Lielbritānijas un Francijas karakuģu iesaistīšanās karadarbībā pret P.Bermontu - Avalovu

1919. gada rudenī militārā situācija Latvijas teritorijā bija saspringta, jo šeit joprojām atradās politiskie un militārie spēki, kas apdraudēja neatkarīgas valsts pastāvēšanu. Latgali kontrolēja lielinieki, bet daļā no Kurzemes un Zemgales teritorijas bija izvietoti vācu  un bijušās Krievijas impērijas atjaunošanas  piekritēju spēki, kas bija apvienoti Rietumu brīvprātīgo armijā.  Šādos apstākļos Latvijas armija bija spiesta sadalīt savus spēkus starp Dienvidu fronti pret vācu un krievu vienībām un Austrumu fronti pret lieliniekiem. Atsevišķas Latvijas armijas vienības atradās Lejaskurzemes kara apgabala teritorijā Liepājas un Ventspils apkārtnē. Latvijai potenciāli draudēja karš divās frontēs un bija jāgatavojas cīņai arī pret bermontiešiem.

Bermonta spēku uzbrukums un sabiedroto atbildes reakcija

1919. gada 8. oktobra rītā P. Bermonta komandētā Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija sāka uzbrukumu Rīgas virzienā.  1919. gada 9. oktobrī laikraksts «Latvijas Sargs» lakoniski ziņoja par iepriekšējā dienā uzsākto bermontiešu uzbrukumu:  «Ap pulksten 10 no rīta virs Rīgas lidoja 3 vācu—krievu aeroplāni un nometa bumbas Rīgas apsardzības rajonā uz-sākdami ar šo kaujas darbību.» Pēc uzbrukuma Latvijas armijas pozīcijām pie Rīgas sabiedrotajiem zuda jebkādas ilūzijas par P. Bermontu un viņu atbalstošajiem vācu spēkiem. Skaidri bija saskatāms vācu mērķis nostiprināt savu ietekmi Latvijā, maskējoties ar krieviskiem lozungiem. P. Bermonta retorika par cīņu pret lieliniekiem neiedarbojās, kā viņš bija cerējis, jo tobrīd sabiedroto pārstāvjiem, kas atradās Latvijā, bija skaidri saprotams, ka vienīgos lieliniekus Latvijā noturēja latviešu spēki daudzu jūdžu attālumā no Rīgas.

Par spīti P. Bermonta uzbrukuma radītajiem draudiem, britu militārā misija palika Rīgā. Bermontiešu uzbrukuma laikā Daugavā atradās arī britu un franču karakuģi, kuru virsnieki un apkalpes kļuva par Rīgas centrā notiekošās karadarbības aculieciniekiem. Sabiedroto flotes virsnieku un militāro misiju locekļu sniegtajai informācijai un viņu viedoklim par notikumiem Latvijā bija būtiska nozīme, kad notika lēmumu pieņemšana par tiešas militāras palīdzības sniegšanu Latvijai.

1919. gada 10. oktobrī, pēc Britu karaliskās flotes eskadras mīnukuģu līdera «Abdiel» komandiera B. Kērtisa ziņojumu, vāciešu spēki pienāca rietumu pusē pie tiltiem, kas šķērso Daugavu, un ieņēma pozīcijas uz leju gar upes krastu. Sākumā franču eskadras mīnukuģis  «Aisne» nokļuva apšaudes zonā un bija spiests doties lejup pa straumi. Bermontieši īslaicīgi pārtrauca apšaudi, nogaidot, kamēr franču kuģis atstāja piestātni, kas, pēc B. Kērtisa domām, liecināja, ka «viņi respektēja sabiedroto kuģu neitralitāti» . Drīz vien britu karakuģa komandieris bija spiets mainīt savu viedokli. Vēlāk, kad vācieši uzstādīja lauka lielgabalus un karadarbība pieņēmās spēkā abos upes krastos, bermontiešu artilērija sāka apšaudīt Rīgu, un šāviņi krita arvien tuvāk eskadras mīnukuģim «Abdiel». B. Kērtiss rakstīja: «Nebija ne-kādu šaubu, ka vācieši šāva uz kuģi, viņi raidīja šāviņu pēc šāviņa desmit jardu [apmēram 9,14 m] attālumā no kuģa, taču nekad tieši netrāpot.» 

Bermontiešu artilēristi, visticamāk, centās padzīt sabiedroto karakuģus tālāk no pilsētas centra. Artilērija apšaudīja karakuģu apkārtni, kamēr tie nenoenkurojās Daugavas grīvā ārpus vācu artilērijai sasniedzamā šaušanas attāluma.  Pēc tumsas iestāšanās «Abdiel» komandieris nosūtīja uz Rīgu motorlaivu, lai sazinātos ar britu militāro misiju un pārliecinātos, ka vācieši vēl nav šķērsojuši Daugavu un tās drošība nav apdraudēta.

