Hairatonas robežsardzes pārstāvis: Šie desmit gadi Afganistānai bijis iespēju laiks

Konfliktu zonas
Kapteine Sandra Brāle no Hairatonas, Afganistānā
karavīrs
Foto: Foto: kapteine Sandra Brāle

Nedaudz vairāk kā pirms gada mēs ar raidījuma „Laiks Vīriem?” režisoru Ediju Freimani apmeklējām Afganistānas transporta galvaspilsētu Uzbekistānas pierobežā – Hairatonu. Šoreiz mums ir iespēja doties uz šo pierobežas pilsētu kopā ar Latvijas kontingenta karavīriem.

Hairatonas robežsardzes pārstāvis: Šie desmit gadi Afganistānai bijis iespēju laiks

Vai un kā pa šo gadu mainījusies šī Afganistānas iespēju pilsēta? 16. jūnija rītā, tikko kā esam ar Vācijas militāro reisu ieradušies „Nidaros” bāzē Mazarešarīfā no viesmīlīgās Termezas bāzes, Uzbekistānā, kas izvietota tikai četrus kilometrus no Afganistānas robežas, kad ir iespēja ar Ziemeļvalstu un Baltijas Pārejas atbalsta vienības karavīriem doties līdzi uzdevumā uz Hairatonu. Zinātāji teiks - sakritība, jo Hairatona atrodas otrpus Amudarjas upei. Tā nu sanācis, ka vienā dienā paspējam būt abos upes krastos. Jāpiebilst, ka no Termezas upi gan esam redzējuši tikai no putna lidojuma jeb pa lidmašīnas logu.

Uzreiz pēc drošības instruktāžas ar Latvijas kontingenta karavīriem dodamies uz otru Mazarešarīfā izvietoto bāzi „Northern Lights”, kur konvojam pievienojas Zviedrijas kolēģi - medicīnas atbalsta vienība bruņutransportierī.

Dižkareivis Jānis Ilmasts, Kaujas atbalsta vada inženieru grupas komandieris, starptautiskajā operācijā Afganistānā jau ir trešo reizi, divas no tām – dienējis Meimenas bāzē: „Ikviena no šīm operācijām ir bijusi atšķirīga. Pirmajā izdevās pirmo reizi uz visu paraudzīties no sava skatpunkta. Otrajā reizē jau zināju, ar ko jārēķinās. Savukārt, trešajā reizē atkal ir savādāk.”

Viņš enerģiski piebilst, ka vienīgais, kas visas šīs operācijas vieno – tās ir Afganistānā pavadītās vasaras: „Uz pludmali šeit netiek, bet  dienests ir dienests, un tā ir dienesta būtība. Visvairāk pietrūkst ģimenes, mīļoto cilvēku, kuri palikuši Latvijā, draudzenes, draugu. Tas, ko vēlos – lai sagaida mājās un domā pozitīvas domas.”

„Ārpus bāzes izbraukt sanāk regulāri. Vairākas reizes nedēļā. Veicam Ātrās reaģēšanas vienības uzdevumus. Sniedzam atbalstu citām vienībām, kas izbrauc ārpus bāzes. Piemēram, ja kādai no vienībām salūzt automašīna, mēs to eskortējam. Attālums nav šķērslis – 100 vai 120 kilometru – uzdevums paliek uzdevums, un veicam to darbu, ko no mums prasa, neatkarīgi no mūsu bāzes attāluma,” stāsta dižkareivis J.Ilmasts. „Šodien manas ekipāžas uzdevums ir nodrošināt drošu ceļu. Redzot iespējamo apdraudējumu, apturēsim konvoju un veiksim nepieciešamās darbības, lai nebūtu lieku zaudējumu vai bojājumu,” uzsver ekipāžas vecākais.

Hairatonas robežsardzes pārstāvis pulkvedis Nors Ahmads Dildare (Noor Ahmad Dildare) stāsta, ka Hairatonas tilts pāri Amudarjas upei ir ļoti nozīmīgs valsts ekonomiskajai augšupejai un izaugsmei: „Tilts ir mūsu valsts saikne ar citām valstīm. Vēl salīdzinoši nesen vairāk nekā 30 procentu no ikgadējā nodokļu ienākuma Afganistānas valsts kasē nāca tieši no šī tilta. Sākot no šā gada, ir vērojama neliela lejupslīde - ja pirms gada ik dienas tiltu šķērsoja aptuveni 300 vagonu, šobrīd dienā ir vidēji – 80 vagonu. Grūti izskaidrot, kāpēc tā.”

