Latvijai karavīru pietiek

Latvijā
Sargs.lv

Latvijai karavīru pietiek

Igauņi stingri turas pie obligātā militārā dienesta un armijas rezervju sistēmas nemitīgas darbināšanas kopš neatkarības atgūšanas. Lietuvieši atzīst, ka obligātā dienesta atcelšana, iespējams, bijusi kļūda, jo zināms skaits karavīru armijā nu būs jāiesauc ar varu (brīvprātīgo trūkst). Latvijā obligātā dienesta nav kopš 2006. gada beigām un armijas rezervju sistēma eksistē tikai uz papīra.

Kā atteikšanās no obligātā karadienesta iespaidojusi Latvijas aizsardzības spējas – to vērtē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube, Latvijas militārais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā brigādes ģenerālis Juris Kiukucāns, Latvijas Jūras akadēmijas asociētais profesors atvaļinātais jūras kapteinis, bijušais Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis un Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors atvaļinātais brigādes ģenerālis, bijušais armijas štāba priekšnieks Kārlis Kēsliņš.

R. Graube: – Obligātā dienesta atcelšana nebija kļūda – tā bija nepieciešamība un realitāte, drošības diktēta vajadzība. Pirms iestāšanās NATO mēs rūpīgi pētījām Latvijas armijas profesionalizāciju, es vadīju darba grupu. Šajā nolūkā apmeklēju četras bruņoto spēku ziņā samērojamas valstis – Slovēniju, Čehiju, Portugāli un Nīderlandi. Slovēņi jau bija iesnieguši parlamentā likumprojektu par atteikšanos no obligātā dienesta. Čehija, Portugāle un Nīderlande jau bija pieņēmušas lēmumu par profesionalizāciju.

Obligātā dienesta pamatuzdevums ir gatavot rezerves valsts aizsardzībai. Pasaulē nav gandrīz nevienas valsts, kas miera laikā uztur tādus pašus spēkus, kādi būtu nepieciešami krīzes vai kara gadījumā, varbūt tikai Ziemeļkoreja.

Rezervju formas ir divas. Vai nu mobilizācijas rezerves, vai brīvprātīgie. NATO sastāvā Latvijai vajadzība pēc rezervēm no apdraudējuma viedokļa ir ļoti minimāla un trūkstošo daļu mēs varam segt ar brīvprātīgajiem, kas jau mums ir, ar zemessargiem. Ja man kā komandierim būtu nepieciešams lielāks karavīru skaits, es būtu pirmais, kas teiktu, ka kaut kas ir jādara. Taču mani pašreizējie aprēķini neko tādu neliecina.

Otra lieta ir finanses. Pašreizējā infrastruktūra faktiski ir tāda, kas nespēj uzņemt obligāto dienestu. Lai iesauktu tikai tūkstoti jauniešu, būtu nepieciešamas septiņas kazarmas, kas izmaksātu aptuveni 10 miljonus latu. Turklāt obligātajam dienestam būtu jāpiesaista profesionālā dienesta karavīri – tas nozīmē, ka būtu jāsamazina to karavīru skaits, kuri dien miera uzturēšanas misijās. Obligātajam dienestam būtu nepieciešami vismaz 7 kapteiņi, 35 leitnanti un aptuveni 140 instruktori.

Jā, valstī ir pilsoniskā krīze. No šāda viedokļa obligātais dienests būtu vērtīgs. Puišiem varētu pusgadu vai gadu stāstīt par Latvijas vēsturi, arī militāro vēsturi. Pilsoņiem paaugstinātos izpratne par valsts aizsardzību un drošību. Diemžēl cena par to ir pārāk augsta.

I. Lešinskis: – Kaut kas no Graubes kunga teiktā ir taisnība, bet runāsim atklāti – daudzas kazarmas Rīgā, Ādažos un Alūksnē nav izdemolētas un atrodas savā vietā. Arī nepieciešamos virsniekus un instruktorus atrastu. Protams, vadīt obligātā dienesta karavīrus ir sarežģītāk nekā profesionāļus, taču tajā brīdī, kad mēs pieņemsim tūkstoš jauniešus, mēs varēsim atlaist mājās tūkstoš profesionāļus. Izrēķināt, kas ir finansiāli izdevīgāk, ir ļoti sarežģīti. Obligātajam dienestam ir daudzi plusi. Tā ir saikne ar sabiedrību.

Mūsu armija tagad no tehniskā aprīkojuma viedokļa ir zemā līmenī. Tas nozīmē, ka ar pienākumiem varētu tikt galā obligātā dienesta karavīri. Jā, profesionāļi nepieciešami miera uzturēšanas misijās, bet liela daļa citu uzdevumu Latvijas armijā varētu veikt obligātā dienesta karavīri.