11. oktobra pēcpusdienā britiem kļuva skaidrs, ka vācieši ieņēmuši Daugavas kreiso krastu līdz pat Daugavgrīvas cietoksnim. Naktī vācieši izslēdza ostas ugunis un atklāja artilērijas uguni pret velkoņiem un neitrālo valstu kuģiem, kuri vēl atradās ostā. Tajā pašā dienā pie Rīgas ieradās sabiedroto papildspēki — franču karakuģi «Garnier» un «Marne», kā arī britu eskadras mīnu kuģis «Vanoc». Nelielais eskorta kuģis «Marne» (šāda tipa kuģi Francijas flotē parasti bija apbruņoti ar četriem 100 mm kalibra lielgabaliem) noenkurojās tuvu upes grīvai, lai novērotu upi un novērstu jebkādus «pārkāpumus neitrālo kuģu darbībā».

12. oktobrī bermontiešu pārstāvis barons fon Renne pieprasīja sabiedroto karakuģiem doties prom, jo, izceļoties apšaudei starp vācu un latviešu spēkiem, viņš, kā šī sektora artilērijas komandieris, nevarot garantēt kuģu drošību. B. Kērtiss noraidīja vācu puses prasības. Barons ierosināja sabiedroto karakuģus noenkurot pie Daugavgrīvas cietokšņa, kur viņš varētu garantēt, ka tos neapšaudīs. Briti piekrita ar noteikumu, ka sabiedroto kuģu laivām atļaus braukt pa upi abos virzienos gan dienā, gan naktī. Šāda prasība bija nepieciešama, lai paveiktu bēgļu un britu misijas locekļu pārvešanu uz tvaikoni «Princess Margaret».  Evakuāciju pabeidza 13. oktobra priekšpusdienā.

Naktī no 12. uz 13. oktobri pie Rīgas ar eskadras mīnu kuģi «Lestin» ieradās Francijas spēku komandieris Baltijas jūrā komodors Ž. Brisons.  Lai pēc iespējas vairāk iesaistītu sabiedrotos, kontradmirālis V. Kovans, kurš komandēja britu flotes vieglo kreiseru eskadru Baltijas jūrā, lūdza komodoru Ž. Brisonu uzņemties sabiedroto spēku komandēšanu Rīgas līcī, jo kontradmirālis pats tobrīd bija aizņemts Igaunijā.  Sabiedroto flotes komandieri Baltijas jūrā drīkstēja komandēt tikai savas vienības, bet ne citu sabiedroto valstu karakuģus. Šķiet, ka, uzticot Rīgas līcī izvietoto britu karakuģu komandēšanu franču flotes virsniekam, V. Kovans vienkārši rīkojās atbilstoši operatīvajai militārajai situācijai, kas bija izveidojusies pēc bermontiešu uzbrukuma, nevis pasīvi gaidīja politiķu lēmumus. Oficiāla pavēle par franču flotes piedalīšanos kaujās pret pulkvedi P. Bermontu kopā ar britu flotes karakuģiem pie-nāca no Parīzes tikai oktobra beigās, kad sabiedroto flote jau aktīvi cīnījās pret bermontiešiem.

Komodora Ž. Brisona pakļautībā turpmāk darbojās arī eskadras mīnu kuģa «Abdiel» kapteinis B. Kērtiss, kura ziņojums liecina, ka Britu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis A. Berts ieteica V. Kovanam  nosūtīt ultimātu par P. Bermonta spēku izvākšanu no Daugavgrīvas, jo tie apdraud sabiedroto kuģus. 1919. gada 13. oktobrī briti nosūtīja P. Bermontam ultimātu:  «Vācu spēkus komandējošajiem virsniekiem Jelgavā un Daugavgrīvā no britu admirāļa. Es pieprasu, lai jūs līdz 15. oktobra pēcpusdienai nekavējoties atsaucat savus spēkus no pozīcijām pie Daugavgrīvas, kas pašlaik apdraud sabiedroto kuģus Daugavā, pretējā gadījumā es rīkošos tā, kā uzskatīšu par vajadzīgu.»

Briti no Jelgavas saņēma izaicinošu un augstprātīgu atbildi, kuras tekstu uztvēra arī Latvijas spēku rīcībā esošā Liepājas radiostacija: "Pulkvedis Avalovs, kurš ir visu Jelgavā un Daugavgrīvā izvietoto spēku virspavēlnieks, nepieņems šo notu, ja vien tā nebūs adresēta viņam personīgi kā krievu karaspēka virspavēlniekam, un paziņo, ka pie Daugavas nav vācu spēku, bet gan vācu kareivji, kurus ir nolīgusi Rietumkrievijas valdība, un nav arī vācu komandiera."

