Pretošanās kustības nelegālā prese nacistu okupētajā Latvijā, 1941—1944

Mazāk ir zināms, ka kara gados Latvijā darbojās arī virkne citu nacionālās pretošanās organizāciju un indivīdu, kas par savu mērķi izvirzīja tautas dzīvā spēka saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Iznāca gandrīz divdesmit («Latvija», «Tautas Balss», «Latviešu Ceļš», «Tālavas Taurētājs», «Daugavas Vanagi», «Dzimtā Zeme», «Zobens», «Brīvā Latvija. Latvju Raksti», «Lāčplēsis», «Par Latviju», «Latvju Vairogs» u.c.) pagrīdes laikraksti, kas nosodīja okupācijas režīma nelabvēlīgās izpausmes un sadarbību ar nacistiem. Šo izdevumu sniegtā informācija izplatījās arī mutiski un bija pietiekami iedarbīga, lai radītu nacistos satraukumu par vēršanos pret to īstenoto politiku un izsauktu represijas pret šo nelegālo laikrakstu izdevējiem un izplatītājiem.

«Latvija» (1941—1944)

Pirmais vācu okupācijas laikā klajā nākušais nelegālais izdevums bija 1941. gada 18. novembrī Rīgā «Patriotu organizācijas» izdotais laikraksts «Latvija». Tā galvenie izdevēji bija Kārlis Drava un Jānis Liezeris, bet laikraksta iespiešanā un izplatīšanā bija iesaistītas arī viņu dzīvesbiedres Emma Drava un Skaidrīte Liezere un vēl citas personas. Laikraksts iznāca ar tekstu vienā lapas pusē, to izdalīja, ievietojot pastkastītēs, izkaisot uz ielām vai nosūtot pa pastu konkrētiem adresātiem galvenokārt Rīgā, kā arī provincē. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange 1942. gada 22. augustā izteica minējumu, ka šo avīzi izdod cilvēki, kas nāk no Latviešu zemnieku savienības aprindām, un pieļāva, ka tie varētu būt bijušā laikraksta «Brīvā Zeme» līdzstrādnieki, bet 1943. gada 1. februārī atzina, ka, neraugoties uz veiktajiem pretpasākumiem, «Latvijas» izdošana ir pastiprinājusies, to piegādājot sabiedrībā populārām personām un pat atklāti izdalot kādā tirgus laukumā.

Laikraksta satura analīze bija sniegta vācu Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas «Latviešu kartotēkas» 1942. gada decembra pārskatā: «Anglisko orientāciju vispilnīgāk reprezentē nelegālais izdevums «Latvija». Visos numuros paustas šādas galvenās līnijas: 1. Vācu politika ir latvju tautai iznīcinoša; 2. Minimāla palīdzība Vācijai cīņā pret boļševismu jādod, bet pirmkārt jādomā par latviešu tautas dzīvo spēku, pietiekošiem pārtikas līdzekļiem, eventuāli vajadzīgo militāro spēku; 3. Brīvību dos angļu—amerikāņu uzvara; 4. Anglijai un boļševikiem nav kopēju mērķu; 5. Angliskā orientācija apvienota ar balstīšanos uz Ulmani un tā sasniegumiem.» Arī padomju pagrīdnieka Imanta Sudmaļa ziņojumā par situāciju Rīgā 1943. gadā «Latvija» bija raksturota kā nelegāls žurnāls, kas «rakstīts ar rakstāmmašīnu, pēc tam pavairots fotografējot, pastkartes formātā. Tas aģitē pret brīvprātīgo iestāšanos armijā, jo iespējams, ka latviešiem nāksies liet savas asinis cīņā par neatkarību».

Kopumā līdz 1944. gada septembrim iznāca deviņi šī laikraksta numuri, turklāt tā izdevējus nacistiem tā arī neizdevās atklāt. Jau otrreizējās padomju okupācijas apstākļos 1945. gada martā un 1946. gada jūnijā K. Dravas dzīvoklī Rīgā, Indrānu ielā 18-5 tika iespiesti «Latvijas» 11. un 12. numurs, bet līdz 1946. gada maijam turpat nāca klajā nelegālā laikraksta «Mazais Latvis» astoņi numuri. No 1947. gada 7. līdz 16. janvārim Latvijas PSR IeTK Kara tribunāls notiesāja nelegālo laikrakstu «Latvija» un «Mazais Latvis» izdevējus un izplatītājus K. Dravu, E. Dravu, J. Liezeri, S. Liezeri, Arnoldu Teru, Zinaīdu Dīriņu un Alfrēdu Geidānu, apsūdzot viņus pretpadomju darbībā, neņemot vērā viņu vēršanos arī pret nacistu okupāciju. K. Dravam un J. Liezerim tiesa piesprieda augstāko soda mēru — nošaušanu, bet pārējos apsūdzētos sodīja ar ieslodzījumu uz 5 vai 10 gadiem un atrašanos nometinājumā vēl 3 līdz 5 gadus. «Pret padomju varu kļuvu noskaņots vācu okupācijas laikā, kad atklājās daudzas negatīvās puses, mani uzskati nesakrita arī ar vācu propagandu. Izdevu avīzes, jo gribēju aizstāvēt taisnību, arī vadoties pēc PSRS konstitūcijas dotajām tiesībām, taču realitātē viss ir savādāk. Biju par šo atšķirību novēršanu, kā arī par Latvijas izstāšanos no PSRS» — tā tiesas sēdē liecināja K. Drava, un konkrētajos apstākļos tie bija drosmīgi teikti vārdi.

