Skolnieki sakauj vācu muižniekus
"Latviešu ganu puikas grib karot ar priekšzīmīgāko armiju pasaulē? Tos latviešu salašņas mēs vienkārši iznīcināsim," uzzinot, ka pret vācu landesvēra vienībām stāsies arī Cēsu skolnieku rota, nosmēja vāciešiem lojālās Andrieva Niedras valdības kara ministrs Teodors Vankins.
Pēc kaujas bēgt gan nācās vāciešiem
Vienā no Latvijas Brīvības cīņu svarīgākajiem posmiem nozīmīga loma bija Vidzemes skolēniem, kuri brīvprātīgi pieteicās jaundibinātās valsts armijā.
1919. gada maija beigās Rīgu no lieliniekiem atbrīvoja apvienotie neatkarīgās Latvijas un vācu brīvprātīgo spēki. Tā vietā, lai turpinātu cīņu ar lieliniekiem Latgalē, vācieši no Rīgas devās uz Vidzemi, kur lielinieku nebija, jo tos bija izdzinuši igauņu un latviešu spēki.
Skolnieki kā pēdējā rezerve
Vēloties nostiprināt vācu varu Latvijā, ar provāciskās A. Niedras valdības svētību vācieši ieņēma Cēsis un uzsāka cīņu ar Ziemeļlatvijā esošo latviešu karaspēku, kurus vācieši sauca par lieliniekiem. Tā kā galvenie latviešu spēki cīnījās ar Latgalē izvietotajiem lieliniekiem, Vidzemē pret vāciešiem varēja stāties neliels skaits karavīru. Tāpēc latvieši steigā sāka papildināt savas vienības. Vienu no brīvprātīgo grupām izveidoja Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņi.
Ideja par latviešu skolnieku rotu radās Valmierā; pilsētu 1919. gada 26. maijā ieņēma 6. igauņu pulka skolnieku rota, kurā cīnījās puiši no Tallinas un Vīlandes skolām. Pēc Valmieras atbrīvošanas Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfrēda Lukstiņa vadībā sākās brīvprātīgo skolnieku reģistrēšana kaujas un pašaizsardzības grupas izveidei. Pirmā brīvprātīgo grupa uzturēja pilsētā kārtību, pildīja sardzes dienestu, kā arī atbalstīja igauņu vienības kaujā.
14 līdz 20 gadus veci
30. maijā Valmierā ienāca Latvijas armijas Cēsu kājnieku pulka daļas. Drīz vien radās ideja pārveidot skolnieku brīvprātīgo grupu par regulāru karaspēka vienību. Jūnija sākumā Valmierā pieteicās aptuveni 70 skolnieki un daži studenti. Kā pirmais pieteicās Valmieras reālskolas audzēknis A. Liepiņš.
"Viņu starpā ir viens otrs jauneklis, ko apliecina dīgt sākušās ūsas. Citi pusbērni vēl. Tak ir vieni, ir otri grib nomest reālistu blūzes, ātrāk palikt izskata ziņā no skolniekiem par karavīriem," romānā Dvēseļu putenis jauniesauktos skolēnus apraksta Aleksandrs Grīns. Lai arī rakstnieks pats nepiedalījās Cēsu kaujās, romānam viņš izmantoja vairāku kauju dalībnieku atmiņas, vēsturiski precīzi attēlodams šos notikumus.
31. maijā Latgales partizānu nodaļa atbrīvoja Cēsis, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca 2. Cēsu kājnieku pulka daļas. Cēsu reālskolas direktora Longina Ausēja aicināti, no apkārtējām skolām rotā pieteicās vēl 38 skolnieki. Valmieras un Cēsu skolnieku grupu apvienošana notika 5. jūnijā Cēsīs, proģimnāzijas telpās, kur vienībai tika izsniegtas šautenes un munīcija. 6. jūnijā saformētā rota tika ieskaitīta 2. Cēsu kājnieku pulka sastāvā kā 8. rota. Saformēšanas brīdī rotā bija 108 karavīri. Rotas karavīru vecums – no 14 līdz 20 gadiem.
Pirmie kritušie
"Mums iedeva šautenes un patronas. Kādā sētmalē atradu krievu zaldātu katliņu, to rūpīgi izmazgāju un nospodrināju. Šautene bija jauna un peldēja vazelīnā. Bez lupatām tādu notīrīt – īsts pārbaudījums," atceras studentu rotas karavīrs Oskars Alks, kura atmiņas A. Grīns vēlāk iestrādāja Dvēseļu putenī.