Obligātajam dienestam ir arī savas negatīvās puses, bet jautājums jāskata, domājot par tuvākajiem 15 – 25 gadiem. Ja mēs tagad negatavosimies tam, kas varētu būt pēc 25 gadiem, tad mēs nebūsim gatavi nekad.

Ja mēs varam armijas rezervi sagatavot 20 gados, tad skaidrs, ka tuvākos piecus gadus mums obligātais dienests nav vajadzīgs. Ja nevaram, tad obligātais dienests ir jāatjauno.

R. Graube: – Virsniekus un instruktorus, kas varētu nodarboties ar obligāto dienestu, jau atrastu, bet tad viņus vajadzētu atstādināt no citiem uzdevumiem, kaut kas būtu jāsamazina, jāaptur kāds kuģis, helikopters, būtu jādomā par virsnieku un instruktoru skaita palielināšanu. Lieku kazarmu mums nav, jo, pārejot uz profesionālu armiju, mēs no liekās infrastruktūras atteicāmies.

J. Kiukucāns: – 2003. gadā plānošana tika orientēta uz kvalitāti un relatīvi nelielu armiju un rezervēm – zemessardzi. Jā, gan tajos laikos, gan tagad ir rezervistu – bijušo karavīru – saraksti. Bet mana pārliecība ir, ka šajos dinamiskajos laikos ir jāorientējas uz to, kas tev ir tagad un uzreiz. Rezerves var izmantot tad, ja notiek ilgs konvencionāls karš kaut kur tālu, bet, ja šeit uz vietas, tad mēs nespēsim viņus mobilizēt.

– Kāpēc tad Igaunija ar rezervistiem ir strādājusi visus neatkarības gadus un Lietuva tagad to sāks?

- Latvijai nekad šādiem mērķiem nav bijis naudas. Visu laiku ir attīstīta armija. Rezervisti nav ne mācīti, ne tiem ir bijis atvēlēts ekipējums.

K. Krēsliņš: – Obligātais dienests šajā gadsimtā vairāk kalpo kā sabiedrības integrācijas instruments. Bet lielākie draudi ir kiberkarš un terorisms.

– Lietuvas sauszemes spēku komandieris ģenerālis Žuks teic, ka neviens Lietuvai nevar dot nekādas garantijas, arī NATO ne. Šī organizācija var arī mainīties. Turklāt pasaulē ir daudz potenciālo karsto punktu, un vienā brīdī NATO prioritāte var izrādīties Irāna, Koreja, Taivāna vai Ziemeļāfrika, nevis Lietuva.

– Dienā, kad NATO 5. pants (ka uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visai NATO) nenostrādās, būs NATO beigas. Vēl būtiski, ka NATO sastāvā ir ASV. Ja, piemēram, visa pasaule gribētu karot pret ASV, tā zaudētu – tik liels ir ASV spēks. Tā ka par NATO spējām vai nespējām nevajadzētu runāt.

R. Graube: – Valsts pašaizsardzības spējas tiek nemitīgi analizētas, arī darbība NATO. Un šādā kontekstā obligātais dienests mums šobrīd nav nepieciešams.

Ja tiešām notiks milzīgas ģeopolitiskas pārmaiņas un NATO beigs pastāvēt, tad valsts pašaizsardzība būs jāplāno pavisam citādi. Katrs drošības pieņēmums prasa resursus.

Līkne ir ļoti vienkārša – jo valstij lielāks apdraudējums palikt vienai, jo tās izdevumi pieaug. Piemēram, aukstā kara laikā Šveice un Zviedrija paļāvās tikai uz sevi, bet arī viņu aizsardzības izdevumi no valsts kopprodukta bija vismaz 3 – 5%, kas ir vismaz piecreiz vairāk nekā mums šobrīd.

– Kad tika plānota atteikšanās no obligātā dienesta, valdīja pieļāvums, ka rindā uz darbu profesionālā armijā vienmēr stāvēs cilvēki. Vai tā arī ir?

– Līdz šim Latvijas armijā nav bijušas problēmas ar cilvēku piesaisti, varbūt tikai īsu brīdi pašā labākajā valsts ekonomiskajā situācijā, kad katrs sliktākais celtnieks pelnīja 500 latus mēnesī.

Mums ir rinda gan Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, gan uz ierindnieku vietām – šogad dienestam pieteikušies 811 cilvēki, no kuriem 196 rekrutēti ierindnieku, 45 kadetu sastāvam augstskolā.

Protams, ja tendence braukt projām no valsts palielināsies un dzimstība samazināsies, būs jādomā.