«Tautas Balss» (1942)

1942. gadā visapjomīgāko pretdarbību nacistiem izvērsa nelegālā Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kas līdzās citām aktivitātēm (pastāvēja arī divas militārās grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā) no 1942. gada februāra līdz septembrim izdeva deviņus nelegālā laikraksta «Tautas Balss» numurus. Tā redakcijas grupu vadīja teoloģijas students, pēc kara pazīstamais luterāņu mācītājs Artūrs Kaminskis, bet viņam palīdzēja LNS vadītājs Arnolds Čaupals un filologs Reinholds Jansons, tekstus uz matricēm rakstīja Irēna Lejniece un Ieva Birgere (Lase). Laikraksta iespiešanu un sadali pārzināja Arnolds Bērziņš (vēlāk — Valērijs Geidāns un V. Rutks), tā sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās arī citi LNS locekļi. Katrs «Tautas Balss» numurs bija iespiests 5—6 lappušu apjomā un pavairots uz rotatora vairāku simtu eksemplāru metienā. Parakstot rakstus, lietoja segvārdus, grūtības sagādāja papīra trūkums, ko ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā, Centrālajā pastā un citur. Laikrakstu ievietoja pasta kastītēs vai nodeva konkrētiem cilvēkiem Rīgā un citviet Latvijā. Lai panāktu «Tautas Balss» labu literāro kvalitāti, ar laikraksta tekstiem tika iepazīstināti arī profesori Jānis Endzelīns un Kārlis Kundziņš, laikrakstu saņēma arī Pauls Stradiņš.

 Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja «Tautas Balsī» publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, un ziņas par SS oficioza «Das Schwarze Korps» 20. augusta rakstu «Vai ģermanizēt?», kas atklāja nacistu īstenos plānus Baltijā. «Tautas Balss» informēja lasītājus par vācu «spiešanos uz Austrumiem» (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, un uzsvēra nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas rakstīja par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām un nosodīja holokaustu. «Tautas Balss» kritizēja nacistu politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos, protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Valsts darba dienestā un vācu armijā. Laikraksts atklāja Latvijas Zemes pašpārvaldes «dekoratīvo» stāvokli un vērsās pret vietējo kolaborantu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. «Tautas Balss» uzsvēra kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai.

LNS un «Tautas Balss» nelegālā darbība pakāpeniski tika atklāta. Reiha Drošības galvenās pārvaldes (RSHA) 1943. gada 29. janvāra pārskatā «Ziņojumi no okupētajiem Austrumu apgabaliem Nr. 39» bija teikts, ka «ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto 5 grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri [..] Pēc tagadējiem materiāliem, jārēķinās ar vairāk nekā 100 arestiem, jo LNS bija vairāki grupējumi arī provincē». Apcietināšanas savu kulmināciju sasniedza 14. novembrī, kad arestēja daudzus LNS dalībniekus. Tobrīd gatavs iespiešanai bija arī «Tautas Balss» 10. numurs, sagatavotās matrices atradās V. Rutka darba vietā Rīgas 6. policijas iecirknī, tomēr pēc savas apcietināšanas viņam izdevās pārliecināt vāciešus, ka tās pēdējā brīdī iznīcinātas. A. Dulli nacistiem izdevās apcietināt tikai pēc savstarpējas apšaudes 1942. gada 20.—21. decembra naktī, kad viņu ievainoja ar 4 šāvieniem kājās un galvā. Apcietinātie nonāca ieslodzījumā Drošības policijas un SD galvenajā ēkā Reimersa ielā, Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Daļu no viņiem atbrīvoja un mobilizēja dažādās Vācijas armijas militārās vienībās, citi nokļuva Štuthofas, Mauthauzenes un Dahavas koncentrācijas nometnēs.

