Klauzevica kara teorijas pielietojums 21. gadsimta draudu kontekstā

Viedoklis
Sargs.lv

Klauzevica kara teorijas pielietojums 21. gadsimta draudu kontekstā

Kārļa fon Klauzevica (Carl von Clausewitz) kara teorija ieviesa būtiskas izmaiņas rietumu pasaules uztverē par karu jau kopš 19. gadsimta vidus. Kopš tā laika, vēl joprojām dominē uzskats, kurš pamatā balstās uz Vestfālenes koncepciju, ka Klauzevica kara teorija ir pielietojama vienīgi starpvalstu bruņotu konfliktu gadījumos. Turklāt pēdējā laikā aizvien biežāk parādās argumenti par to, ka gan moderno tehnoloģiju attīstība, gan mūsdienu un nākotnes draudu asimetriskais raksturs ievieš būtiskas izmaiņas kā mūsdienu kara vešanas principos, tā arī kara būtībā kā tādā. Tādējādi, klasisko Klauzevica kara teoriju vairs nevar pielietot tādu 21. gadsimta draudu kontekstā kā nemiernieku pretošanās kustība vai terorisms.

Šī raksta mērķis ir sniegt atšķirīgu viedokli. Pašos pamatos, kara būtība ir jāizprot daudz plašākā kontekstā, kā tikai militārā spēka pielietošana karadarbībā. Karš bija, ir un galvenokārt būs cilvēku un politikas savstarpējās mijiedarbības process, neatkarīgi no tā, kādi „spēlētāji” tiek iesaistīti tajā. Šajā rakstā tiks salīdzinātas arī trīs kara teorijas klasiķu, Kārļa fon Klauzevica, Sun Dzu (Sun Tzu) un Bezila Lidela Harta (B.H. Liddell Hart) kara teorijas.

Kas ir karš?

Lai pilnvērtīgi izvērtētu Klauzevica kara teorijas pielietojuma atbilstību mūsdienu kara darbības raksturam, nepieciešams rast atbildi uz jautājumu - kas ir karš? Atbilde uz šo jautājumu palīdzēs kliedēt šaubas par to, vai cīņa ar nemierniekiem, teroristiem un tamlīdzīgiem mūsdienu draudiem var tikt klasificēta kā karš. 
Mūsdienās vārds „karš” ir kļuvis par liekvārdu un tiek pielietos, apzīmējot dažādus notikumus dažādos kontekstos, kā piemēram „karš pret nabadzību”, „karš pret terorismu”, „karš pret narkotikām”, „kiberkarš” un tamlīdzīgi. „Pats par sevi, karš rosina uz valsts līmeņa praktisku rīcību. Tieši šī iemesla dēļ, politiskajā leksikonā vārds „karš” arvien biežāk tiek pielietots vietā un nevietā.”  Bet ko tad īsti šis vārds nozīmē?

Veicot trīs kara teorijas klasiķu, Klauzevica, Sun Dzu un Lidela Harta  kara teoriju salīdzinājumu, nākas secināt, ka visi trīs ir līdzīgās domās par kara būtības pamatjautājumiem. Tomēr katrs no viņiem sniedz krasi atšķirīgas kara definīcijas. Vairāk kā divus tūkstošus gadu atpakaļ Sun Dzu rakstīja „karš ir būtisks valsts pastāvēšanas, tās dzīvības un nāves jautājums”.  Taču Sun Dzu uzskatīja, ka karš nav nekas vairāk kā tikai militāra spēka pielietojums ar mērķi panākt uzvaru.  Savā slavenajā grāmatā „Kara māksla” (The Art of War), Sun Dzu diemžēl nesniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc kari izceļas. Modernā laikmeta kara teorētiķis Lidels Harts definē karu kā „militāro līdzekļu pielietošanas mākslu politisko mērķu sasniegšanai”.  Savā grāmatā „Stratēģija: Klasiskā grāmata par militāro stratēģiju” (Strategy: The Classic Book on Military Strategy), Harts uzsvaru liek uz kara un stratēģijas vēsturiskiem un praktiskiem aspektiem. Taču līdzīgi kā Sun Dzu, viņš savā darbā nesniedz atbildi uz pamatjautājumu, kāpēc kari izceļas. Šie ir ļoti būtiski iztrūkumi Harta un Sun Dzu kara teorijās, kas tās pārvērš par tādām kā praktiskām kara vešanas vadlīnijām.

