Latvijas zināšanas stiprina Mali armiju

Pašlaik kaujinieki ir būtiski novājināti un nopietnu apdraudējumu valsts dienvidiem vairs nerada, taču ziņojumi par dažādiem drošības incidentiem laiku pa laikam tiek saņemti joprojām.

2013. gada februārī Mali tika izveidota ES apmācības misija (EUTM Mali), kuras mērķis ir stiprināt Mali armiju un uzlabot valsts bruņoto spēku operacionālās spējas. Kaujas operācijās ES misija neiesaistās. Pašlaik misijas mandāts ir pagarināts līdz nākamā gada maijam. Latvijas bruņotie spēki ES misijā Mali iesaistījās

2013. gada aprīlī, sākotnēji ar diviem karavīriem. Pašlaik Mali strādā jau septiņi Latvijas karavīri, kuru sešus mēnešus ilgais misijas laiks tuvojas noslēgumam.

No analfabētiem līdz augstskolu absolventiem

Apmācība notiek Kulikoro pilsētā, kas atrodas nepilnus 60 km no Mali galvaspilsētas Bamako. «Apmācāmo amplitūda ir ļoti plaša — sākot ar jauniesaucamajiem, kas pirmo dienu saskaras ar armijas dzīvi, līdz instruktoriem. Esam piedalījušies arī virsnieku un kadetu apmācībā,» stāsta Latvijas kontingenta Mali komandieris kapteinis Madars Veliks.

Arī informācija, ko saviem kursantiem pasniedz Latvijas instruktori, ir ļoti plaša — nākas mācīt gandrīz visu, sākot no rīta rosmes līdz taktiskajiem uzdevumiem, topogrāfijai, šaušanai utt. Kursanti ir atsaucīgi un pozitīvi noskaņoti, taču ļoti dažādi, un tas rada papildu izaicinājumu — nepieciešamas ne tikai labas zināšanas par pasniedzamo vielu, bet arī pedagoga talants. «Maliešiem ir vēlme apgūt jaunās lietas, bet, kā jau visās zemēs un armijās, ir cilvēki, kuriem šī vēlme ir lielāka, un cilvēki, kuriem tā nav tik liela. Ir cilvēki, kurus nav nepieciešams motivēt, kuri paši nāk ar jautājumiem, ir atvērti un mācīties griboši, bet ir arī tādi, kuri nedaudz jāpastumj, varbūt pat jāpamodina mācībām. Būtībā cilvēku dažādība arī ir pats lielākais mūsu izaicinājums,» saka M. Veliks. Viņš atzīst, ka tādu vidējo Mali karavīru ir ļoti grūti definēt — gan viņu sagatavotība, gan izglītības līmenis ļoti atšķiras; starp kursantiem sastopami gan augstskolu absolventi ar visai labu angļu valodas prasmi, gan arī analfabēti. Daļa kursantu nāk no armijas cilvēku ģimenēm paaudžu paaudzēs; viņi uzskata, ka tas ir viņu ceļš un citu variantu nav. Taču ir arī tādi, kas, šķiet, mācībās nokļuvuši pārpratuma pēc un cenšas vienkārši novilkt laiku.

Bez tulka — ne soli

Mali kā bijušajai Francijas kolonijai valsts valoda ir franču, ikdienas saziņā tiek izmantota arī vietējā valoda bambara. Tā kā Latvijas instruktori pārvalda angļu valodu, mācību procesa nodrošināšanai jāizmanto tulku pakalpojumi. Protams, nododamās ziņas pārtulkošana prasa papildu laiku, turklāt tulku nepieciešamība uzliek zināmus ierobežojumus — visi septiņi instruktori vienlaikus strādāt nevar, jo jāpakārtojas tulkiem. Parasti mūsu karavīru rīcībā ir divi tulki. «Neko sliktu par mūsu tulkiem nevaru teikt. Bijām izmēģinājuši arī citus, taču tagad ir atrasts optimālais variants. Piemēram, Abdrahamane Konate strādā ar mums jau no paša sākuma, viņš ir labi iejuties savā darbā. Kad nepieciešams runāt skaļāk, viņš to dara, kad jāparājas — viņš klonē mūsu balss tembru. Tas ir ļoti svarīgi — lai tā ziņa, ko mēģini nodot, aiziet līdz klausītājiem atbilstošā noformējumā, nevis tiek monotoni norunāta. Tādā gadījumā tava emocionāli iecerētā uzruna tiktu norakta jau pašos pamatos,» atzīst Latvijas kontingenta komandieris.