«Brīvā Latvija. Latvju Raksti» (1943—1944)

Pēc sākotnējās sadarbības ar nacistiem 1941.—1942. gadā, pretošanās kustībā vācu okupētajā Latvijā iesaistījās arī organizācijas «Pērkonkrusts» vadītājs Gustavs Celmiņš un viņa domubiedri. No 1943. gada vasaras līdz 1944. gada martam klajā nāca G. Celmiņa veidotā nelegālā izdevuma «Brīvā Latvija. Latvju Raksti» trīspadsmit numuri. Pirmie četri no tiem bija drukāti ar rakstāmmašīnu un pavairoti ar koppapīru 20–30 eksemplāros ar nosaukumu «Vēstījums». Sākot ar 5. numuru, laikraksts saucās «Brīvā Latvija. Latvju Raksti» un tika izdots 16–18 lappušu biezumā un 700 eksemplāru metienā. Tā iespiešanā un izplatīšanā bija iesaistīti tautskolu inspektori Andrejs Briedis un Arnolds Endziņš, mācītājs Jānis Briedis un vēl virkne citu organizācijas «Pērkonkrusts» dalībnieku. Laikraksta izplatīšanai bija izveidoti vairāki izdales punkti dažādās vietās Rīgā, no kurienes to nogādāja arī provincē, veidojot plašu lasītāju loku. Tā sadale laukos bija noorganizēta ar tautskolu inspektoru starpniecību, it īpaši Jēkabpils, Valmieras, Saldus un Rēzeknes apkārtnē, kā arī ar atsevišķu apriņķu valžu vadītāju, arī dažādu saimniecības organizāciju darbinieku un aizsargu palīdzību. Dažreiz avīzi izsūtīja arī pa pastu, un, lai izvairītos no cenzūras, lietoja aploksnes ar viltotu Darba pārvaldes zīmogu. «Brīvā Latvija. Latvju Raksti» publicēja detalizētas apceres par tā brīža ārpolitisko un militāro situāciju, analizēja dažādas iekšpolitikās aktualitātes un rakstīja par praktiskiem ikdienas jautājumiem. Īpaša uzmanība bija pievērsta nacistu politikas un nākotnes «Jaunās Eiropas» idejas kritikai, kā arī pausts viedoklis, ka cīņa Austrumu frontē ir tikai pašu vāciešu lieta, kurā latviešiem jāpiedalās pēc iespējas maz, lai taupītu spēkus izšķirošajam brīdim, kad būs jāizcīna sava patstāvība.

Kad līdz ar G. Celmiņa arestu 1944. gada 14. martā laikraksta izdošana faktiski tika izbeigta, Drošības policijas un SD pavēlnieks Ostlandē SS oberfīrers Valters Fukss 17. jūnijā bija spiests konstatēt, ka ««Brīvās Latvijas» gatavotāju aprindas līdz šim pilnā skaitā nav izdevies apcietināt, jo sakarnieki Sildegs, Ceriņš un Briedis bēguļo. Lauku izplatītāju uzturēšanās vietu noskaidrošana tuvojas nobeigumam. Drošības policija viņus ir brīdinājusi, un viņiem ir uzlikts atbilstošs sods. Pagatavotāji un izplatītāji tikai tik daudz apcietināti, cik bija nepieciešams lietas izmeklēšanai. Līdz šim apcietinātie sakarā ar fīrera dzimšanas dienu 20. aprīlī ir atlaisti no apcietinājuma. Liela skaita izplatītāju un palīgu arestēšanu latviešu iedzīvotāji būtu uztvēruši kā nacionālo latviešu masu apcietināšanu. Tā droši būtu novedusi pie stipras vāciešiem naidīgas kūdīšanas, sevišķi latviešu SS leģionā». Pašu G. Celmiņu pēc vairākkārtējām nopratināšanām nosūtīja uz Flosenburgas koncentrācijas nometni, bet citi nelegālā laikraksta «Brīvā Latvija. Latvju Raksti» līdzstrādnieki vai nu izvairījās no nacistu vajāšanām, nonāca ieslodzījumā vai arī tika mobilizēti latviešu leģionā. 