Lai gan abi klasiķi savās teorijās norāda uz kara un politikas ciešu mijiedarbību, tomēr galvenais uzsvars abu teorijās tiek likts uz to, ka karš pēc būtības nav nekas vairāk kā tikai militāro līdzekļu pielietojums politisku mērķu sasniegšanai. Turpretī Klauzevica teorija neaprobežojas vienīgi ar militāro līdzekļu pielietošanu karā, kad viņš runā par „citu līdzekļu” pielietošanu politisko mērķu sasniegšanai. Klauzevica uzskatā karš ir „spēka akts, lai piespiestu pretinieku rīkoties atbilstoši mūsu gribai.”  Šādi Klauzevics sākotnēji definēja karu, kad viņš rakstīja savu slaveno grāmatu „Par karu” (Vom Kriege). Taču ar laiku Klauzevics saprata, ka šī definīcija vairāk iederas definējot kauju, nevis karu, jo tai trūkst politiskā konteksta. Tāpēc savas dzīves pēdējos gados, Klauzevics nonāca pie sava visizplatītākā secinājuma, ka „karš nav nekas cits kā politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem” , jeb izsakoties vēl precīzāk, „vienkārši politikas turpinājums ar citu līdzekļu piemaisījumu.”  „Blakus diplomātiskiem, ekonomiskiem, politiskiem un informācijas valsts varas instrumentiem, militārais spēks ir tikai viens no valsts rīcībā esošiem „ieročiem”, taču ne vienmēr karā tam ir noteicošā vai izšķirošā nozīme.”

Gribot vai negribot, karš tādā vai citādā veidā ienāk cilvēku mājās un dzīvēs caur politiķu lēmumiem un caur visuresošo masu mediju prizmu.  Īpaši spilgti šis fenomens izpaužas 21. gadsimta draudu kontekstā, kad paralēli konvencionālajam karam tādi mūsdienu draudi kā nemiernieku kustība, starptautiskais terorisms un starptautiskās noziedzīgās organizācijas sev par primāriem mērķiem arvien biežāk izvēlas civilos iedzīvotājus un objektus. Ģenerālis Sers Ruperts Smits (Sir Rupert Smith) šo mūsdienu fenomenu dēvē par „cilvēku savstarpējo karu.”

Dr. Ričards D. Hukers (Richard D. Hooker Jr.) savā esejā „Ārpus „Par karu”: Modernā kara vešana un raksturs” izvirza argumentu, ka nekonvencionāla rakstura bruņoti konflikti nevar tikt uztverti kā karš. Savu argumentu Hukers pamato ar to, ka cīņā ar terorismu vai narkotiku karteļiem kā primārie līdzekļi tiek izmantoti izlūkošana, likumsargāšana, publiskā diplomātija un informācijas apmaiņa starp dažādām valstīm un institūcijām. Pēc Hukera domām, bruņotajiem spēkiem šajā cīņā ir sekundāra nozīme, tāpēc nevar uzskatīt, ka valstis veic karadarbību.

Izvirzot šādu argumentu, Hukers nonāk pretrunā pats ar sevi, jo savā pamatojumā viņš neizslēdz bruņoto spēku izmantošanu kā primāro vai sekundāro līdzekli šāda rakstura cīņā. Vēl vairāk, viņa pieminētie primārie cīņas līdzekļi ir tieši tādi paši, kuri tiek izmantoti konvencionālajā karadarbībā un kur tiem ir ne mazākā nozīme kā bruņotajiem spēkiem. Taču šī nav Hukera argumenta vājākā puse. Viņa argumenta vājākā puse izpaužas tajā faktā, ka mūsdienās gan nemiernieki, gan teroristi, gan narkotiku dīleri pielieto taktiku, ieročus un tehnoloģijas līdz šim vēl neredzētā letalitātē un apmēros. Pretlikumīgu darbību mērogs un letalitātes apjomi piespiež valstis atbildēt ar to rīcībā esošiem vardarbības instrumentiem, jeb bruņotiem spēkiem. Pats fakts, ka gan valstis, gan „spēlētāji” bez valstiskas piederības pielieto vardarbības metodes savu mērķu īstenošanai, ir jāuztver kā karš. Tieši šādu situāciju Klauzevics apraksta savā grāmatā, kad viņš runā par karu. Klauzevica uztverē, karš ir sociāli akceptēta vardarbības izpausmes forma.