Arī pats A. Konate ir apmierināts par sadarbību ar Latvijas karavīriem. «Es domāju, ka sadarbība bija laba, un man patiešām bija prieks strādāt ar viņiem. Es patiešām cienu viņus. Un, jo cilvēkam ir vairāk pašcieņas, jo tas vairāk ciena arī savus partnerus,» saka tulks. Darba laikā ES apmācības misijā A. Konatem pašam nācies kļūt teju vai par militārpersonu, visādā ziņā pielāgoties karavīru dzīves ritmam. Viņa darba diena sākas krietni pirms sešiem no rīta, jo tulkam jābūt klāt vienmēr, kad nepieciešama viņa palīdzība. Par militāro tulku viņš strādā jau trīs gadus un ir ļoti priecīgs par šo pieredzi.

Baterijā vienmēr jābūt rezervei

Vēl viena nianse, ar ko jārēķinās apmācības laikā — viss notiks lēnāk, nekā tas ierasts Latvijā. «Mēs to esam iesaukuši par safe mode, jo pat kustības ir lēnākas. Piemēram, pārvietojoties no viena punkta uz otru, nevajag gaidīt, ka šie cilvēki ātri skries. Bet tam visam ir savs loģisks pamats — viņi rēķina, ka ar esošajām organisma rezervēm vēl ir jādzīvo visa atlikusī karstā diena, tādēļ baterijas nevar iztērēt vienā piegājienā. Vitalitāte atgriežas tad, kad jau redzamas tobrīd pildītā uzdevuma beigas,» stāsta M. Veliks.

Šo Mali armijas pārstāvju specifiku apstiprina arī Ziemeļeiropas un Baltijas valstu apmācības grupas rotas komandieris Somijas armijas kapteinis Jani Talvensāri. «Mali karavīru prasmes ir ļoti atšķirīgas, un liela nozīme ir viņu motivācijai, kas variē atkarībā no armijas hierarhijā ieņemamā amata. Ir iespējamas situācijas, kad viņiem nav lasīt un rakstītprasmes, toties viņiem piemīt vēlēšanās un centība, kas tās atsver. Nācijai kopumā šeit raksturīga lēnība, dzīves ritms šeit ir lēnāks nekā ziemeļvalstīs,» atzīst J. Talvensāri. Viņaprāt, Mali armijas apmācība līdz šim nav bijusi efektīva — tā pārāk daudz koncentrējusies uz teoriju, bet pārāk maz laika veltīts praktiskajām iemaņām, taktikas izmantošanai un komandieru iemaņu nostiprināšanai.

Runājot par sadarbību ar Latvijas instruktoriem, J. Talvensāri atzīst, ka viņa priekšstats par mūsu karavīriem ir ļoti pozitīvs. «Visi ir profesionāli karavīri, labi pārzina taktiku un savus uzdevumus spēj paveikt labi. No otras puses, kā jau profesionāli karavīri, viņi nav tik ļoti raduši pie mācīšanas. Starp viņiem ir pāris puiši, kas dzimtenē izgājuši instruktoru apmācību, un uz viņiem tad arī gulstas vislielākā atbildība.»

Mērenie musulmaņi

Lai gan Mali ir izteikti islāmticīga valsts (ap 95% sabiedrības sevi pieskaita musulmaņiem), šīs reliģijas ietekmi ikdienas dzīvē īpaši nejūt. Apdzīvotās vietās ik pa laikam redzamas mošejas un noteiktās stundās skan mullu aicinājumi uz lūgšanām, taču uz ielām Mekas virzienā vērsušies lūdzēji redzami reti. Arī ikdienas modē islāma stingrās līnijas piekritēju ietekme manāma minimāli — te dominē tradicionālie Āfrikas apģērbi un eiropeisks stils. Arī alkohols ikdienas dzīvē Mali nav nekāds tabu.

Mali sabiedrības sekularitāti netieši apliecina sieviešu augstais īpatsvars admini-stratīvajā aparātā un arī armijā. «Piemēram, pēdējā mūsu apmācītajā instruktoru kursā gandrīz trešā daļa bija sievietes. Tā kā tas ir vadošais instruktoru sastāvs, tad tas ir visai iespaidīgs cipars. Sievietei būt armijā šeit viennozīmīgi nav problēma,» atzīst M. Veliks.