P. Bermonta mēģinājums aizkavēt sabiedroto iejaukšanos karadarbībā, izmantojot primitīvu demagoģiju, atsaucoties uz Lielbritānijas un Krievijas agrākajām sabiedroto attiecībām, neizdevās, jo viņa karaspēks jau nepārprotami bija nodemonstrējis atklāti naidīgu rīcību ne tikai pret Latviju, bet arī pret sabiedrotajiem, ar artilēriju apšaudot Latvijas armijas pozīcijas Rīgas centrā tieši blakus britu un franču karakuģiem, apdraudēdams gan karakuģu, gan to apkalpju drošību.

Latvijas armijas un sabiedroto karakuģu kopīgā operācija Daugavgrīvā 1919. gada 15. oktobrī

Ģenerālis Pēteris Radziņš 1921. gadā izdotajā darbā «Latvijas atbrīvošanas karš» raksta, ka 1919. gada «14. oktobrī virspavēlnieks ģenerālis Sīmansons uzsāka pierunāt Anglijas militārās misijas priekšnieku ģenerāli Bertu, lai sabiedroto flotes artilērija sniegtu mums palīdzību ar savu stipro uguni». Virspavēlnieks, mēģinot pārliecināt ģenerāli, centies spēlēt uz britu patmīlības jūtām, norādot, ka P. Bermonta «uzbrukuma dēļ sabiedroto flote stāv nevis Rīgas ostā, bet atklātā jūrā, tātad iznāk, ka Bermonts ir izdzinis Lielbritānijas un Francijas floti no Rīgas». Kaut gan vēl nebija saņemts oficiāls apstiprinājums par sabiedroto flotes artilērijas palīdzību desantam pāri Daugavai, Latvijas armijas štābs sāka gatavot Daugavgrīvas un Bolderājas ieņemšanas operācijas plānu. Sagatavošanās tika paveikta naktī no 14. uz 15. oktobri. Latvijas armijas virsnieka J. Ķīseļa (viņš operācijas sagatavošanas laikā pildīja tulka pienākumus) atmiņas liecina, ka plānošanā piedalījās arī britu un franču flotes virsnieki. Sabiedroto flotes uguns koriģēšanai ierīkoja novērošanas punktus un sagatavoja lidmašīnas. Sakaru nodrošināšanai paredzēja izmantot radiotelegrāfu un signālraķešu signālus. 9. Rēzeknes kājnieku pulka apakšvienības naktī pārgrupējās un sagatavojās desantam. Lai veiktu desantu pāri Daugavai, pielāgoja nelielus kuģīšus. Lielākais no tiem bija «Sekunda». Kuģīšus savāca Milgrāvī pie Sūnu salas. Lai mazinātu zaudējumus no ienaidnieka ložmetēju un šrapneļu uguns, tiem papildu aizsardzībai piestiprināja tērauda plāksnes un novietoja smilšu maisus. P. Bermonta spēku uzmanības novēršanai no Daugavgrīvas un Bolderājas rajona  8. Daugavpils pulka trīs rotas veica māņu uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.

15. oktobrī ap 11 no rīta britu ģenerālis A. Berts paziņoja, ka sabiedroto flote ir saņēmusi atļauju atbalstīt Latvijas  armijas desantu. Latvijas armijas virsnieks J. Ķīselis nogādāja uz kreisera «Dragon» kartes ar kuģu artilērijai iepriekš paredzētajiem apšaudes mērķiem. Pirmais uzdevums bija — vienam kreiserim šaut uz cietokšņa nocietinājumiem, bet otram — uz Bolderāju un Iļģuciemu. Norādījumus par apšaudāmajiem mērķiem otram kreiserim no-raidīja ar semafora signāliem. 