21. gadsimta draudu raksturojums

Sākoties 21. gadsimta otrajai dekādei, Latvija un tās sabiedrotie joprojām ir iesaistīti dažādos bruņotos konfliktos, dažreiz pat vairākos vienlaicīgi. Ielūkojoties tālāk nākotnē, daudzi eksperti pareģo cilvēcei „ilgstošu destabilizācijas periodu, kurš izpaudīsies kā savstarpēji konkurējoši ekonomiskie modeļi, pārmaiņas demogrāfijā, kādreizējo starptautisko „spēlētāju” atdzimšana un jaunu parādīšanās, pieaugošais starptautiskais terorisms un ekstrēmisms, klimata izmaiņas un dabas resursu deficīts.”

Šī gadsimta pastāvošie un jaunie drošības izaicinājumi liek daudziem secināt, ka konvencionālā kara draudi ir aizgājuši nebūtībā. Arvien biežāk nākas dzirdēt argumentus par to, ka 21. gadsimta drošības izaicinājumus var raksturot kā asimetriskus vai pat hibrīda pēc to būtības. Kā apgalvo Smits, „karš, kādu mēs to pazīstam, vairs neeksistē. 21. gadsimtā kara būtība ir mainījusies.”  Tāpēc ņemot vērā šādu draudu raksturojumu, šī argumenta aizstāvji iesaka valstīm pilnībā vai daļēji reorganizēt savu bruņoto spēku spējas nekonvencionālai karadarbībai un nemiernieku apkarošanai.  No otras puses, daudzos bažas izraisa jaunu globāla mēroga lielvaru, tādu kā Ķīna, veidošanās un pieaugošā valstu savstarpējā cīņa par piekļuvi dabas resursiem, kas konvencionāla rakstura karadarbību nākotnē padara ne tikai iespējamu, bet pat nenovēršamu. Lai vai kā, tomēr visi šie argumenti sasaucas ar Klauzevica aforismu, ka „primārā, vissvarīgākā un vistālredzīgākā rīcība, kuru jāveic kā valstsvīram, tā komandierim, ir skaidri apzināties, kāda rakstura karadarbība piemitīs karam, kuru tie ir uzsākuši, lai nesajauktu to, vai necenstos pārvērst to par ko tādu, kas tam ir svešs pēc savas būtības.”  Pēc Klauzevica domām „karu nevar uztvert kā autonomu notikumu, bet tas ir jāsaprot kā politikas instruments.”

Atliekot konvencionālās karadarbības jautājumu malā, hibrīda rakstura draudi prasa rūpīgāku izpēti, lai kliedētu šaubas par to, vai cīņa ar šī veida draudiem var tikt klasificēta kā karš. Īpašu uzmanību tie izpelnās kā 21. gadsimtā dominējošs karadarbības veids.

Lai gan militāro pētnieku un teorētiķu starpā vēl joprojām pastāv domstarpības par vienotu hibrīda rakstura draudu definīciju, plašākā kontekstā ar tiem saprot konvencionālo un nekonvencionālo bruņoto formējumu kombināciju. Šādi formējumi vienā brīdī var rīkoties kā valsts kontrolē esošie bruņotie spēki, bet citā brīdī, ja rodas tāda nepieciešamība, tie var sākt pielietot teroristu, kriminālo noziedznieku, nemiernieku un partizāņu karadarbības taktiku un metodes ar, vai bez valsts atbalsta.  Talibu kaujinieki Afganistānā kalpo kā lielisks piemērs hibrīda rakstura draudiem. „Šodien Talibi darbojas kā bruņots formējums, kas turpina attīstīties, un mācīties no Afganistānas kaujas laukos gūtām atziņām. Afganistānā Talibi pārsvarā pielieto nemiernieku taktiku, bet Pakistānas teritorijā veic teroristiskus aktus.”  Pakistānas Bruņoto spēku pulkvežleitnants Ešans Mehmuds Hans (Eshan Mehmood Khan) šādu Talibu darbību raksturo kā „hibrīda rakstura karš, kas nav ne ierobežota karadarbība, ne arī totālais karš, bet gan divu atšķirīgu kara vešanas metožu salikums, kam vēl Klauzevics ir devis savu apzīmējumu „realitātes karš”.”

Tā sauktais otrais Libānas karš starp Izraēlu un Hezbollah ir otrs lielisks hibrīdās karadarbības piemērs. „2006. gadā, Hezbollah organizācija darbojās Libānā vienlaicīgi kā valsts atbalstītā teroristiskā grupa, politiskā kustība, humanitārā organizācija un kā konvencionālie bruņotie spēki. Šī kara gaitā, Hezbollah savu militāro spēju palielināšanai izmantoja tādas tehnoloģijas kā raķetes, bezpilota lidaparāti, nakts redzamības ierīces, improvizētās spridzināšanas ierīces un jaunākās paaudzes prettanku vadāmās raķetes.”  Moderno tehnoloģiju un Hezbollah taktikas pielietošanas rezultātā, starp Hezbollah un Izraēlas bruņotiem spēkiem izvērtās „hibrīda rakstura karadarbība, kura nav raksturīga starpvalstu bruņotiem konfliktiem un ietver sevī atšķirīgu karadarbības metožu pielietošanu vienlaicīgi. Šīs metodes ietver sevī kā konvencionāla tā arī nekonvencionāla rakstura kaujas darbības, terora aktus, krimināla rakstura darbības un „informācijas karu”.”

Šie divi piemēri lieliski atspoguļo mūsdienu konfliktu komplicēto dabu un tajos iesaistīto pušu elastīgumu un pielāgošanās spējas, fenomenu, kuru Klauzevics raksturo kā „īstu hameleonu, kurš spēj pielietot savas īpašības katram konkrētam gadījumam.”  Šie piemēri kalpo arī kā apliecinājums tam, ka arī „spēlētājiem” bez konkrētas valstiskas piederības, neatkarīgi no tā, kādas karadarbības metodes tie izvēlas, ir sava apzināta politika attiecībā uz vēlamo mērķu sasniegšanu.

Vai tehnoloģijas izmaina kara būtību?

Cilvēku un kara mijiedarbība ir atspoguļota Klauzevica paradoksālajā trīsvienībā – iedzīvotāji, bruņotie spēki un valdība.  Domājot par nākotnes kariem, nav pamata uzskatīt, ka moderno tehnoloģiju revolucionārā attīstība izjauks šīs trīsvienības formu vai ieviesīs korekcijas tās mijiedarbībā. „Tehnoloģiju attīstība nespēj pievienot trīsvienībai ceturto komponenti, tādējādi pārvēršot to par kvadrātu, kā to ierosina daži pētnieki. Tehnoloģijas nespēs ieviest izmaiņas kara būtībā, jo tās spēj ietekmēt vienīgi kara struktūru bet ne kara loģiku.”  Militārās jomas transformācijas nepieciešamības aizstāvji apgalvo, ka tehnoloģiju attīstība ir izmainījusi kara būtību.  Šādam apgalvojumam ir grūti piekrist. Kopumā vērtējot, „modernās tehnoloģijas dod iespēju pielietot letālus ieročus aizvien lielākās distancēs, ar lielāku precizitāti un letalitāti, kā arī dod iespēju samazināt personāla sagatavošanu karadarbībai.”  Augstas precizitātes ieroči un munīcija neapšaubāmi palielina izredzes precīzākai mērķu iznīcināšanai, taču ar to vien nepietiek. Tie nespēj patstāvīgi atrast, identificēt un iznīcināt mērķus. „Šādu ieroču pielietošanas efektivitāte ir atkarīga no savlaicīgas un precīzas informācijas ieguves un apstrādes. To apzinoties, pretinieks veiks atbilstošus pasākumus, kas rezultātā novedīs pie izmaiņām abu konfrontējošo pušu cīņas taktikā.”

Tātad jaunām tehnoloģijām nebūs noteicošā loma karā. Citiem vārdiem sakot, „modernās tehnoloģijas ievieš tikai izmaiņas karadarbības struktūrā, bet nemaina kara būtību kā tādu.”