«Lāčplēsis» un «Par Latviju» (1944)

Nacistu okupācijas gados darbojās arī nelegālā organizācija «Latvijas sargi» Arnolda Avotiņa vadībā, kas jau 1942.—1943. gadā izplatīja vairākas zīmogotas proklamācijas, to saturā cenšoties noskaidrot latviešu tautas ieņemto viedokli pret iesaistīšanos darbos Vācijā un brīvprātīgo bataljonos (negatīva nostāja), kvalificējot abus šos jautājumus kā vācu izkliedēšanas politiku. Šeit pat bija mēģināts noskaidrot vācu saimniecisko politiku un aicināts zemniekus uzkrāt pārtikas līdzekļus, lai tauta nenonāktu bada stāvoklī. «Latvijas sargu» aktīvi dalībnieki bija pērkoņkrustietis Jēkabs Sildegs un Mākslas akadēmijas students Kārlis Dagda — no 1944. gada februāra līdz jūlijam reizi mēnesī viņi izdeva vismaz sešus nelegālā laikraksta «Lāčplēsis» numurus. Laikraksts sastāvēja no četrām lapaspusēm un iznāca pie «Latvijas Brīvības cīnītāju savienības», publicējot politiskā stāvokļa vērtējumus, izskaidrojot nacistu mērķus Baltijā un paužot negatīvu attieksmi pret sadarbību ar vāciešiem. «Lāčplēsi» izplatīja, izkaisot uz ielām vai izdalot saviesīgos pasākumos Rīgā, un ar pasta vēstuļu palīdzību nosūtot arī uz citām vietām provincē. Organizācijas dalībnieki nodarbojās arī ar ieroču un munīcijas vākšanu, bet 1944. gada septembrī PSRS Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, izdeva virkni nelegālo uzsaukumu «Latvieši», «Latvijas iedzīvotāji», «Visiem latviešiem» un citus, kā arī 2—4 lappušu apjomā iespieda nelegālā izdevuma «Par Latviju» vairākus numurus. Tā saturā bija atklāti 1940.—1941. gada padomju okupācijas varas noziegumi un kritizēta nacistu okupācijas režīma politika, atkāpjoties no Latvijas un aizvedot projām tās pamatiedzīvotājus. «Par Latviju» aicināja latviešus palikt savā dzimtenē, vienlaikus apzinoties, ka padomju represijas būs neizbēgamas.

Ko, vēršoties pret nacionālo pretošanās kustību Latvijā, nepaspēja izdarīt vieni okupanti, to īstenoja otri, bargi vēršoties pret jebkādiem Latvijas neatkarības atjaunošanas centieniem. No 1945. gada 23. jūlija līdz 3. augustam Latvijas PSR IeTK karaspēka Kara tribunāls notiesāja 49 ar organizāciju «Latvijas sargi» saistītus cilvēkus, apsūdzot tos nevis pretdarbībā vācu okupācijas varai, bet «dzimtenes nodevībā un pretpadomju aģitācijā». Pēc aculiecinieku liecībām, daudziem no apsūdzētajiem ar organizācijas «Latvijas sargi» darbību bija visai maz sakara vai arī tādu vispār nebija, savukārt seši apsūdzētie izmeklēšanas laikā mira. Aktīvākajiem pretošanās kustības dalībniekiem A. Avotiņam, J. Sildegam un K. Dagdam piesprieda augstāko soda mēru — nāves sodu nošaujot, bet citiem no 5 līdz 25 gadu ilgu atrašanos ieslodzījumā un nometinājumā. Neskatoties uz to, A. Avotiņš tiesas sēdē drosmīgi liecināja: «Mūsu organizācija gribēja atjaunot neatkarīgu demokrātisku Latviju… Es uzskatīju gan komunistus, gan nacistus par latviešu tautas paverdzinātājiem un cīnījos kā pret vieniem, tā pret otriem.»

Pretēji pēckara padomju okupācijas laikā ilgus gadus sabiedrības apziņā kultivētajam priekšstatam par nacionālās pretošanās maznozīmīgumu un nespēju vērsties pret nacistu okupācijas režīmu atšķirīgu skatu uz kara laika norisēm sniedz mūsdienās apzinātie vācu drošības iestāžu dokumenti. Kā atzīmēts RSHA 1942. gada 24. aprīļa ziņu kopsavilkumā «Par notikumiem PSRS Nr. 195», Latvijā ir novērota nelegālu izdevumu izplatība, kas, «no vienas puses, ir mašīnrakstā pavairotas zīmītes — visvairāk ar neveiklu un nenopietnu tekstu. [..] No otras puses, cirkulē skrejlapas, kas iespiestas maza laikraksta formātā un laiku pa laikam parādās kā jauni numuri. [..] Šie centieni ir jāuztver pavisam nopietni. Tas sevišķi attiecas uz Rīgas iedzīvotājiem, it īpaši uz latviešu inteliģences slāni». Pretdarbība nacistiem norisinājās situācijā, kad draudēja atkārtota padomju okupācija, tāpēc pretošanās kustības interesēs nebija Vācijas militārā spēka vājināšana cīņā pret PSRS, bet šo nelegālo laikrakstu izdošana bija svarīga nevardarbīgās pretestības izpausme, kas deva savu ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā.