Zviedrija izstrādājusi plānu kopīgas Ziemeļvalstu kaujas vienības izveidei

Ideja par modulāra tipa kaujas vienības izveidošanu ir ciešākas un jēgpilnākas Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības pamatā, uzskata Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Sverkers Goransons.

Bataljona līmeņa vienību varētu aktivizēt 2016.gadā. Tās modulārais izkārtojums dod iespējas veikt plaša apmēra uzdevumus, kā arī nepieciešamības gadījumā piesaistīt gaisa, jūras un speciālo operāciju spēkus.

Šis Zviedrijas ierosinājums līdz šim izraisījis pretrunīgu reakciju Ziemeļvalstu galvaspilsētās. Somija ir paudusi atbalstu Zviedrijas iniciatīvai, bet norādījusi, ka tās līdzdalība šajā iniciatīvā būtu atkarīga no tā, vai kaujas vienībai, neskatoties uz pareizu tās veidošanu, finansēšanu un ekipējumu, tiktu piešķirta nozīmīga loma aizsardzībai Ziemeļvalstu un Baltijas jūrā.

Oslo un Kopenhāgena plāno šo ideju apspriest septembrī, lai gan paredzams, ka ne Dānija, ne Norvēģijai šim projektam vismaz tā sākumposmā nepievienosies.

Savukārt Somijas aizsardzības ministram aktuāls ir jautājums, kā šis bataljons tiks izmantots. “Vai tas tiks izmantots kā reģionāli spēki vai arī tas būs līdzeklis krīžu novēršanai, ko varētu izmantot arī ārpus Eiropas Savienības robežām?” jautā ministrs Karls Haglunds.

Zviedrijas piedāvātais projekts paredz, ka Ziemeļvalstu bataljons darbotos atsevišķi no Zviedrijas vadītās Eiropas Savienības Ziemeļvalstu kaujas grupas, kurā piedalīsies Somija, Norvēģija, Īrija, Igaunija, Latvija un Lietuva.

Ja Ziemeļvalstu bataljons koncentrētos īpaši uz Ziemeļvalstīm, lielāka Ziemeļvalstu kaujas grupa galvenokārt tiek izmantota kā ES pastāvīgie starptautisko operāciju spēki. Zviedrija un Somija ir aprēķinājušas, ka ES kaujas grupai, kura nākamo sešu mēnešu dežūru plāno uzsākt 2015. gada janvārī, ir nepieciešami 300 miljoni ASV dolāru, lai apmācītu, apkopotu un varētu izvietot spēkus.

Haglunds norāda, ka Somija atbalsta efektīvu Ziemeļvalstu militāro sadarbību, taču vienības, kura aizsargātu Ziemeļvalstu teritorijas, veidošanai ir nepieciešams parakstīt atsevišķus līgumus aizsardzības jomā.

“Ja tiek pieņemts, ka Ziemeļu bataljona spēki tiktu izmantoti, piemēram, kopīgai Somijas, Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu teritoriju aizsardzībai, tad mēs runājam par pilnībā unikālu situāciju. Starp mūsu valstīm šobrīd nepastāv šāda veida aizsardzības sadarbības līgumi”, atzīst Somijas aizsardzības ministrs.

Zviedrijas ierosinātais Ziemeļvalstu bataljona projekts ir daļa no plašākas nacionālās un Ziemeļvalstu diskusijas par teritoriālo un reģionālo aizsardzību, kas ir radījusi nozīmīgus jautājumus par to, vai Zviedrijai vajadzētu atcelt savu neitrālo statusu un pievienoties NATO,

uzskata Zviedrijas Parlamentārās aizsardzības komitejas vadītājs Pēters Hulkvists.

“Ir vērts apsvērt ikvienu jaunu iniciatīvu, kas skar Ziemeļvalstu sadarbību un aizsardzību un kura nodrošina efektīvākas militāras spējas, lai aizsargātu Zviedriju”, norāda Hulkvists. “Mums ir nepieciešams apsvērt visas detaļas – cik maksās šādi bataljona līmeņa spēki, kuras valstis pievienosies.”

