Sešpadsmitgadīgais Dmitro Ļaskoveckis (Dmytro Liaskovetskyi) no Harkivas, Ukrainā jau vairākus mēnešus dzīvo Latvijā un kopš mācību gada sākuma mācās Ogres tehnikumā izglītības programmā “Reklāmas dizains”, lai apgūtu audiovizuālās komunikācijas dizainera asistenta izglītību. Viņa ceļš līdz Latvijai sākās ar dalību Jaunsardzes centra rīkotajā vasaras nometnē Ukrainas karavīru bērniem, un toreiz nometnes vadītājs Ikšķiles jaunsargu vienības instruktors kaprālis Andris Juškāns pat nenojauta, ka pēc dažiem mēnešiem Dmitro kļūs par viņa ģimenes locekli, bet viņš – par puiša aizbildni. Līdzīgi kā karavīri uz zemessargi pēc pamatapmācības dod zvērestu, tā arī jaunie jaunsargi dod svinīgo solījumu. Ikšķiles jaunsargu vienības jaunsargi to darīs zīmīgā datumā – 11. novembrī, Lāčplēša dienā Ikšķilē. Viņu vidū būs ar Dmitro – pirmais ukraiņu puisis Latvijas Jaunsardzē.
Vasaras nometnē ukraiņu bērni iemīl Latviju
Nometne izvērtusies ļoti emocionāla, īpaši noslēgums, kad, atvadoties no bērniem un jauniešiem, kuriem jāatgriežas kara plosītajā Ukrainā, asaras bijušas acīs pat pašam jaunsargu instruktoram. Viņš stāsta – šajā laikā kara klātbūtni, kaut arī vairākus tūkstošus kilometru attālumā no tā epicentra, sajutuši arī Latvijas jaunsargi – nometnes dalībnieki.
Jaunsargu instruktors neslēpj – šie bērni un jaunieši savā vecumā piedzīvojuši tādas šausmas, par kurām normāls cilvēks pat iedomāties nevar. Jaunākie bērni varbūt līdz galam vēl neizprot notiekošo un redzēto uztver kā tādu paralēlo realitāti vai pasaku, taču pusaudži to pārdzīvojuši ļoti smagi un arī nometnes laikā Latvijā bijuši tramīgi pret ikvienu neierastu troksni, piemēram, dronu lidojumiem. Vēlāk gan nometnes vadītājiem izdevies viņus atraisīt, liekot saprast, ka Latvijā viss ir droši.
Šajā nometnē piedalījies arī Dmitro, kura tētis – Ukrainas Nacionālās gvardes karavīrs – Ukrainas pusē karo jau kopš februāra. Kādu laiku pēc nometnes noslēguma Dmitro no Ukrainas kaprālim A.Juškānam atrakstījis epasta vēstuli, kurā rakstījis, ka grib braukt dzīvot uz Latviju. Sākumā instruktors domājis, ka tas ir joks, bet drīz vien sapratis, ka jaunietis to domā nopietni, un tālāk jau komunicējis ar viņa vecākiem.
Tēti jaunietis nav redzējis kopš februāra, bet, kad vien ir tāda iespēja, ar viņu sazvanās, mamma no Harkivas bijusi spiesta pārcelties pie radiniekiem Ļvivā, savukārt vecmāmiņa no iepriekš okupētās Harkivas uz brīdi patvērumu radusi Krievijā pie māsas, taču tur ilgi nav varējusi izturēt, jo tuvākais ģimenes loceklis – māsa – bijusi pilnībā pārņemta ar Kremļa propagandu un nostājusies Krievijas pusē.
Jaunsargu instruktors – Dmitro aizbildnis Latvijā
Arī Dmitro mamma ļoti gribējusi, ka viņas vienīgais dēls no kara Ukrainā patveras Latvijā un te apgūst kādu specialitāti, tāpēc bijusi gatava uzticēt viņa audzināšanu kaprālim A.Juškānam.
Pirms Dmitro pārcelšanās uz Latviju viņš ar puisi ticies vēlreiz – Valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” rīkotajā vasaras nometnē Ukrainas bērniem. Uz to līdzi atbraukusi arī Dmitro mamma, lai pirmo reizi satiktos ar Juškānu ģimeni un jau visu izrunātu klātienē.