Vispirms — zināšanu atsvaidzināšana

Pašlaik Mali strādājošie Latvijas karavīri jau noslēdz savu misiju. Augusta beigās — septembra sākumā notiks Mali esošo ES spēku rotācija un arī Latvijas pārstāvji atgriezīsies mājās, lai turpinātu dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Mali aizvadītie seši mēneši aizritējuši strauji. «Ieradāmies februāra beigās. Tā kā šeit ir ļoti multinacionāls kontingents, tad sākām ar to, ka paši vispirms strādājām cits ar citu, lai izveidotu to gala produktu, ko mēs pasniegsim Mali armijai,» stāsta M. Veliks.

Pirmais nopietnais uzdevums bija Mali armijas 3. kaujas grupas atkārtota apmācība jeb zināšanu atjaunošana. Šī kaujas grupa sastāvēja no jau apmācītiem karavīriem, kas bijuši misijās valsts nemierīgajā ziemeļdaļā un piedalījušies kaujās. Pēc atgriešanās mājās kaujas grupai ir jāatjauno kaujas spējas, bet karavīriem — jāatsvaidzina zināšanas, turklāt apmēram puse personālsastāva ir nomainījusies — vietā nākuši jauni, vēl nepieredzējuši karavīri. Mali armijas formātā kaujas grupā ir ap 600 karavīru, un tā sastāv no trim kājnieku rotām un nepieciešamajiem atbalsta elementiem (loģistika, medicīna utt.), lai spētu pilnībā patstāvīgi darboties norādītajā rajonā. 3. kaujas grupas atkārtotā apmācība ilgusi 7 nedēļas.

Mūsējo pārziņā 30 malieši

Sākotnējais misijas uzdevums ES spēkiem bijis visai ambiciozs — papildus jau esošajām sešām Mali armijas kaujas grupām izveidot un apmācīt septīto — izveidot to no jauniesaucamajiem karavīriem, vispirms tos apmācot individuālā līmenī un tad pakāpeniski ejot līdz pat rotas līmenim. Mūsu instruktoru kapacitāte ļauj sniegt apmācību līdz vada līmenim. Diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ Mali armijai nav izdevies nokomplektēt šīs kaujas grupas sastāvu, tādēļ radies jautājums — kā vislabāk izmantot ES piedāvātās kompetences un resursus? Rezultātā radīta jauna apmācības koncepcija, kas paredzēja veikt četru nedēļu ilgu Mali armijas kadetu apmācības kursu un piecu nedēļu ilgu instruktoru apmācību.

Lai kā arī būtu, Kulikoro instruktoru skolā izveidotais mācību modelis ir kā spoguļattēls iecerētajai jaunveidojamajai kaujas grupai. Te ir visas trīs kājnieku rotas ar saviem atbalsta elementiem, kurām visām pretī ir atbilstoši instruktori. Latvijas kontingenta karavīri darbojas Ziemeļeiropas un Baltijas valstu apmācības grupas sastāvā, kurā ir arī somi, zviedri, igauņi un lietuvieši. Vislabākā sadarbība izveidojusies ar lietuviešu kolēģiem, ļoti labas attiecības ir arī ar zviedriem, taču kaut ko iemācīties vai tieši pretēji — iemācīt citiem var jebkuras misijas dalībvalsts vidē. Ziemeļeiropas un Baltijas valstu grupa pēc apjoma un kapacitātes atbilst rotai, kas attiecīgi apmāca maliešu rotu. Latvijas septiņi instruktori apmāca vienu Mali vadu aptuveni 30 cilvēku sastāvā.

Kauja Spoku pilsētā

«Mums bija jāstrādā ar jau pieredzējušiem instruktoriem, kuri mācās otro gadu un gatavojas kļūt par nodaļas komandiera līmeņa instruktoriem. Pirmās nedēļas vairāk veltījām individuālo spēju attīstīšanai — taktikai, šaušanai, topogrāfijai, taču kursantiem ir jāapgūst arī tādas lietas kā likumi, starptautiskās tiesības un cilvēktiesību jautājumi. Ikdienas darbā mēs gan galvenokārt fokusējamies uz kājnieku taktiku,» stāsta M. Veliks.