Salīdzinot vairāku kara teorētiķu darbus, karu var „vispārīgi raksturot (ne definēt) kā mijiedarbīgu un vardarbīgu sāncensību starp vismaz divām domājošām cilvēku grupām, kuras darbojas vienlaicīgi, bet ignorējot sava oponenta plānus, rīcību, nodomus, motīvus un mērķus.”   Šīs sāncensības galvenais mērķis ir uzspiest oponentam savu gribu, un šī mērķa sasniegšanai katrai no pusēm ir iespēja brīvi izvēlēties gan cīņas veidus, gan līdzekļus, kādus vien tie spēj iedomāties vai pārvaldīt. „Abu pušu rīcību spēj ierobežot vienīgi viņu pašu akceptētās tradīcijas, kultūras un ētikas normas, zinātnes sasniegumi un ražošanas iespējas.”  To pašu var attiecināt arī uz situācijām, kurās valstis ir iesaistītas konfliktā ar „spēlētājiem” bez valstiskas piederības, jo neraugoties uz pielietojamiem līdzekļiem, aiz jebkura konflikta stāv cilvēks. Moderno tehnoloģiju attīstība neapšaubāmi ievieš izmaiņas kara vešanas metodēs, tomēr raugoties plašākā kontekstā, kara būtība un raksturs nemainīgi paliek apslēpts cilvēku dabā.  

Kari var izraisīties starp valstīm, nācijām un „spēlētājiem” bez valstiskas piederības, kuri kļūst arvien spēcīgāki. Pie pēdējiem pieder tādas grupas kā nemiernieki, partizāni un teroristi.  Lai gan pastāv vairāki piemēri, kad konfliktu noregulēšanai tiek meklēti miermīlīgi risinājumi, to ir vieglāk pateikt kā izdarīt. Vairumā gadījumu kari izceļas dažādu faktoru vienlaicīgas ietekmes rezultātā, kas konflikta miermīlīga iznākuma varbūtību noved līdz minimumam.  Cilvēces vēsture mums māca, ka bailes, gods un intereses bieži vien spēlē noteicošu lomu par labu nesaskaņu vardarbīgam risinājumam, un šie faktori kalpo teorētiķiem kā vienots pavediens kara teoriju pilnveidošanai.

Salīdzinājumā ar Sun Dzu un Harta kara teorijām, vienīgi Klauzevica kara teorija sniedz mums izvērstu analīzi par tādiem jautājumiem kā – kas ir karš, kāpēc kari izceļas, kas un kādā veidā karo. Viņa domas ir kas vairāk kā tikai praktiski kara vešanas padomi. Tās ir laika gaitā pārbaudīta teorija. Klauzevica uztverē karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem, taču domājot par „citiem līdzekļiem”, viņš neierobežo sevi ar militāro spēku kā vienīgo un noteicošo kara instrumentu. Klauzevics uztvēra karu kā vardarbīgu cīņu starp cilvēku gribām. Un tieši šis aspekts padara Klauzevica kara teoriju par atbilstošu 21. gadsimta draudu kontekstam, neatkarīgi no to veidiem vai rakstura.

Spēja adekvāti reaģēt uz mūsdienu un nākotnes draudu izaicinājumiem ir atkarīga no valsts līmeņa visaptverošas stratēģijas. Līdzīgi kā „Apvienoto spēku koncepcija”, kuras pamata ideja ir spēju apvienošana un pielietojums vēlamā rezultāta sasniegšanai, ko atsevišķi ņemti spēku veidi vienatnē nevar sasniegt, arī valsts līmenī jāveido līdzīga koncepcija, apvienojot tajā ekonomiskos, diplomātiskos, informācijas un militāros valsts varas instrumentus cīņai ar 21. gadsimta izaicinājumu plašo spektru. Šāda visaptveroša koncepcija dotu iespēju harmonizēt valsts spējas un resursus starp dažādām sfērām, instancēm, organizatoriskām metodēm un ģeogrāfiskām robežām. Militārajā līmenī, šī stratēģija kalpotu par pamatu elastīgas un visaptverošas doktrīnas izstrādei, kurā tiktu atspoguļoti visi trīs kara līmeņi – taktiskais, operacionālais un stratēģiskais,  kā arī starpinstitūciju sadarbības pamata principi

Pulkvedis. Ēriks Naglis, Maģ. Strat. St.

Dalies ar šo ziņu