«Imanta» atgriežas pēc pusgadu ilgas dežūras

Mūsu karavīri ir pildījuši uzdevumus Afganistānā, Irākā, Mali un citur. Jūras spēku flotiles Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģis M-04 «Imanta» pildīja dienestu NATO pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā, no kuras Liepājas ostā atgriezās pagājušā gada nogalē — 16. decembrī. Savu dežūru «Imanta» sāka 21. jūlijā.

Pirms dežūras — ilgstoša sagatavošanās

Gandrīz pēc pusgada, kas aizvadīts dažādās jūrās un dažādu valstu ostās, uzreiz grūti izvērtēt, kas bijis pats svarīgākais visā šajā procesā. Par vienu gan ir skaidrs — bez rūpīgas un pamatīgas gatavošanās un gatavības pārbaudēm «Imanta» un tās komanda NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupas dežūrā nemaz nevarētu piedalīties. Sagatavošanās posms ildzis teju divus gadus, stāsta Jūras spēku flotiles Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģa M-04 «Imanta» komandieris kapteiņleitnants Guntis Skunstiņš. Pirms dežūras uzsākšanas kuģis un komanda piedalījās NATO testā, kur divu nedēļu laikā tika pārbaudīta tehnikas un cilvēku gatavība un piemērotība paredzamo uzdevumu izpildei. «Testu nokārtojām sekmīgi, un mūs atzina par gataviem šai dežūrai,» saka kapteiņleitnants G. Skunstiņš. Pēc tam kuģis piedalījies arī vairākās starptautiskās mācībās jau pretmīnu grupas sastāvā. Būtiskākās no tām — «Northern Coasts» un «Joint Warriors», kā arī sadarbības mācības, kur notiek kopēja uzdevumu veikšana ar tās valsts kuģiem, kurā tobrīd atrodas NATO pretmīnu grupa.

Lai gan arī ikdienā Nacionālie bruņotie spēki strādā un trenējas atbilstoši NATO procedūrām, dalība tik ilgstošā operācijā ir prasījusi īpašu un specifisku gatavošanos. «Mums bija jābūt pilnībā gataviem tehniskajā jomā, kas prasa ļoti ilgu sagatavošanos, jo kuģim jāveic nepieciešamie kapitālie remonti galvenajiem mehānismiem, jāremontē arī palīgmehānismi. Tikpat būtiska ir arī komandas taktiskā sagatavošana,» stāsta kuģa komandieris. Sagatavošanās laikā komandai nācies apgūt arī dažas jaunas iemaņas, piemēram, krājumu papildināšanu, kuģim esot gaitā.

Vadību pārņems Latvija

Pavisam NATO 1. pastāvīgajā jūras pretmīnu grupas dežūrā piedalījās astoņi kuģi no astoņām valstīm — no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Beļģijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Vācijas. «Kopējā līmenī mēs iekļāvāmies ļoti labi, arī komanda parādīja ļoti atzīstamu sagatavotību. Kopumā viss darbs notika atbilstoši NATO standartiem, un ar to ievērošanu nekādu problēmu grupas ietvaros nebija. Protams, sākumā, kad grupa satikās pirmo reizi, notika integrācijas treniņi, lai saprastu, kā mēs katrs domājam, jo jebkuru vingrinājumu var saprast dažādi. Kad mēs kādu laiku bijām trenējušies kopā, sākās arī pirmās kopējās mācības, un no tā laika viss bija kārtībā.» atzīst M-04 «Imanta» komandieris.

NATO 1. pastāvīgā pretmīnu grupa ir viena no četrām NATO pastāvīgajām Jūras spēku grupām, kas veido NATO Reaģēšanas spēku jūras komponenti. Tās galvenais uzdevums ir būt gatavai veikt pretmīnu darbību jūrā noteiktā gatavības laikā, bet dežūras laikā grupā ietilpstošie kuģi piedalās apmācībā, veic manevrēšanas vingrinājumus un kuģošanas treniņus, kā arī piedalās mācībās. Latvija NATO 1. pastāvīgajā pretmīnu grupā piedalās kopš 2007. gada. Pagājušā gada jūlijā grupas komandvadību pārņēma Igaunija, bet no nākamā gada jūlija šo funkciju pārņems Latvija.

20 ostas un 20 000 kilometru

Dežūras laikā «Imanta» kopā ar pārējiem grupas dalībniekiem uzturējās galvenokārt Baltijas jūrā un Ziemeļjūrā, pa ceļam uz vienām no mācībām krājumu papildināšanai piestāts arī Francijā. Kā jau ikvienā tik garā uzdevumā, arī «Imantas» komandai dežūras laikā izstrādājusies sava rutīna. «Parasti no pirmdienas līdz piektdienai bijām patruļā, kuras laikā pārvietojāmies no vienas ostas uz otru vai arī meklējām mīnas kādā noteiktā reģionā. Uz kuģa viss norit pēc reglamenta un ierastās kārtības — no rīta ceļamies, strādājam, trenējamies, ēdam, atpūšamies, guļam,» stāsta kuģa komandieris. Personālsastāvs nemitīgi rotē sardzes maiņās, kas patruļas laikā ir 4 stundas garas, bet mīnu meklēšanas laikā — par divām stundām garākas. Vidēji katrs no 46 «Imantas» karavīriem dežūrā aizvadījis 217 sardzes maiņas. Būdama patruļā, kuģu grupa piektdienās devusies uz ostām papildināt krājumus, nedēļas nogale veltīta sīkiem remontdarbiem, arī gatavojoties nākamās nedēļas uzdevumu izpildei. Pavisam kopā dežūras laikā «Imanta» veikusi vairāk nekā 20 000 km, bet kuģa karogs plīvojis 20 ostās.

