Laikā kad Baltkrievijā norisinās pret autoritārā prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu vērstie protesti, aktivizējies informatīvais karš, lai iegūtu baltkrievu iedzīvotāju "sirdis un prātus". Arvien vairāk Baltkrievijas valsts mediju žurnālistu steiguši pamest darbu vai atteikušies pakļauties valstī noteiktajai cenzūrai. Tas licis A. Lukašenko režīmam vietējos Baltkrievijas mediju darbiniekus aizsatāt ar Krievijas propagandas profesionāļiem. ASV domnīca "Atlantic Council" gan norāda - šis solis nav izrādījies veiksmīgs, jo Krievijas speciālisti pagaidām nav bijuši spējīgi sekmīgi reanimēt Baltkrievijas valsts medijus, atjaunojot tiem arī sabiedrības uzticamību, kura līdz šim bijusi vērtējama kā zema. Taču, pieaugot represijām un pretdarbībai, atbalsts nepieciešams arī Baltkrievijas neatkarīgajiem medijiem, kas savu informāciju izplata internetā. Ja tā tiktu sniegta, iespējams, tieši šie mediji kļūtu par galveno Baltkrievijas demokrātisko pārmaiņu virzītājspēku.
Aizvadītās nedēļas nogalē Baltkrievijas drošībnieki Minskā aizturēja desmitiem žurnālistu. 17 žurnālistiem, kas pārstāv vadošos starptautiskos medijus, piemēram, “BBC”, “Reuters”, “AFP” un “ARD”, tika anulētas akreditācijas. Šis solis iezīmēja jaunu posmu A. Lukašenko režīma centienos atgūt kontroli pār informatīvo telpu pēc tam, kad tā tika zaudēta aizsākoties bezprecedenta valsts mēroga protestiem, kuros sabiedrība vērsās pret 9. augusta prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Pret neatkarīgajiem medijiem vērstie A. Lukašenko režīma represīvie pasākumi ietvēra sporādisku populārāko interneta vietņu bloķēšanu un periodiskus interneta atslēgumus. Tikmēr režīma propagandas pretuzbrukumus arvien vairāk gatavo “importētie” Krievijas mediju eksperti.
Šie apstākļi Baltkrievijas opozīcijas aktīvistiem liek meklēt arvien inovatīvākus paņēmienus, kā dalīties ar saviem vēstījumiem, panākot, ka tie nonāk līdz adresātam. Šādi šķiet, ka informatīvā telpa kļuvusi par vienu no izšķirošākajām frontēm Baltkrievijas demokrātijas revolūcijā.
27. augustā autoritārais Krievijas prezidents Vladimirs Putins daļēji iesaistījās Baltkrievijas politiskajā krīzē, paziņojot, ka ir izveidojis Krievijas drošības spēku rezervi, kura ir gatava izvietošanai Baltkrievijā, ja situācija kaimiņvalstī kļūtu “nekontrolējama”. Šī nebūtu pirmā reize, kad V. Putins iejauktos Baltkrievijas iekšējās lietās. Dažas nedēļas pirms tam Maskava uz Minsku nosūtīja vairākus pieredzējušus Kremļa mediju profesionāļus, lai tie pārņemtu Baltkrievijas valsts televīziju un palīdzētu veidot pozitīvu A. Lukašenko atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos.
Daži komentētāji jau salīdzinājuši A. Lukašenko piesaistītos jaunos krievu izcelsmes mediju vadītājus ar V. Putina “mazajiem zaļajiem cilvēciņiem” bez atšķirības zīmēm, kuri 2014. gadā īstenoja Ukrainai piederošās Krimas pussalas sagrābšanu. Līdz šim no Krievijas ievestie “informatīvā kara kaujinieki” visiem spēkiem centušies mainīt sabiedrības viedokli par labu A. Lukašenko palikšanai amatā. Tiesa šie mēģinājumi nav bijuši visai veiksmīgi. Daļēji tas skaidrojams ar teju pilnīgu sabiedrības uzticības trūkumu visiem Baltkrievijas valsts medijiem, kas kopš padomju laikiem tik pat kā nav attīstījušies. Pie šāda iznākuma vainojama paša A. Lukašenko režīma nolaidība, jo valsts mediju modernizācijā tikpat kā nebija ieguldīti līdzekļi. Tas Baltkrievijas valsts medijus liek uzskatīt par visai primitīviem, salīdzinot ar Krievijas mediju industriju, kas pateicoties pastāvīgai attīstībai ir padarīti par informatīvā kara ieročiem. Tikmēr līdzšinējā A. Lukašenko attieksme pret Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļiem atspoguļojusi viņa novecojušo Aukstā kara laika domāšanu, ko iezīmē režīmam nevēlamu mediju aizliegšana un ārvalstnieku piekļuves liegums Baltkrievijas mediju telpai. Šie faktori rada nopietnus izaicinājumus viņa paša piesaistītajiem Krievijas mediju ekspertiem, kuri pašu mājās raduši veidot emocionāli pievilcīgus multivides mediju produktus ar kuru iespējams sasniegt plašu auditoriju.
Tuvojoties vēlēšanām, spiediens pret neatkarīgajiem medijiem pastiprinājās. Žurnālisti ziņoja par saņemtajiem draudiem, savukārt varas iestādes izmantoja žurnālistu akreditācijas sistēmu, lai sodītu ikvienu, kurš ziņo par notikumiem bez pienācīgām pilnvarām. Salīdzinoši brīvas no iejaukšanās bija tikai starptautiskās tiešsaistes platformas, piemēram, “Instagram”, “YouTube” un “Telegram”. Tās kļuva par acīmredzamu alternatīvu tiem baltkrieviem, kuri vēlējās saņemt neatkarīgu informāciju. Tādi “Telegram” kanāli kā, piemēram, “Nexta”, ir spējuši iegūt simtiem tūkstošu sekotāju visā Baltkrievijā, pateicoties pašu lietotāju publiskotajiem video un fotoattēliem. Šīs informatīvās platformas ir sniegušas nenovērtējamu ieguldījumu Baltkrievijas demokrātiskajā protestu kustībā, kas aizvien ir bez politiskas vadības. Vienlaikus šo kanālu administratori un informācijas kanālu kontu turētāji ir kļuvuši par mērķi Baltkrievija Valsts drošības komitejas acīs.
Informatīvais karš, kas šobrīd norisinās Baltkrievijā, iespējams, noteiks šīs valsts demokrātiskās revolūcijas iznākumu. Tikmēr pārējā pasaule var novērot, iespējams, līdz šim ātrāko mediju telpas digitālo transformācijas procesu, baltkrievu iedzīvotājiem cenšoties rast jaunus veidus, lai meklētu uzticamas un neatkarīgas mediju alternatīvas iepretim Kremļa stila cenzūrai pakļautajiem valsts propagandas medijiem. Kaut šajos centienos panāktie jauninājumi ir iespaidīgi, šajā procesā nepieciešams arī ārvalstu atbalsts.
Vienlaikus gan ir skaidrs - A. Lukašenko darīs visu iespējamo, lai apklusinātu Baltkrievijas demokrātisko kustību. Viņš jau ir parādījis gatavību ieslodzīt vietējos žurnālistus un vērsties pret starptautisko mediju reportieriem, vienlaikus valsti atslēdzot no interneta paša režīmam izšķirošos brīžos. Tas liek domāt, ka arī nākotnē sagaidāmi drakoniski pretpasākumu un neatkarīgu mediju rīcības ierobežošana.