«Krievu pasaule» — no maigās varas koncepta līdz kara pamatojumam

Viedoklis
Sargs.lv

«Krievu pasaule» — no maigās varas koncepta līdz kara pamatojumam

Uzreiz pēc Krimas aneksijas Krievijas prezidents Vladimirs Putins pagājušā gada 18. marta runā pauda — viņš cerot, ka «Vācijas pilsoņi arī atbalstīs «krievu pasaules» un vēsturiskās Krievijas vienotības atjaunošanas centienus». Zīmīgi, ka V. Putins Krimas aneksiju pamato ne tikai ar vēsturiskās Krievijas teritoriju atgūšanu, bet arī ar «krievu pasaules» apvienošanu. Šāds pamatojums agresijai pret kaimiņvalsti Krievijas augstāko amatpersonu retorikā bija jaunums. Līdz šim notikumam «krievu pasaules» idejas bija vairāk attiecināmas uz maigās varas kategorijām, diemžēl 2014. gada pavasarī koncepcija tika izmantota Ukrainas teritoriālās vienotības un suverenitātes pārkāpšanai.

 

Ideju vēsture

Lai gan jau pēdējos gados «krievu pasaules» koncepcijas pamatidejas ir vairākkārt aprakstītas, tomēr ir vērts no jauna tās apskatīt, jo mainījies ir to lietojuma konteksts. «Krievu pasaules» ideja nav jauna, tās mūsdienu aktivizēšanās notika pagājušā gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Kā jebkurai idejiskai konstrukcijai, kas pretendē ja ne uz ideoloģiju, tad vismaz uz vienas no ārpolitikas prioritātēm pamatojumu, ir vēsturiskais un politiskais konteksts. «Krievu pasaules» koncepcija tika aktualizēta un vēlreiz pārdomāta, meklējot atbildes uz globalizācijas ietekmi un Krievijas attīstību un kultūru. Cits iemesls bija PSRS sabrukums un Krievijas sabiedrības daļas (sevišķi — politiskās elites) uztraukums par ASV lomas pieaugumu starptautiskajā politikā.

Daudzi Krievijas domātāji gadsimtu mijā globalizāciju skatīja visai negatīvā gaismā, paužot bažas par Krievijas zaudēto varenību un kultūras vērtību apdraudētību. Tomēr pārsvarā tika izvirzītas idejas nevis par labu Krievijas starptautiskai izolācijai, bet par sava reģionālā miniglobalizācijas projekta nepieciešamību. NVS telpas integrācijas ideja tika no jauna akcentēta un kopš 2000. gada Krievijas ārpolitikas koncepcijās nemainīgi tiek definēta kā ārpolitikas prioritāte. Turklāt tika pausta doma, ka Krievijai ir jāatrod tāds mijiedarbības veids ar ārpasauli, kas ļautu ne tikai saglabāt t.s. tradicionālās vērtības, bet arī gūt ekonomisko labumu no globalizācijas procesiem. Tā viens no «krievu pasaules» ideju formulētājiem Krievijas rakstnieks un kultūras eksperts Andrejs Stoļarovs savā rakstā «Russkij mir» (krievu pasaule — krievu val.) 2002. gadā norāda, ka pasaules liberalizācija ir padarījusi par iespējamu intelektuālo elišu pārvietošanos pāri valstu robežām, savukārt globalizācija ir nodrošinājusi tehnoloģiju un kapitāla brīvu plūsmu uz ekono- miski spēcīgākajiem centriem. Kā secina A. Stoļarovs, nauda un cilvēki aizplūst no Krievijas, tomēr viņš neaicina šādam procesam pretoties, jo secina, ka mākslīga juridiska vai administratīva cilvēku un kapitāla noturēšana vienā valstī var novest pie sacelšanās un vēl lielākas bēgšanas. Tā vietā viņš iesaka izmantot radušos situāciju par labu Krievijai.