Jauna komanda ar lielu pieredzi

Runājot par to, kā kuģa komanda pārdzīvojusi tik garu prombūtni, komandieris saka: «Lai gan komanda ir salīdzinoši jauna, tajā nav daudz tādu, kas jau iepriekš nebūtu piedalījušies līdzīgās vai tādās pašās kuģu grupu dežūrās.» Kapteiņleitnants G. Skunstiņš iepriekš šādās misijās devies 2008. un 2014. gadā.

Lielākais ieguvums no aizvadītās dežūras, pēc kapteiņleitnanta domām, noteikti ir uzkrātā pieredze un jaunie kontakti. «Kuģis ir piedzīvojis piecus mēnešus garu intensīvu kuģošanu. Tas ir ļoti nopietns pārbaudījums gan tehnikai, gan cilvēkiem, vienlaikus tā ir arī vienreizēja un ļoti laba pieredze mums visiem, sākot ar komandieri un beidzot ar matrozi. Dežūras laikā tika iegūta arī cita veida noderīga prakse — esam iemācījušies labāk sadarboties ar partnervalstīm, uzlabojusies mūsu sapratne par viņu domāšanas veidu, par to, kā viņi strādā un trenējas.»

Mīnu meklēšana polāros apstākļos

Dežūras laikā nācies apgūt arī pilnīgi unikālu pieredzi, kuģojot īpaši sarežģītos navigācijas apstākļos polārajos ūdeņos. «Šī grupa bija nozīmīga ar to, ka devāmies arī aiz polārā loka, piecas nedēļas pavadījām Norvēģijas ziemeļos, meklējot mīnas. Šī dežūras posmā mēs iznīcinājām četras mīnas, savukārt ostā, ūdenslīdējiem apskatot kuģa korpusu, atradām vēl divus artilērijas lādiņus, kurus arī izcēlām un pēc tam iznīcinājām.» Norvēģijas ziemeļu piekraste Otrā pasaules kara laikā ar mīnām tika piesārņota īpaši lielos apmēros, jo vāciešiem šī teritorija bija stratēģiski ļoti svarīga rūdas importa vieta. Piekrasti un ostas mīnēja gan Vācijas karaspēks, gan sabiedrotie, tāpēc arī mūsdienās šādi nepatīkami atradumi tur nav nekāds retums. Īsi pirms atgriešanās mājās «Imanta» piedalījās arī mīnu meklēšanas operācijā pie Vācijas krastiem, kur tika identificētas vēl četras mīnas.

«Tas, ko no šīs operācijas visi noteikti atcerēsies visspilgtāk, ir navigācija Norvēģijā. Gājām gar visu Norvēģijas piekrasti no dienvidiem līdz ziemeļiem, caur fjordiem gājām pa iekšējiem ūdeņiem. Atklāti runājot, tas bija diezgan ekstrēmi — šauras vietas, augstas klintis, ļoti sarežģīti navigācijas apstākļi. Protams, tādos apstākļos uzkrājām arī nenovērtējami noderīgu pieredzi. Kad beidzot tikām atpakaļ brīvā jūrā, nodomāju: «Ak Dievs, cik te ir daudz vietas!»,» atceras mīnu kuģa komandieris.

Šī pusgada laikā kuģis iekļuvis arī vētrā — kuģojot uz Helsinkiem, pievārēti 5—6 m augsti viļņi. Kopumā tehnika visu pārbaudījumu izturējusi godam, vienīgi Beļģijā remonta dēļ nācies pavadīt trīs nedēļas.

Bez ģimeņu atbalsta neiztikt

Teju pusgads, kas aizvadīts prom no dzimtenes, mājām un tuviniekiem, protams, ir vērā ņemams pārbaudījums. Tādēļ, atgriežoties Liepājas ostā, izjūtas ir vienkārši fantastiskas, teic kapteiņleitnants G. Skunstiņš. Taču jūtams arī neliels žēlums, ka šoreiz viss beidzies, jo dežūras laiks bijis ļoti interesants un aktīvs, iepazīti daudzi jauni cilvēki un valstis.

Līdzās priekam par atgriešanos ir arī apziņa par ģimeņu un citu tuvo cilvēku atbalsta nozīmi šajā  braucienā. «Noteikti ir jāuzsver mūsu ģimeņu ieguldījums — mēs nevarētu paveikt šo uzdevumu, ja nebūtu pārliecības par stipro aizmuguri, par to, ka mājās viss ir kārtībā. Tas atbalsts, ko sniedz  ģimenes, ir nenovērtējams.»

Lielu pateicību kuģa komandieris saka arī savai komandai, kas visa brauciena laikā sniegusi visu nepieciešamo atbalstu, smagi strādājusi un pierādījusi savu augsto profesionalitāti un sagatavotības līmeni. To apliecina arī saņemtais augstais novērtējums no grupas štāba un citu valstu kolēģiem.

Savukārt Latvijas Jūras spēku flotiles kuģim un tā komandai, kas dosies nākamajā dežūrā, G. Skunstiņš novēl labu ceļavēju un interesantu un intensīvu dežūras periodu, kā arī iespējas parādīt sevi no labākās puses. Runājot par saviem nākotnes plāniem, viņš atzīst, ka labprāt atkal dosies līdzīgos kuģojumos. «2017. gadā vēl ne, bet pēc tam — kāpēc gan ne? Uz kurieni dzimtene sūta, uz turieni jādodas.»