tika pārvietota uz Kunāras provinces ziemeļiem Pakistānas pierobežā, Bostikas bāzē netālu no rajona centra Narajas.

Lai gūtu plašāku priekšstatu par Latvijas karavīru ieguldījumu Afganistānas Nacionālās armijas apmācībā un starptautisko operāciju Afganistānā, Sargs.lv uz sarunu aicināja pirmās Operacionālās sadarbības padomnieku grupas komandieri majoru Juri Āboliņu, kurš dien Sauszemes spēku kājnieku brigādē. Viņš jau iepriekš guvis nozīmīgu pieredzi starptautiskajās operācijās Irākā un Kosovā, kā arī piedalījies Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Gruzijā.

Majors Juris Āboliņš stāsta, ka Afganistānas karavīru apmācība izvērsās kā liels izaicinājums un nepārtraukti jauni pārbaudījumi. Lai izprastu operacionālo situāciju Afganistānas austrumos, viņš jau iepriekš bija apmeklējis iespējamo operāciju rajonu, iepazīstoties arī ar karavīriem, kurus jāapmāca.

Pārsvarā visi pirmās padomnieku grupas karavīri jau bija ar iepriekšēju pieredzi starptautiskajās operācijās. „Man bija ekskluzīva iespēja izvēlēties labākos karavīrus, ko var sameklēt bruņotajos spēkos. Viņiem visiem bija ļoti liela zināšanu bagāža, pieredze. Arī pirms operācijas apmācības process bija stipri pietuvināts reālajam,” norāda majors. „Mēs bijām pietiekoši labi ekipēti un gatavi pildīt uzdevumu.” Viņš uzsver, ka galvenie kritēriji, pēc kuriem notikusi padomnieku grupas karavīru atlase šim atbildīgajam uzdevumam, bija tas, vai karavīrs reāli - gan fiziski, gan garīgi, kādreiz ir darījis to, ko viņam būs jāmāca Afganistānas karavīriem, vai karavīram ir pietiekoši labas angļu valodas zināšanas.

„Mums sākums sanāca savā ziņā viltīgs, jo tiklīdz ieradāmies pie savas vienības, sapratām, ka mūs sagaida ne tikai vienkārša iepazīšanās ar vienību un pakāpeniska tās apmācība, kā bija gaidīts, bet vienība, kas bija divus mēnešus veca - ne īsti ekipēta, ne apģērbta, ne apmācīta. Tai bija uzdoti reāli kaujas uzdevumi,” stāsta pirmais padomnieku grupas komandieris, uzsverot, ka primārais bija iemācīt Afganistānas karavīriem tās profesionālās karavīra prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas, lai viņi varētu izdzīvot, veicot uzdevumus, kas viņiem uzticēti.

Majors norāda, ka padomnieku grupas mērķis bija panākt, lai pēc iespējas ātrāk Afganistānas Nacionālā armija kļūtu spējīga patstāvīgi veikt tai uzticētos uzdevumus un tai nebūtu nepieciešama ārvalstu palīdzība. Būtiskākie vienības uzdevumi bija afgāņu armijas apmācība, NATO vadīto Drošības atbalsta spēku kaujas nodrošinājuma elementu iesaistīšana operācijā, palīdzēšana Afganistānas karavīriem operāciju plānošanā un analfabētisma izskaušana.

 „Daudzas lietas, ko varēja izdarīt ātrāk, aizņēma daudz vairāk laika, jo bija karavīri, kuri neprata lasīt, rakstīt un pirmo reizi ieraudzīja ierīces, ar kurām viņiem bija jāstrādā. Censties iemācīt viņus darīt to visaugstākajā līmenī bija gandrīz neiespējami”, norāda majors. „Arī biežie uzbrukumi apmācības procesu palēnināja. Brīdī, kad jāveic kaujas uzdevumi nevar veikt normālu plānveida apmācību. Vienkārši centies karavīriem dot to, kas viņiem vajadzīgs tajā brīdī. Pašu elementārāko, brīžiem ar personīgo piemēru.”