Arī Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības programma (NORDEFCO) šobrīd meklē iespējas šāda bataljona veidošanai. Plānots, ka rudenī šajā formātā tiks izskatīta šī projekta attīstība, uzskata zviedru politikas analītiķis Stefans Andersons.

Viņaprāt, Zviedrijas ierosinājums sakrīt ar NORDEFCO uzsākto izpēti Sadarbības reģiona bataljona spēku (Cooperation Area Battalion Task Force 2020) veidošanā, lai noskaidrotu vai valstu vidū ir kopīga pieeja par šādu spēku veidošanu, kas ietvertu komandvadības, C4IS, loģistikas kā arī efektīvas izlūkošanas un iesaistes pīlārus.

Šis modelis paredzētu 400 līdz 1200 karavīru lielu bataljonu, ko veidotu trīs līdz septiņas rotas.

“Šī bataljona līmeņa vienība, savā maksimālajā kapacitātē būtu apmēram puse no Ziemeļvalstu kaujas grupas, kurā piedalās 2400 karavīru. Zviedrija cer, ka Norvēģija un Somija tajā piedalīsies jau no paša sākuma, vēlāk pievienotos arī Dānija”, norāda Andersons. “Interesanti, ka iecerētais bataljons Ziemeļvalstu politiskajās un militārajās aprindās tiek uzskatīts par vērtīgu projektu, neskatoties uz to, vai Somija un Zviedrija nolems pievienoties NATO vai nē”.

Zviedrijas bruņoto spēku komandiera pagājušā gada pavasarī paustais vērtējums, ka Zviedrijas nacionālās aizsardzības budžeta samazinājums vairāku gadu laikā ir sagrāvis valsts spēju aizsargāt sevi ilgāk par vienu nedēļu, atjaunoja diskusijas par valsts iespējamo dalību NATO.

Iespēja, ka Zviedrija nākotnē varētu pievienoties Aliansei, palielinājās šā gada jūlijā, kad Sociāldemokrātu partija, kas tradicionāli ir iebilduši pret ciešākām formālām saitēm ar Aliansi, mainīja savu pozīciju, lai atbalstītu valdības iniciatīvu atļaut Zviedrijas karavīriem trenēties kopā ar NATO Reaģēšanas spēkiem.

“Mēs runājam par uzlabotu apmācību, ko mēs nespējam veikt paši Zviedrijā. Tas nozīmētu dziļāka līmeņa sadarbību ar NATO, līdzīgi kā to dara Somija, kas arī ir ne-NATO valsts. Līdzdalība NATO Reaģēšanas spēku mācībās ir svarīga, ja mēs vēlamies pilnībā attīstīt mūsu bruņoto spēku kapacitāti”, uzskata Hulkvists, kurš ir arī sociāldemokrātu runasvīrs aizsardzības jautājumos.

Tajā pašā laikā opozīcijā esošā Zviedrijas Kristīgi demokrātiskā partija atbalsta pilnīgu dalību NATO, uzskatot to par vienīgo iespēju, kas piedāvā ilgtermiņa aizsardzības risinājumu, lai aizsargātu Zviedrijas un kaimiņos esošo Ziemeļvalstu suverenitāti.

“Ziemeļvalstu bataljona izveide ir noderīga īstermiņā, taču Zviedrijai ir jābūt NATO. Mums ir jākļūst par pilntiesīgu locekli”, norāda partijas pārstāvis aizsardzības politikas jautājumos Mikaels Oskarsons.

Viņaprāt, bruņojuma trūkums Sauszemes spēku divos galvenajos artilērijas bataljons, kas radies dēļ novēlotās 24 mobilo ARCHERS sistēmu iegādes, pastiprina Zviedrijas vajadzību attīstīt kopīgas aizsardzības platformas ar Ziemeļvalstu kaimiņiem un NATO.