Līdzīgi kā citi «krievu pasaules» teorētiķi A. Stoļarovs secina, ka nacionālās valstis erodē, līdz ar to Krievijai ir jāiet laikam līdzi un jāspriež par pārnacionālu veidojumu, kura robežas būtu nevis ģeogrāfiskas, bet kultūras dabas. Te parādās vieta «krievu pasaulei», ko Krievijas Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta direktors Valērijs Tiškovs definē sekojoši: «Transnacionāla un transkontinentāla apvienība, kuras dalībnieki tiek apvienoti ar savu piederību noteiktai valstij (Krievijai) un lojalitāti tās kultūrai.» Lai gan «krievu pasaule» ir redzama Krievijas ārpolitikas dokumentos un dzirdama politiķu runās, tomēr neatradīsim tās oficiālu definīciju. Atkarībā no katra autora personiskās pieredzes un mērķiem viņu paustajā ir saskatāmas vairākas «krievu pasaules» koncepcijas dimensijas.

Jau minētā pieeja, konstruējot «krievu pasauli», pamatā balstās maigās varas teorijā, kas paredz valsts atraktivitātes jeb pievilcīguma izmantošanu ārpolitikas mērķu sasniegšanā. Šajā kontekstā par pievilcīguma pamatelementu kalpo Krievijas kultūra un tās garīgās vērtības. Tomēr ideju attīstības un izmantošanas process ar šo neapstājās, 2013. un 2014. gadā tās iegūst jaunu praktiska lietojuma dimensiju, ko diezgan precīzi ataino Andreja Stoļarova jau 2002. gadā paustais: «lielu, savstarpēji saistītu krievu apvienību atrašanās «dziļā rietumvalstu aizmugurē» ļaus ne tikai izveidot superkultūru savstarpēju apmaiņu [..], bet arī būtiski samazinās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) spiedienu uz Krievijas ģeo- politisko telpu».

 

«Krievu pasaule» kā pareizticīgā civilizācija

Pareizticīgā civilizācija kā rietumvalstu un NATO ietekmes līdzsvarotāja tika bieži piesaukta Krievijā uzreiz pēc t.s. krāsainajām revolūcijām tās kaimiņvalstīs — Gruzijā un Ukrainā 2003. un 2004. gadā. Idejas, kuras līdz minētajam laika posmam vairāk izskanēja kultūras, reliģijas un politikas pētnieku vidē, sāka ieņemt arvien nozīmīgāku lomu Krievijas politiskajā diskursā. Dažus gadus pirms krāsainajām revolūcijām Andrejs Stoļarovs rakstīja, ka «[..] Krievijai pašlaik ir visas iespējas izvirzīt uz vēstures skatuves savu civilizācijas projektu, pēc mērogiem un satura salīdzināmu ar Rietumu un Austrumu projektiem». Viņš uzsvēra: «Diasporu un metropoles apvienošana ar vienota pasaules uzskata un vienojošas struktūras palīdzību ļaus izveidot «krievu pasauli», kas būs apveltīta ar milzīgām attīstības perspektīvām.» «Krievu pasauli» un pareizticīgo civilizāciju kā abpusēji papildinošus veidojumus min arī Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) pārstāvji. Metropolīts Kirils, pirms vēl bija kļuvis par KPB galvu, uzrunājot 10. Pasaules krievu tautas sapulci 2006. gada maijā, pavēstīja, ka savdabīgajai krievu civilizācijai, kura sastāv no Krievijas un «krievu pasaules», būs jāoponē Rietumu civilizācijai jautājumos par Rietumu tradīciju universālumu.

Jau kā KPB vadītājs Kirils 2007. gadā norādīja: «Tomēr jāatceras, ka «krievu pasaules» esamība netiek uzturēta ar militāro varenību un robežu stiprumu, bet ar kopīgu garīgo un kultūras kategoriju esamību, kuras atspoguļojas dzīvesveidā, bet galvenais — krievu cilvēku domāšanas veidā, neatkarīgi no viņu dzīvesvietas.» Līdzīgi kā citi «krievu pasaules» koncepta autori (piemēram, Pjotrs Ščedrovickis) Kirils uzsver Krievijas kultūras un pareizticības ietekmi uz krievu domāšanas veidu un rīcību. 2014. gada rudenī viņš TV raidījumā «Priestera vārds» pauda, ka «krievu pasaule» — tā ir atsevišķa civilizācija, pie kuras pieder cilvēki, kuri šodien apzīmē sevi ar atšķirīgiem vārdiem — krievi, ukraiņi un baltkrievi». Lai gan Kirils norāda, ka «krievu pasaule» nav politiskas dabas veidojums, tomēr minētais koncepts tiek izmantots arī politikā un pat karā. Definēt, kas ir pareizticīgā civilizācija tomēr ir problemātiski. Krievu pareizticīgās baznīcas oficiālais pārstāvis attiecībās ar sabiedrību Vsevolods Čaplins 2013. gadā norādīja, ka pie pareizticīgās civilizācijas pieder Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Grieķija, Serbija un Bulgārija. Savukārt, ja skatīsimies uz valstīm, kuras iekļautas Maskavas patriarhāta kanoniskajā teritorijā, valstu uzskaitījums būs citāds.