Jāteic, ka mums ir ļoti spēcīga militāri patriotiskā organizācija jaunsardze, kuras iespaidā daudzi izvēlas saistīt savu dzīvi ar armiju. Zviedrija atteicās no obligātā dienesta, jo nespēja nodrošināt, ka vismaz puse iesaukšanas vecumu sasniegušo dodas dienēt – pēc viņu domām, tas nozīmē institūcijas diskreditāciju, jo kāpēc tad vieniem jāiet valsts labā kaut ko darīt, bet citi to mierīgi var nedarīt? Šāda situācija nodara lielāku ļaunumu nekā institūcijas atcelšana vispār. Eiropā ir palikušas tikai trīs valstis, kurās ir obligātais dienests, – Igaunija, Somija un Šveice.

I. Lešinskis: – Es tomēr iestājos par to, ka obligātais dienests stiprina saikni starp sabiedrību un valsti.

Tagad notiek ielu grautiņi Londonā, nesen bija Francijā un arī 2009. gada 13. janvārī Rīgā – nedomāju, ka starp akmeņu metējiem bija daudz vīriešu, kas dienējuši armijā. Kad Baltiju okupēs, tad Zviedrijā atjaunos obligāto dienestu.

– Zviedrijas Militārā akadēmija izdevusi grāmatu, kurā teikts – ja Igauniju, Latviju un Lietuvu ieņemtu krievu karaspēks, tad arī ziemeļvalstīm nav gaidāmas saldas dienas, tādēļ gan zviedriem, gan somiem jābūt risinājumam, kā rīkoties ļaunākajā gadījumā. Speciālisti spriež, ka Latvijai iespējamā kara gadījumā jābūt gatavai Kurzemē uzņemt zviedru desantu, lai tas aizsargātu Latviju pret agresoriem.

K. Krēsliņš: – Visādas grāmatas var sarakstīt un visādus pētījumus veikt... Krievu bagātniekiem Rietumos ir tik daudz naudas un ieguldījumu, ka viņi savai valstij neatļaus sākt nekādu militāru konfliktu pret Rietumiem.

I. Lešinskis: – Pagājušajā gadsimtā arī domāja, ka pasaules karš nav iespējams.

K. Krēsliņš: – Nevajag salīdzināt 21. gadsimtu ar 20. gadsimtu!

R. Graube: – Un, kaut ir tikai hipotētiskas iespējas, ka var notikt neparedzamais, arī es kā armijas komandieris nevaru pilnīgi "visas olas glabāt vienā kurvī". Ir jāmeklē balanss starp draudiem, veidu, kā uz tiem reaģēt, pašaizsardzību un devumu NATO. Valsts aizsardzība nav strauji maināma. Ieročus var nopirkt pusgadā, bet, lai no nulles izaudzinātu kapteini, nepieciešami vismaz desmit gadi. Bet es tomēr ticu kolektīvajai aizsardzībai – tā ir mūsdienu reakcija uz draudiem. Vairs nav tie laiki, kad nepieciešami mēneši, lai kara gadījumā karaspēku izvietotu pie robežām – viss notiek minūtēs, atsevišķu lēmumu pieņemšana un ieroču iedarbināšana noris sekundēs. Taču mums jābūt gataviem aizsargāt pašiem sevi. Turklāt, skatoties uz notikumu attīstību pasaulē, prognozēju, ka tuvākajos desmit gados mums būs jābūt gataviem doties palīgā dienvidu valstīm, tāpat kā tās un citas valstis ir gatavas tagad doties palīgā mums.

– Vai tuvākajā laikā rezervju sagatavošanas sistēma nekādā veidā netiks iedarbināta?

– Mums jau ir aktīva armijas rezerve – zemessardze, kas mums ir spēcīgāka nekā Igaunijā un Lietuvā. 

Mums ir aptuveni pusotrs tūkstotis bijušo profesionālo karavīru, domājam atrast veidu, kā viņus izmantot valsts aizsardzībā, piemēram, viņiem varētu piedāvāt komandieru amatus zemessardzē. Vēl var ieviest daļēju rezervju mobilizāciju – slēdzot ar cilvēku līgumu par profesionālo dienestu armijā, paredzēt, ka noteikts laiks pēc atvaļināšanās viņam būs jāatrodas aktīvā rezervē. Tagad mēs pētām, kādi labojumi likumdošanā nepieciešami un ko cilvēks, atrodoties aktīvā rezervē, varētu darīt, cik gadus un kādi būtu viņa pienākumi. Domāju, ka rudenī mums par to būs skaidrība. Atsevišķu rezervistu vienību veidošana – tas ir nākotnes diskusiju jautājums.

Artis Drēziņš, Latvijas Avīze

Dalies ar šo ziņu