Tā kā Daugavgrīvas cietoksnī nebija redzamas nekādas bermontiešu spēku atkāpšanās pazīmes, sabiedroto flotes artilērija ap pulksten 13 dienā atklāja uguni. Kā notikuma aculiecinieks J. Ķīselis savās atmiņās sniedz spilgtu aprakstu par sabiedroto flotes artilērijas postošo spēku: «Sākās vairāki ugunsgrēki. Bet arī bermontieši atklāja pretuguni. Kāds ložmetējs bija novietots koka bākā pie Daugavas mutes, un tas sāka šaut virsū pēdējam iznīcinātājam. Bet jau pēc kādas minūtes granāta trāpīja tieši bākas lampā, visa būve sāka degt, un pa tālskatu bija redzams, kā bira zemē sīki, mazi cilvēciņi.» Viesuļuguns turpinājās apmēram 20 minūtes (vēstures literatūrā ir minēts arī cits apšaudes ilgums no 30 līdz 60 minūtēm). Artilērijas apšaudes laikā desantā iesaistītie velkonīši nostājās eskadras mīnukuģu aizsegā. Kad apklusa flotes artilērija, kuģīši devās krasta virzienā uz iepriekš norādītajām vietām. Karavīri izkāpa krastā, sakārtojās un ķēdēs devās uz priekšu, lai ieņemtu bermontiešu pozīcijas Daugavgrīvā. Sabiedroto flotes artilērijas uguns izrādījās efektīva. Krievu 1. plastuņu pulka karavīru pretestība Daugavgrīvā bija vāja. 9. Rēzeknes kājnieku pulkam Daugavgrīvu un Bolderāju  izdevās ieņemt viegli. Pirmie ziņojumi par uzvaru vēstīja, ka  gūstā krituši apmēram 500 pretinieka kareivji. Daugavgrīvas un Bolderājas ieņemšanas operācijā izdevās sagrābt arī kara trofejas: 1 lielgabalu, 20 ložmetējus, 2 mīnmetējus, 1 radiostaciju un daudz šauteņu ar patronām, zirgus, ratus un citus kara piederumus.  Lai paplašinātu uzbrukumā ieņemto teritoriju, kuģīši pārcēla pāri Daugavai 9. Rēzeknes kājnieku pulka 2. bataljonu, Jelgavas rotu un Jūrmalas komandantūras komandu. Nākamajā dienā uz Daugavas kreiso krastu pārveda visu Latgales divīziju.

Protams, P. Bermonts protestēja pret to, ka sabiedrotie sniedza tiešu militāro palīdzību Latvijas armijai, ieņemot Daugavgrīvu, un draudēja atklāt atbildes uguni pret karakuģiem, kas no jūras apšaudīs viņa karaspēku. Tomēr šādi draudi vairs neietekmēja sabiedroto turpmāko rīcību. Britu kontradmirāļa V. Kovana telegramma sniedza nepārprotamu atbildi: «Es neatzīstu krievu komandieri, kas karo pret ģenerāļa Judeniča direktīvām un ved cīņu vācu vadībā.»

No notikumu gaitas var secināt, ka tieši šī V. Kovana lakoniskā telegramma atklāj galvenos iemeslus, kāpēc 1919. gada 15. oktobrī Latvijas sabiedrotie — Lielbritānija un Francija — sniedza tiešu militāro palīdzību Latvijai cīņā pret P. Bermontu. Sabiedrotajiem bija pilnīgi skaidrs, ka bermontiešu uzsāktajai karadarbībai pret Latviju nebija nekā kopīga ar cīņu pret lieliniekiem, arī tas, ka P. Bermonta aizmugurē stāv šo valstu bijušā pretinieka, Vācijas, politiskās un militārās intereses Latvijā. Sākot karadarbību pret Latviju, bermontieši nepārprotami bija apdraudējuši ne vien sabiedroto karakuģu drošību, bet arī to politiskās un militārās intereses Latvijā. Sabiedroto lēmumu ietekmēja arī Latvijas armijas vadības spējas pēc pirmajām sadursmēm ar bermontiešiem 1919. gada oktobrī noorganizēt Rīgas aizsardzību un sagatavot pretuzbrukumam nepieciešamos spēkus. Bez tiem sabiedroto flotes veiktā bermontiešu pozīciju bombardēšana būtu pilnīgi bezjēdzīga, jo sabiedrotajiem nebija sauszemes spēku Daugavgrīvas ieņemšanai. Uzsākot britu un franču karakuģu un Latvijas armijas kopīgu militāro operāciju pret P. Bermontu, sabiedrotie nepārprotami demonstrēja tiešu militāro atbalstu jaunās valsts tapšanai.

Jau 1919. gada 17. oktobrī Latvijas Pagaidu valdība nolēma: «.. izteikt sabiedroto valdībām pateicību par to palīdzību, kuru sabiedrotās valstis līdz šim sniegušas Latvijai viņas cīņā ar Bermonta—Golca karaspēku.» Sabiedroto flotes ietekme, sniedzot tiešu palīdzību Latvijas armijai, proporcionāli bija daudz lielāka, nekā tas varētu šķist, ņemot vērā tikai vienā militārā operācijā iesaistīto karakuģu skaitu un desanta veikšanai nepieciešamo laiku. Daugavgrīvā iegūtā uzvara ievadīja visas Rīgas un Kurzemes atbrīvošanu no bermontiešiem.