Uz “Sargs.lv” jautājumu, kāda bijusi Juškānu ģimenes reakcija uz šo nozīmīgo lēmumu, kaprālis atbild, ka ļoti saprotoša un atbalstoša, lai gan sākumā sieva mazliet bažījusies, kā visu noorganizēt. Ģimene Ukrainai palīdz jau kopš kara sākuma, ziedojot naudu, kā arī ar biedrības starpniecību gādājot dažādus materiāltehniskos līdzekļus karavīriem, piemēram, ģeneratorus un gāzmaskas.
Andra Juškāna ģimenē aug četri bērni, un viņi, uzzinot par Dmitro, savukārt uztraukušies par praktiskām lietām, piemēram, kur viņš gulēs un kā viņi ar puisi sarunāsies, jo neprot krieviski, uz ko Andris atbildējis: “Iemācīsieties!”
Arī pats Dmitro atceras mammas pārdomas pirms šī nopietnā lēmuma īstenošanas. “Vecāki mani uz šejieni vienlaicīgi gan gribēja, gan negribēja laist. Negribēja, jo tas ir tālu un būšu šķirts no ģimenes, bet vienlaicīgi viņi saprata, ka arī Ukrainā palikt man ir pārāk bīstami. Pēc mēneša pārdomām viņi tomēr izlēma,” saka Dmitro, kurš atzīst, ka Andris Juškāns ar sievu tagad ir viņa otrie vecāki.
Par to, ka Dmitro, iespējams, varētu meklēt patvērumu Latvijā, viņš pirmo reizi iedomājies jau jaunsargu nometnes laikā šī gada vasarā, kad uzzinājis, ka arī Latvija uzņem bēgļus no Ukrainas. Pēc tam šī ideja viņam atkal ienākusi prātā, kad Ukrainā sākušās masveida apšaudes. Mamma sākumā prātojusi, varbūt puisim labāk patvērumu meklēt Polijā, taču Dmitro uzstājis, ka tad jau labāk uz Latviju, kur vismaz daži cilvēki viņam jau bija pazīstami. Pati mamma pat neapsvēra domu pamest Ukrainu, jo negribēja atstāt vecmāmiņu okupētajā Harkivā, kā arī vīru, kurš cīnās par Ukrainas brīvību.
Mācās Ogres tehnikumā un attālināti arī Ukrainā Policijas licejā
Pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā Dmitro mācījās Harkivā esošajā Policijas licejā. Kad karadarbība kļuva par ikdienu, tad mācības uz laiku tika pārtrauktas, bet vēlāk atsāktas attālinātā formātā.
“Kara dēļ pusgadu mācības mums nenotika vispār, jo Harkiva bija okupēta, nebija ne sakaru, nekā. Šajā licejā mācās jaunieši arī no tuvējās apkārtnes, un, tā kā nebija iespējams palikt kazarmās, viņi tika aizsūtīti mājās. Kādu laiku mācījāmies “pa televizoru” – tur raidīja mācību stundas, daudz paši meklējām internetā,” saka Dmitro, piebilstot, ka pašlaik licejā viņš mācās 10. klasē un pēc gada viņam obligāti jāierodas klātienē, lai uzrakstītu noslēguma pārbaudījumu. Viņš atzīst – tas nepieciešams, lai vēlāk varētu iestāties universitātē.
Arī pašlaik paralēli mācībām Ogres tehnikumā viņš attālināti pieslēdzas lekcijām Ukrainas skolā. Daļu Ukrainā apgūto pamatpriekšmetu viņam Latvijā varēja pielīdzināt, līdz ar to šeit vairāk uzmanības jāpievērš specializācijas novirzienam un latviešu valodas apguvei.
Mācību nedēļas laikā Dmitro dzīvo Ogres tehnikuma dienesta viesnīcā, bet brīvdienas pavada Juškānu ģimenes mājā Ikšķilē. Šāds lēmums pieņemts apzināti, lai Dmitro vairāk laika pavada ar sava vecuma jauniešiem un ātrāk iejūtas un apgūst latviešu valodu.
Dmitro atzīst – šo dažu mēnešu laikā viņš ieguvis daudz jaunu latviešu draugu – gan tehnikumā, gan Jaunsardzē.
Kaprālis A. Juškāns ir pateicīgs Ogres tehnikumam, jo šī mācību iestāde vienmēr bijusi atvērta izaicinājumiem, un pašlaik tajā mācās jau vairāki jaunieši no Ukrainas. Viņš saprot, ka tā ir papildu slodze skolotājiem, taču tādējādi šiem jauniešiem tiek dota iespēja apgūt profesionālo izglītību Latvijā.