„Šie desmit gadi Afganistānai bijis iespēju laiks – īpaši valsts attīstībā, lai cilvēki mūsu valstī dzīvotu drošā vidē un būtu pārtikuši. Bijusi iespēja vairāk pievērsties jaunajai paaudzei. Šis bija labs laiks Afganistānai. Liels darbs ieguldīts – būtiski paaugstināts drošības līmenis, uzlabots ceļu stāvoklis,” ar pozitīvām emocijām stāsta robežsardzes pārstāvis.

Vienlaikus viņš uzsver, ka Afganistānas sabiedrība ir noraizējusies, kas notiks tālāk – pēc 2014. gada.

Sauszemes spēku kājnieku brigādes 2. kājnieku bataljona 1. vada komandieris leitnants Jānis  Posse bruņotajos spēkos dien jau septiņus gadus un Afganistānā ir Pārejas atbalsta vienības A rotas (A-COY) 1.vada komandieris.

Studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā bija labi pārdomāts lēmums. Jau kopš 12 gadu vecuma leitnants J.Posse zināja, ka vēlas veidot virsnieka karjeru. Gadā, kad viņš stājās akadēmijā, sauszemes spēku apmācību programma nav bijusi pieejama. Studējot Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un paralēli iegūstot civilo izglītību aviācijas jomā, viņš saprata, ka viņa īstais dzīves aicinājums ir dienests kājniekos, un izmantoja likteņa sniegto iespēju pāriet sauszemes spēku apmācību programmā: „Esmu ļoti apmierināts ar to, ko daru. Kājniekam katra diena ir savādāka. Personālsastāvs skaitliski liels. Ikviens ir ar atšķirīgu dzīves pieredzi un uztveri. Ir izaicinājums sastrādāties. Neviena diena nav garlaicīga, visas ir vienlīdz interesantas.

Es pat sevi iedomāties nevaru civilajā dzīvē. Daru to, kas man patīk. Šī ir mana sirdslieta.

Pēc uzdevuma izpildes un atgriešanās „Nidaros” bāzē viņu uzrunājām un jautājām par gūtajām atziņām pēc veiktā uzdevuma.

"Hairatonā veicās pat labāk, nekā biju gaidījis. Robežsardzes pārstāvis – pulkvedis bija ļoti pretimnākošs. Daudz ko izrādīja, pastāstīja. Atpakaļceļā gan netikām nevienā no čekpointiem, kas bija loģisks risinājums. Pretējā gadījumā mēs atgrieztos ļoti vēlu. Tā kā tuvojās smilšu vētra, tas noteikti nebūtu nekāds ieguvums, jo ievērojami pasliktinātos redzamība,” stāsta leitnants J.Posse.

Viņš īpaši uzsver „situation awareness” nozīmīgumu starptautiskajās operācijās: „Ikvienā situācijā mēs braucam ārā no bāzes, lai gūtu plašu un detalizētu izpratni par atbildības rajonu. Jebkurš izbrauciens ir tā vērts, jo tādējādi mēs redzam vietējo iedzīvotāju dzīves ritmu, kas mums savukārt palīdz identificēt iespējamos riskus. Piemēram, ik dienas tirgū ir daudz cilvēku, un te kādu dienu, garām braucot, redzam, ka cilvēku tikpat kā nav. Uzreiz var savilkt paralēles. Neizbraucot ārpus bāzes, mēs nezinātu, kas viņiem skaitās normāli, kas nē. Mums ir jābrauc ārā. ”

„Hairatonā biju pirmo reizi, arī ASV karavīru bāzē. Man tā bija iespēja labāk iepazīt un izpētīt apvidu. Uzzināju, kā līdz turienei nokļūt, kā tā izskatās. Tā kā Hairatona ir robežpilsēta, biju dzirdējis, ka tur ir lielas autotransporta masas. Tomēr šodien pierādījās pretējais, un nebija problēmu,” stāsta vada komandieris.

Viņš uzskata, ka ikvienam karavīram jābūt pietiekoši elastīgam: „Jābūt gatavam pārmaiņām jebkurā brīdī. Uzdevumi tiek atcelti, daudz kas mainās. Tāpēc jābūt arī stabilai nervu sistēmai, lai varētu strādāt spriedzes apstākļos. Man personīgi tādi apstākļi vēl nav bijuši. Ceru, ka arī nebūs, un, ja būs, ceru, ka nesalūzīšu."

Vada komandieris uzsver, ka dodoties uzdevumos sanāk regulāri sadarboties ar citu valstu kolēģiem: „Arī šodien uzdevumā mums līdzi bija Zviedrijas bruņoto spēku mediķu bruņutransportieris. Ikvienā uzdevumā sanāk sadarboties, tāpēc arī darba valoda ir angļu. Biežāk uzdevumus veicam kopā ar Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas karavīriem."

Dalies ar šo ziņu