Skolnieku rota piedalījās visās Cēsu pulka izcīnītajās kaujās, sākot ar Cēsu kaujām. Pirmo sadursmi rotas izlūki piedzīvoja jau 5. jūnijā uz Amatas tilta, kad viņi kā apkārtnes pazinēji tika piekomandēti pie igauņu bruņu vilciena Kalew. 6. jūnijā pēc trauksmes pulksten 2 naktī rotu nosūtīja uz pozīcijām. Pēc landesvēra uzbrukuma rota, sedzot pārējo pulka vienību atkāpšanos, bija spiesta atiet uz Raunas pozīcijām. Šajā kaujā rotai bija pirmais kritušais – E. Krieviņš.
"Pret šo kaujas iecirkni ienaidnieks nāk uzbrukumā. Landesvēra ķēdes nāk kā iereibušas, piedzirdītas, un mēs viņas ņemam labi nopietni uz grauda. Šautenes paliek karstas. Skolniekiem ir tikko saņemtas jaunas šautenes, nenotīrītas no biezā eļļojuma. No šauteņu karstuma eļļa sāk čurkstēt. Daži zēni tā aizraujas ar šaušanu, ka pieceļas uz ceļiem, lai labāk ieraudzītu ienaidnieku, bet landesvēra ložmetēju ugunis dara savu darbu... Nāvīgi ievainoti krīt vairāki zēni," pirmo kauju ar kritušajiem savās atmiņās apraksta Skolnieku rotas cīnītājs Oļģerts Lukstiņš.
Muižas varai ir gals
Pēc landesvēra uzbrukuma Skolnieku rota atkal tika iesaistīta aktīvajā kaujas darbībā. Pie Jaunraunas Gruzdu mājām rota pilnīgi iznīcināja landesvēra jātnieku un velosipēdistu nodaļu, iegūstot trofejas. Cēsu kauju laikā rota zaudēja vairākus ievainotos. Savu vērtējumu Cēsu kaujām sniedz ievērojamais vēsturnieks Uldis Ģērmanis: "Ar asiņainu muižnieku karaspēka sagrāvi beidzas vēsturiskā Cēsu kauja. Liels skaits baronu uz visiem laikiem paliek guļam cīņas laukā. Cēsu kauja izšķir gadsimtu ilgo cīņu starp muižu un zemnieku sētu. Muižas varai ir gals."
1919. gada 24. jūnijā rota kopā ar pārējām Cēsu pulka daļām iegāja Cēsīs, 25. jūnijā Līgatnē un 27. jūnija rītā nonāca pie Mazās Juglas Zaķu kroga rajonā. Šeit atkal atsākās kaujas, kurās Skolnieku rota zaudēja vairākus ievainotos. 6. jūlijā rota kā viena no pirmajām Ziemeļlatvijas brigādes daļām ienāca Rīgā.
Latvijas Pagaidu valdībai ar kuģi Saratov 8. jūlijā atgriežoties Rīgā, rota pildīja godasardzes pienākumus Daugavmalā. "Vienā pusē stāvējām mēs, ziemeļnieki, otrā dienvidnieki. No ziemeļniekiem bijām izlasīti mazāk noplīsušie. Tajā vēsturiskajā dienā apzinājos, ka ir pavisam labi salāpīt savu tērpu, jo vienīgi tādēļ biju atzīts par derīgu parādei," svinīgo parādi ar smaidu atceras O. Alks. Pēc ienākšanas Rīgā rota pārmaiņus pildīja sardzes dienestu pilsētā un Tīreļpurva pozīcijās. Aptuveni desmit vecākos rotas karavīrus nosūtīja uz Kara skolu. Skolnieku rota cīnījās arī kaujās pret Bermonta karaspēku un arī vēlāk 1920. gadā Latgales frontē pret lieliniekiem. Brīvības cīņu laikā rota zaudēja deviņus kritušos, bet aptuveni 25 karavīri tika ievainoti.
Dažādi likteņi
Pēc kara 1929. gada 20. februārī bijušie rotas karavīri nodibināja savu biedrību. Savukārt 1938. gadā pie Cēsu pilsētas valdes nama rotas karavīru piemiņai pēc E. Āboliņa un J. Rozenberga meta uzcēla pieminekli – karavīra figūru ar pūci pie kājām. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara pieminekli iznīcināja, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, to atjaunoja.
Skolnieku rotas karavīru tālākie likteņi ir dažādi – daļu izsūtīja 1941. gada deportācijās, citi krita Latviešu leģiona rindās, vairāki pēc Otrā pasaules kara devās emigrācijā, bet citi turpināja dzīvot Latvijā.
1989. gadā pēdējie četri dzīvi esošie rotas vīri pie Līvu pagastnama piedalījās Skolnieku rotas atjaunotā pieminekļa atklāšanā.
Viesturs Radovics, nra.lv