 

Kara sakralizācija un intervences pamatošana

Vsevolods Čaplins 2014. gada jūlijā norādīja, ka baznīca neatbalsta agresīvu karu vai pilsoņu karu, tomēr «teoloģiski ir ļoti grūti noliegt, ka cilvēki, kuri jūt vienotību ar noteiktu kopienu, var iestāties ar ieročiem rokās, lai aizstāvētu šo kopienu, un viņi var interpretēt šo aizstāvību atšķirīgi». Maskavas patriarhāta pārstāvis uzsvēra: «Mums ir jāsaprot tas skaidri: pastāv atšķirīgi viedokļi, un ir pamats aizstāvēt šos viedokļus ar ieročiem rokās.» Savukārt 2014. gada decembrī interneta konferencē viņš pauda, ka Krievija (un Padomju Savienība) ir apstādinājusi visus globālos projektus, «kuri nav saskanējuši ar mūsu sirdsapziņu, ar mūsu vēstures redzējumu un, es teiktu, ar Dieva patiesību. Tas bija Napoleona projekts, tas bija Hitlera projekts. Apstādināsim arī amerikāņu projektu!». Tātad V. Čaplins salīdzina ASV ar Hitlera laika Vāciju… Krievijas medijos tiek skaidrots, ka īstā Krievijas pretiniece mūsdienās ir nevis Ukraina, bet ASV, kas it kā kūda Ukrainas valdību uz karu. Tādējādi KPB pamato Krievijas iesaisti karā pret Ukrainu ar garīgu misiju — apstādināt kārtējo «globālo ļaunumu». Tiešā veidā Maskavas patriarhāts uz karu neaicina, tomēr netieši dod idejisku pamatojumu Ukrainas separātistiem.

Ne visi pareizticīgie atbalsta šādu nostāju. Pareizticīgais diakons Andrejs Kurajevs savā blogā 2014. gada 8. decembrī norāda, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins, pamatojot savā runā Krimas aneksiju ar tās sakrālo nozīmi Krievijas pareizticīgajiem, ir kļūdījies. Pēc A. Kurajeva skaidrojuma, pareizticībā ģeogrāfiskām vietām nav tādas sakrālas nozīmes, kāda tā ir, piemēram, Jeruzālemei jūdaismā. Kā norāda diakons A. Kurajevs, kara sakralizācija noved pie noteiktām sekām, pretinieki tiek dēmonizēti un pieskaitīti absolūtajam ļaunumam, līdz ar to eskalējot agresiju. Reliģiskā komponente kara pamatošanai ir redzama arī separātistu intervijās Krievijas televīzijā. Kāds jauneklis vienā no RTR ziņu raidījumiem skaidroja, ka cīnoties pret Ukrainas dēmoniem jeb ļaunajiem gariem, attiecinot to uz Ukrainas karavīriem. Tā esot Dievam tīkama lieta — izdzīt ļaunos garus… Bijušais pašpasludinātās «Doņeckas Tautas republikas» aizsardzības ministrs Igors Strelkovs (Girkins) ir pieminējis «krievu pasaules» aizstāvēšanu kā separātistu misiju Ukrainā. Zīmīgi, ka viens no jauniešiem, kurš devās karot separātistu pusē, interneta klipā skaidroja, ka dodas aizstāvēt «krievu pasauli».