Uz Sargs.lv jautājumu par sadarbību ar Afganistānas karavīriem, majors Juris Āboliņš atbild: „Būtiskais ir tas, lai cilvēki, ar kuriem kopā strādā, saprot to, ka tava attieksme pret viņiem ir tāda, ka tu nāc, un gribi viņiem palīdzēt. Tad var uzreiz sagaidīt pretī to pašu - ja tu mēģini tikai izlikties, tad attieksme būs tāda pati.”

Viņš arī stāsta, ka ikdienā, lai sazinātos ar Afganistānas karavīriem, Latvijas un ASV karavīri izmantojuši tulku palīdzību, „Mums bija tā ekskluzīvā iespēja, ka bija līdzi tulks no Latvijas. Daudz laika, gatavojoties operācijai, iztērējām, lai iemācītos vismaz elementāras lietas dari valodā. Mums bija vismaz pāris karavīri, kuri jau labā līmenī spēja komunicēt ar Afganistānas karavīriem.” (Sargs.lv: Arī majors Juris Āboliņš ir apguvis dari valodas pamatus).

Majors stāsta, ka arī sadarbība ar ASV karavīriem bija viens no izaicinājumiem, jo pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara ASV karavīri nonāca kādas citas valsts karavīru pakļautībā šajā līmenī. Līdz ar to arī viss sagatavošanās process un apmācība, kā arī darbs ar procedūrām norisinājās angļu valodā. „Lieliski, ka mēs to varam darīt. Protams, man kā komandierim jau bija grūti, ka man šajā līmenī jāsāk ievērot tīri politiskas lietas, saprotot, ka manā pakļautībā ir citas valsts karavīri,” norāda majors Juris Āboliņš.

Uz Sargs.lv jautājumu par pirmās Operacionālās sadarbības padomnieku grupas ieguldījumu Afganistānā, majors Juris Āboliņš norāda, ka paveikts daudz: „Mēs saņēmām vienību – lielu baru ar cilvēkiem, kuri sanākuši kopā un mēģina kaut ko izdarīt. Viņi tika ekipēti un saprata, kas ir apakšvienība, saprata, kā izmantot ieročus un ekipējumu, kas viņiem uzticēti. Ar karavīriem, kuri tikko iesaukti, esam veikuši operācijas sākot no nodaļas, vada un atsevišķas operācijas arī bataljona līmenī. Zināšanas, ko viņiem atstājām, ir paliekošas. Var atņemt visu, var atņemt mantas, novilkt drēbes, zābakus un tas pazūd, - bet zināšanas, ko cilvēks saņēmis, paliek. Ja raugāmies no bruņoto spēku puses, tā kā mēs bijām pirmā vienība, mums nācās izkarot vietiņu zem saules šajā misijā priekš turpmākajām vienībām, jo, braucot uz turieni jau neviens tā īsti nezināja, kas sagaida. Pirmie kāpām uz grābekļiem, pirmie dabūjām sasitumus.”

 „Manuprāt, būtu vērts nedaudz vairāk izskaidrot cilvēkiem to, kā notiek lēmuma pieņemšana par Latvijas karavīru dalību starptautiskajās operācijās un to kādus uzdevumus uzņemamies. Bieži sabiedrībā vērojams kā cilvēki vēršas pret karavīriem ar pārmetumiem, kaut viņi pilda tikai savu pienākumu un karavīra zvērestā solīto,” uzsver pirmās padomnieku grupas komandieris. „Tas, ko karavīrs vēlās, pildot savas valsts uzticētu uzdevumu kaut kur svešumā, ir tikai tik daudz, lai brīžos, kad viņam ir patiešām grūti, viņam būtu ticība un sajūta, ka, lai kas arī notiktu - aiz viņa būs viņa valsts, tauta un visi, kas viņam tuvi. Šausmīgi grūti ir tajos brīžos, kad šī sajūta zūd....”

Foto no majora Jura Āboliņa personīgā arhīva.