Pozitīvi, ka Ogres tehnikumā strādā arī skolotāja no Ukrainas, kura prot latviešu valodu un kā tulks bijusi arī vasarā organizētajās nometnēs ukraiņu bērniem, līdz ar to arī viņa nepieciešamības gadījumā ukraiņu jauniešiem var palīdzēt. Turklāt viņa Dmitro arī māca latviešu valodu, un nu jau puisis latviski prot pateikt vairāk kā tikai pieklājības frāzes un, klausoties latviešu sarunu, aptuveni saprotot, par ko ir runa. Grūtāk gan pagaidām esot ar rakstību latviešu valodā, jo alfabēta burti atšķirts no kirilicas.
Pie katras iespējas Dmitro cenšas runāt latviski, vismaz sasveicināties ar cilvēkiem, bet, ja sarunu biedrs pārejot pilnībā uz latviešu valodu, viņu glābjot frāze “es nesaprotu latviešu valodu”, un tad jau komunikācijā tiek miksētas vairākas valodas – latviešu, krievu un angļu.
Kā atvieglojošs faktors mācībās ir arī tas, ka vairāki studiju biedri un skolotāji prot krievu valodu, ko brīvi pārvalda arī Dmitro, līdz ar to blakussēdētājs palīdz iztulkot, ja kaut kas ir nesaprotams. Līdzīgi esot arī kaprāļa Juškāna vadītajās jaunsargu nodarbībās, kuras Dmitro apmeklē regulāri un ar prieku.
Karš ienāca katrā ukraiņu mājā
Kad “Sargs.lv” jautā, kā kara sākumu un krievu iebrukumu Ukrainā atceras Dmitro, viņš iegrimst pārdomās.
Savu stāstu viņš sāk ar notikumu atstāstu dienu pirms Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā – 23. februāri. Jau tad uz ielas viņam ar kursabiedriem, kuriem mugurā bijis liceja kadetu formastērps, kāda sieviete jautājusi – vai tiesa, ka rīt sāksies karš? Iepriekš par to daudz tika runāts, taču ukraiņi tam īsti negribējuši ticēt. Viņš ar draugiem atbildējis kundzei, ka gan jau tā nenotiks. Aizbraucis mājās un pus piecos no rīta pamodies no sprādziena trokšņa.
“Nesapratu, kas notiek. Prasu mammai un tētim – vai sākas karš? Atveru aizkaru un pa logu redzu, kā lido raķetes. Pēc 10 minūtēm sekoja Krievijas prezidenta [Putina] paziņojums, ka viņš izlēmis sākt speciālo militāro operāciju un ka neviena pilsēta netiks okupēta. Tobrīd tēti vēl nesauca uz dienesta vietu, bet viņš jau saprata, ka tas notiks drīz, un sāka krāmēt mugursomu,” atceras Dmitro. Drīz vien tētim piezvanīja un lūdza ierasties. Viņi atvadījušies, domājot, ka ne uz ilgu laiku.
Krievu okupanti Harkivas dzīvojamos rajonus apšaudījuši galvenokārt naktīs, lai gan vismaz 80 kilometru rādiusā ap mājām neatrodas neviens militārais objekts. Baidoties no notiekošā, gulēt esot bijis iespējams tikai dažas stundas. Blakus mājai braukuši tanki, pāri māju jumtiem lidojušas lidmašīnas. Mamma no mājas ļāvusi iziet tikai līdz pirmajam šāvienam, bet tas parasti noticis uzreiz, kad atvērtas dzīvokļa durvis.
Viņš atceras, ka sākums bijis ļoti grūts – lai veikalā nopirktu pārtiku, rinda bija jāieņem jau sešos no rīta, un bieži vien produkti visiem nemaz nepietika.
Kara sākumā veikali vispār bijuši slēgti, jo cilvēki vienkārši baidījās iet uz darbu, tāpēc Dmitro ģimenei kādu brīdi mājās nav bijusi pat maize, paši mēģinājuši to cept no esošajiem produktiem. Daudz palīdzējuši arī kaimiņi, kas dalījušies gan ar pārtiku, gan medikamentiem. Vēlāk kāpņu telpā bijušas izliktas pat speciālas kastes, kurās kaimiņi ievietoja pārtikas produktus un citas lietas, ko varēja ņemt tie, kam nepieciešams. Dmitro atceras, ka tolaik cietis no alerģijas, un pretalerģijas zāles tikušas meklētas pa visiem dzīvokļiem, līdz beidzot atrastas.