Kulikoro atrodas kāds rajons, kuram vietējo iedzīvotāju vidū nav laba slava. «Spoku pilsēta» atrodas skaistā vietā — līdzās Nigēras upei un krāšņam kalnu masīvam. Te savulaik uzbūvētas divstāvu savrupmājas, kas nu jau gadiem ilgi stāv pamestas un vientuļas. Vietējie stāsta, ka te dzīvojušos piemeklējusi kāda slimība, uzmetušās vātis un izsitumi, un pēc neilga laika visi Spoku pilsētas iedzīvotāji bija miruši. Īpaši nelāga šī vieta esot naktīs, kad te staigājot velns un nelūgtiem viesiem metot ar akmeņiem.

Grūti pateikt, kas īstenībā noticis ar Spoku pilsētu, taču instruktoriem šis pamestais rajons ir teju ideāla vieta, lai trenētu maliešus kaujai blīvi apdzīvotā vidē. «Mūsu gadījumā gan tas ir vairāk tikai kā ieskats šajā disciplīnā — mācām un rādām, kā tas varētu izskatīties, kādas ir būtiskākās darbības. Mali armijas karavīri strādā trīs cilvēku grupās, katram ir savs atbildības sektors, cenšamies būtiskākās lietas apgūt soli pa solim,» stāsta M. Veliks. Protams, pirms praktiskajām nodarbībām bijusi teorētiskā daļa, taču mūsu instruktori cenšas iespējami vairāk laika veltīt praktiskajām nodarbībām, nevis darbam klasē.

Viens posms noslēdzies

Pašās jūlija beigās instruktoru apmācība ir pabeigta, tā noslēdzas ar parādi un sertifikāta saņemšanu par iegūto izglītību. Pēc ceremonijas katra kursantu grupa vēl pakavējas ar saviem skolotājiem. Arī Latvijas kontingenta karavīri pārrunā aizvadīto mācību posmu un izdala suvenīrus — krekliņus ar uzrakstu «Latvija», uzlīmes un citus suvenīrus. Drīz vien kadeti posīsies katrs uz savām mājām un turpmākajām dienesta vietām, bet Latvijas karavīru kontingents uzsāks gatavošanos mājupceļam. «Tālāk būs pārgrupēšanās un gatavošanās nodot ne tikai uzkrātās zināšanas, bet arī materiālas lietas nākamajiem Latvijas karavīriem, kuri brauks uz šejieni. Mūsu vietā nāks jauns sastāvs ar jaunu vadību, kuri būs gatavi apmācīt nākamos Mali piedāvātos formējumus,» teic M. Veliks.

«Vispirms es vēlos pateikties Latvijas instruktoriem par to, ka viņi šeit ieradās, lai mūs apmācītu. Mēs no viņiem esam ļoti daudz ko mācījušies, īpaši taktikas jomā,» atzīst Mali armijas kaprālis Pjērs Diabata. Viņš uzsver, ka Latvijas instruktori ir ļoti zinoši un erudīti, savu mācību vielu viņi pasnieguši ļoti labi. Pēc apmācību pabeigšanas P. Diabata turpinās darbu Mali armijas seržantu un instruktoru skolā, viņš vēlētos arī turpināt mācības, lai kļūtu par prasmīgu karavīru.

Savukārt seržants Salifs Sekū Kulibali atzīst, ka apmācību laikā ieguvis daudzas zināšanas, kas noderēs turpmākajā militārajā karjerā. Īpaši vērtīgas ir jauniegūtās zināšanas par pirmās palīdzības sniegšanu un taktikas iemaņas. Latvijas karavīru vadītais kurss bijis veiksmīgs, un tas ievērojami uzlabojis Mali armijas pārstāvju zināšanas.

Latvijas devumu vērtē ļoti augstu

Komandiera maiņu jūlija beigās piedzīvoja arī visa ES apmācības misija — līdzšinējā misijas komandiera, Spānijas kontingenta pārstāvja brigādes ģenerāļa Alfonso Garsijas Vakero Pradala vietā stājās Vācijas bruņoto spēku brigādes ģenerālis Francs Ksavjers Pfrengls. Intervijā «Tēvijas Sargam» F. K. Pfrengls uzsver, ka, viņaprāt, ir trīs būtiskas lietas, kam ir izšķiroša loma šajā misijā — cieņa, mobilitāte un mērķtiecība. Arī jaunais komandieris, ņemot vērā savu priekšteču atsauksmes, augstu vērtē Latvijas karavīru ieguldījumu.

