Slavenā kalašņikova “AK-47” modernizētais variants – triecienšaute “AKM” ir viens no izplatītākajiem ieročiem pasaulē un saistāms teju ar visu 20.-21. gadsimta konfliktu vēsturi, tā intervijā “Sargs.lv” stāsta Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Cik tieši šo ieroču savulaik saražots, neviens īsti nezina, jo vairākās valstīs Padomju Savienība palīdzēja saražot dažādus šī ieroča variantus. Pēc tās sabrukuma “AKM” nonāca arī Latvijas apbruņojumā, un 90. gadu sākumā tos izmantoja arī nesen dibinātās Zemessardzes zemessargi.
“AKM” – modernizēts kalašņikova “AK-47” variants
Automāts “AKM” ir slavenā kalašņikova “AK-47” modernizētais variants, ko Padomju Savienība oficiāli bruņojumā pieņēma 1959. gadā. Šis ierocis pagājušā gadsimta 70.-80. gados bija ļoti izplatīts gan pašas Padomju Savienības karaspēka daļās, gan arī to sabiedroto valstīs. Pēc Padomju Savienības sabrukuma no dažādām vietām, galvenokārt Austrumeiropas, šie ieroči nonāca arī Latvijas Zemessardzes apbruņojumā.
Kā stāsta D. Poziņš, ierocis veidots, izmainot “AK-47” ražošanas tehnoloģiju – daudz frēzētu un virpotu detaļu tika aizstātas ar štancētām. Tāpat, atšķirībā no “AK-47”, šim variantam koka laidei ir mazliet citāds izvietojums un leņķis, līdz ar to ir mazāka starpība starp šaušanas līniju un ieroci arī vieglāk noturēt. Tā rokturis izgatavots no plastmasas, bet pastobrs un stobrs no koka.
“AKM” kalibrs ir 7,62 milimetri, šis fakts ļāvis pagājušā gadsimta 60.-70. gados padomju armijas karavīriem un to sabiedrotajiem kaujā līdzi ņemt vairāk munīcijas nekā NATO valstu karavīriem, kuri izmantoja tā paša kalibra ieročus, taču ar smagākām patronām. Tā arī ir viena no šī kalašņikova priekšrocībām.
Ieroča tehniskās īpašības – šaušanas temps ap 600 šāvieniem minūtē, bet reālos kaujas apstākļos, kad jāmaina magazīna, kurā ietilpst tikai 30 patronas, tie varētu būt 40 – 100 šāvieni minūtē.
“AKM” ir viens no visvairāk izplatītajiem kalašņikova sistēmas automātiem. Vecākam ieroča variantam ir arī versija ar saliekamu laidi, ko visbiežāk izmantoja speciālās gaisa desanta operācijās, jo tas bija daudz kompaktāks.
Padomju Savienības armijas bruņojumā “AKM” palika līdz pat lielvalsts sabrukumam, taču tas Krievijas apbruņojumā vēl bijis arī paralēli 1974. gadā ieviestajam automāta jaunākam variantam “AK-74”. Tam jau bija vairākas būtiskas izmaiņas – 5,45 mm kalibrs, koka daļas aizstātas ar plastmasas, kā arī iespējas ierocim pierīkot klāt zemstobra granātmetējus un nakts tēmekļus.
Padomju savienības eksporta produkts
“AKM” automāts saistāms faktiski ar visu 20.-21. gs. konfliktu vēsturi, tai skaitā konfliktiem bijušajā Dienvidslāvijā, Afganistānā, Āfrikas valstīs, pat Meksikas narkotiku karos “AKM” ticis ļoti bieži izmantots. Līdz ar to var teikt, ka šis automāts bijis viens no Padomju Savienības galvenajiem eksporta produktiem.
Cik konkrēti šādu ieroču saražots, neviens īsti nevar pateikt, jo vairākās valstīs Padomju Savienība palīdzēja saražot dažādus šī ieroča variantus. D. Poziņš lēš, ka tie varētu būt ap 90-100 miljoni dažāda veida kalašnikova automātu, kas padara šo ieroci par vienu no izplatītākajiem pasaulē.
Sākotnēji izmanto arī LR Zemessardze
Atjaunojot Latvijas valsts neatkarību 90. gadu sākumā, viens no svarīgiem procesiem bija arī tās bruņoto spēku atjaunošana. Tūlīt pēc augusta puča notikumiem 1991. gada augustā no brīvprātīgajiem oficiāli sāka formēties LR Zemessardze, un viens no svarīgiem aspektiem bija tās apbruņojums.
Kā stāsta Latvijas Kara muzeja ieroču eksperts, daudzos gadījumos brīvprātīgie ieradās ar dažādiem ieročiem, tai skaitā arī “eksotiskiem”, kuri bija saglabājušies no 2. Pasaules kara, piemēram, “TT” sistēmas pistolēm. Jauno zemessargu rokās bija nonākuši dažādi bijušajā Padomju Savienībā izmantotie un ražotie ieroči.
Viena no galvenajām jaunizveidotās Zemessardzes problēmām bija tā, ka, veidojot vienības, bija dažādi ieroču avoti, tāpēc cilvēki izmantoja to, ko varēja dabūt, tai skaitā arī ieročus “AK-74”.
Savukārt Zemessardzes virsnieka apbruņojumā kā personīgie ieroči izplatītākās bijušas Makarova “PM” pistoles, ko iepriekš lietoja arī padomju milicijas, VDK un padomju armijas virsnieki. Makarova pistole konstruēta Padomju Savienībā pēc 2. Pasaules kara, un aizstāja iepriekš plaši izmantoto Tokareva “TT” sistēmas pistoli.
“Tas tika nolemts, jo “TT” pistolei bija vairāki trūkumi – lai arī patrona ir jaudīga, ierocim bija mazs kalibrs. Par spīti lielajai kinētiskajai enerģijai, lodei bija mazs bremzēšanas spēks – it kā viegli var radīt nāvējošu ievainojumu, bet pretinieks nav apturēts un var turpināt uzbrukumu, pat būdams smagi ievainots,” stāsta D. Poziņš.
Taču 90. gadu beigās Latvijas Zemessardzes bruņojumā pamazām sāka ienākt arī citi, jau Rietumos ražoti ieroči. Vieni no pirmajiem piegādātājiem bija Čehija un Slovākija, piegādājot pistoles “CZ-82”. Tās labi kalpoja šaušanai nelielās distancēs un virsnieku pašaizsardzībai.
Latvijai izvēloties ceļu uz NATO, bija jāreformē arī bruņotie spēki, pārejot uz NATO standarta bruņojumu. Līdz ar to Latvijā ienāca pirmie sūtījumi no Zviedrijas, un Latvijas bruņotie spēki sāka izmantot “AK-4” tipa ieročus.