Kādu dienu piezvanījis tētis, kurš uz pavisam mazu brīdi varēja apciemot ģimeni.
Harkivai tika piešķirti četri vilciena vagoni, kuros tika pārvesti arī ieslodzītie. Tajos tika saspiests ļoti daudz cilvēku, un, apšaudes pavadīti, diennakti vilciens brauca uz Ļvivu. “Mūsu vagonā bija ieslodzītie, kas slimo ar tuberkulozi, bet, ja gribi izdzīvot, esi gatavs braukt jebkādā vagonā. Sākumā bija doma, ka aizbraucam tikai uz divām nedēļām, bet nu jau tēti neesmu redzējis deviņus mēnešus,” saka Dmitro.
Viņš gan piebilst, ka tagad, kad Harkiva ir atbrīvota, viss atkal darbojoties gandrīz tāpat, kā agrāk, un iedzīvotāji diemžēl jau pieraduši, ka karš ir turpat aiz stūra.
Taču okupāciju piedzīvojusi Dmitro vecmāmiņa, kura Harkivas apgabalu nepameta, kad daudz no turienes aizbrauca. Viņa sākumā slēpusies pagrabā un piedzīvojusi šausmas, kad aptuveni divdesmitgadīgi krievu okupanti mēģinājuši izvarot viņas piecdesmit gadus veco māsu. Māsas meita, savukārt, dzīvo Krievijā, ar viņu jau kopš kara sākuma nav bijušas labas attiecības, jo viņa uzskatījusi ka Ukrainā notiekošais ir farss un ka Krievija pie tā nav vainīga.
Visbeidzot vecmāmiņa no okupētās Harkivas, meklējot drošāku patvērumu, nokļuvusi Krievijā pie radinieces, taču ilgi tur nav varējusi izturēt, redzot, cik ļoti Kremļa propaganda viņu ir ietekmējusi – viņa nav ticējusi nekam, ko vecmāmiņa stāstījusi par Ukrainā notiekošo un, skatoties televīzijas ziņas, priecājusies par bojāgājušajiem ukraiņiem.
Tāpēc Dmitro vecmāmiņa ļoti gribējusi no turienes tikt prom un atgriezties Ukrainā, taču tas bijis ļoti grūti. Līdz Krievijas Latvijas robežai viņu par ļoti dārgu samaksu – apmēram tūkstoš eiro – atveduši krievi, taču līdz pašai robežai bijis vēl jāiet vismaz astoņi kilometri kājām. Kad viņa beidzot nokļuva Latvijā, A. Juškāns noorganizējis vecmāmiņas transportēšanu pie sevis uz mājām un jau otrā dienā, pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem un laimīgai apstākļu sakritībai, varēja atgriezties Ukrainā – autobusā, kas devās uz Ukrainu, bija rezervēta vieta arī viņai.
No 11. novembra - pilntiesīgs jaunsargs
Līdzīgi kā karavīri uz zemessargi pēc pamatapmācības un pirms dienesta uzsākšanas dod zvērestu, tā arī jaunie jaunsargi dod svinīgo solījumu. Ikšķiles jaunsargu vienības jaunsargi to darīs zīmīgā datumā – 11. novembrī, Lāčplēša dienā Ikšķilē. Viņu vidū būs ar Dmitro – pirmais ukraiņu puisis Latvijas Jaunsardzē.
“Jaunsardzē ir forši, kaut arī ne visi jaunieši zina krievu valodu. Man te jau kopš nometnes ir daudz draugu, vairāk pat draudzeņu, ar kurām regulāri kontaktējos un redzamies nodarbībās. Arī tas man ir atbalsts, šeit esot,” saka Dmitro.
Uz jautājumu, kā Dmitro jūtas, zinot, ka vecāki ir Ukrainā un tētis – frontes pirmajās līnijās, viņš saka – ar mammu viņš sazvanās katru dienu, bet par tēti viņš katru dienu domā un pārdzīvo.
Arī notikumiem Ukrainā viņš seko līdzi ik dienu, internetā lasot ziņas no dažādiem avotiem. Pāris reizes viņš arī devies uz Rīgu, kur sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā piedalījies miermīlīgās protesta akcijās. Dmitro saka, ka viņam vienmēr līdzi ir Ukrainas Nacionālās gvardes karogs, kuru viņš tura rokās, jo tas ir karogs vienībai, kurā dien viņa tētis.