Vēstījums par Krieviju kā tradicionālo vērtību sargātāju tiek tēmēts ne tikai uz Krievijas iekšējo un kaimiņvalstu auditoriju, bet arī uz konservatīvajiem kristiešiem un uz labēji radikālo partiju atbalstītājiem Eiropā. Rietumeiropā un Dienvideiropā uz Krievijas vēstījumu pozitīvi reaģē arvien vairāk politiķu. Diemžēl daudziem trūkst zināšanu par to, kas slēpjas aiz garīguma fasādes, kura, uzmanīgāk papētot, pastāv vairāk vēlamības izteiksmē nekā reālajā Krievijas dzīvē. Pēdējās desmitgadēs visdažādākā rakstura minoritātes un sociālās grupas var pretendēt uz lielāku vai mazāku valsts aizsardzību Rietumeiropā, savukārt kristiešu pārliecība dažkārt tiek salīdzināta ar tumsonību. Eiropiešiem būtu jāpadomā, vai sekulāri noskaņotajiem politiķiem un sa- biedrības pārstāvjiem nebūtu jāizrāda vairāk tolerances pret Eiropas kristiešiem, citādi konservatīvāk noskaņotie savās grūtībās un savas nezināšanas dēļ meklē atbalstu pie mūsdienu agresorvalsts — Krievijas.

 

Noslēgums jeb Jaunu pasaules kārtību meklējot

Bieži vien politikas eksperti norāda, ka V. Putins rīkojas oportūnistiski, nesekojot kādai lielākai stratēģijai. Varbūt tomēr minētais atbilst patiesībai tikai daļēji. Jau 2008. gada Krievijas ārpolitikas koncepcijā tiek iekļauti šādi vārdi: «Krievija piešķir lielu nozīmi pasaules attīstības vadāmībai, pašregulējošas starptautiskās sistēmas izveidei, kas prasa pasaules vadošo valstu kolektīvu līderību, kurai ir jābūt pārstāvētai ģeogrāfiskā un civilizāciju nozīmē [..].» Pārfrāzējot var teikt, ka Krievijas vēlas, lai pasaule tiktu ģeogrāfisko centru — civilizāciju pārvaldīta, tādējādi Krievija kā viens no Semjuela Hantingtona definētajiem civilizācijas centriem valdītu, nosakot kārtību savā reģionā. Svarīgi ir atcerēties, ka S. Hantingtona ieteicamā globālā kārtība paredz, ka katras civilizācijas centrālā jeb vadošā valsts (core state — angļu val.) konfliktu novēršanai komunicētu ar citu civilizāciju centrālajām valstīm, bet neļautu mazajām — pierobežu valstīm konfliktēt un pašām ko risināt. Līdzīgas idejas patīk Krievijas propagandistiem un Kremļa saimniekiem, kuri vēlas valdīt pār bijušajām padomju republikām. Šādā konstrukcijā Krievijas kaimiņvalstīm ir ierādīta buferzonas loma, lai pasargātu pašreizējās Krievijas varas elites pozīcijas. Civilizāciju un «krievu pasaules» idejas ir parocīgas šādas dominances pamatošanai. Kā tikt līdz jau-  najai — interešu sfēru — kārtībai? Ir nepieciešama «jauna Jaltas konference».

2014. gada nogalē un 2015. gada sākumā no Krievijas diplomātu puses bieži izskan aicinājums lielākajiem starptautiskās politikas spēlētājiem — ekonomiski un militāri nozīmīgajām valstīm — sēsties pie sarunu galda un runāt par «jauniem spēles noteikumiem». Jaltas konferences 70. gadadiena šī gada februārī Krievijas TV kanālos tika parādīta pozitīvā gaismā. Televīzijas komentētāji un intervētie Krievijas politiķi un eksperti ar gandarījumu atzina, ka Jaltā ideoloģiski atšķirīgas valstis spēja vienoties par nākotni. No Baltijas valstu, Polijas un citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu perspektīvas Jalta bija pasākums, kur Rietumi piekapās Staļinam jautājumā par vairāku Eiropas valstu nākotni. Tādējādi Baltijai Jalta drīzāk ir atkārtotas padomju okupācijas simbols. Ne velti ASV prezidents Džordžs Bušs, viesojoties Viļņā, teica — vairs nekad nebūs jaunu «Jaltu»! Krievijas varas vīri spriež citādi — būtu labi, ja lielās valstis noteiktu savu kārtību savos reģionos. Kā redzam, Krievija savus vārdus gatava apstiprināt ar karadarbību, lai nepieļautu kaimiņvalstu neatkarīgu ārpolitiku. «Krievu pasaules» un pareizticīgās civilizācijas idejas kalpo šādas ārpolitikas un agresijas pamatošanai.

Andis Kudors,
Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors.

Dalies ar šo ziņu