«Latvijas kontingenta dalība misijā ir ļoti svarīga, jo tā ir nozīmīga apmācības taktiskās grupas sastāvdaļa,» sarunā uzsvēra F. K. Pfrengls. Runājot par saviem prioritārajiem uzdevumiem misijas vadībā, brigādes ģenerālis atzīst, ka turpinās iepriekšējo komandieru veiksmīgi uzsākto ceļu, kas ir būtiski nozīmīgs Mali valsts nākotnei. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir jaunu nākotnes līderu apmācība, kas ir galvenais priekšnoteikums ceļā uz patstāvīgu un efektīvu Mali armiju nākotnē.

Latvijas karavīru ieguldījumu atzinīgi novērtēja arī līdzšinējais misijas komandieris. «Latvieši strādā labi. Viņi patiešām dara lielisku darbu, un viņu ieguldījums Mali apmācībā ir ar lielu pievienoto vērtību, jo viņiem ir atšķirīgs redzējums, piemīt profesionalitāte un kompetence. Mēs esam pateicīgi jūsu nācijai par ieguldījumu,» saka A. Garsija Vakero Pradals. Pēc dienesta Mali brigādes ģenerālis dosies atpakaļ uz Spāniju, kur turpinās komandēt savu brigādi Kanāriju salās. Viņš gan atzīst, ka jūtas nedaudz skumji, jo viņam pietrūks šī valsts un tās jauko cilvēku, kuriem nepieciešams atbalsts un palīdzība. «Mums ir jāveic pamatīgs darbs, jo drošība visā Āfrikas kontinentā ir ļoti trausla. Mums jālikvidē visi iespējamie teroristu perēkļi, pirms vēl tie apdraud Mali un arī Eiropu,» uzsver A. Garsija Vakero Pradals.

Lielie izaicinājumi un saikne ar mājām

Būtībā katram Latvijas karavīram ierašanās Mali savā ziņā ir sastapšanās ar lielo nezināmo. «Ja runājam par izaicinājumiem, ar ko jāsastopas, tad, pirmkārt, noteikti jāmin laika apstākļi — ir ļoti karsts, nepārtraukti jāsvīst. Otrs lielais izaicinājums ir šis nezināmais Mali karavīrs, kurš mums jāapmāca. Jāatrod pareizā pieeja, lai šī apmācība viņam noderētu. Un trešā lieta ir darbs izteikti multinacionālā, multikulturālā vidē, sadarbojoties un mijiedarbojoties ar vairāk nekā 20 nāciju pārstāvjiem. Es uzskatu, ka mēs ar šiem izaicinājumiem esam diezgan veiksmīgi tikuši galā,» atzīst M. Veliks.

Savā ziņā liels izaicinājums ir arī Latvijas karavīru komandas darba un sadzīves nodrošināšana. Uz pusgadu izvietot septiņas dažādas personības divās salīdzinoši nelielās istabiņās — tas nav viegls uzdevums, atzīst Latvijas kontingenta komandieris. Aizvadītie seši mēneši tomēr pagājuši bez vērā ņemamām krīzēm — tās, ja arī sākušas briest, izdevies veiksmīgi risināt ar došanos atvaļinājumā.

Lai gan Mali šķietami atrodas otrā pasaules malā, saikni ar Latviju mūsu karavīriem izdodas uzturēt. «Globālais tīmeklis dara brīnumus. Mums ir Skype un citas tehnoloģijas, kas palīdz sazināties ar tuviniekiem. Ik vakaru notiek sazvanīšanās, bilde datorā gan atjaunojas ar nelielu aizturi, bet citādi viss notiek,» stāsta M. Veliks. Karavīriem bijusi iespēja doties desmit dienu ilgā atvaļinājumā, kas ļāvis arī kaut nedaudz atpūsties no karstuma.

«Saulīte» pie durvīm

ES apmācības misijā Mali atbalstu tās armijai sniedz daudzas Eiropas valstis, un katra no tām savā mītnes vietā bāzē Kulikoro cenšas izveidot kādu simbolu, kas ir kā pazīšanās zīme vai pat talismans. Latvijas kontingenta karavīri katrs pārstāv savu bruņoto spēku veidu, tādēļ par savu zīmi izvēlējušies Nacionālo bruņoto spēku emblēmu. «Redzējām, ka mūsu kaimiņiem zviedriem pie ieejas durvīm ir viņu vienības emblēma. Tad radās ideja, ka arī mums vajadzētu kaut ko līdzīgu uztaisīt. Ir būts starptautiskās operācijās, redzētas dažādas lietas — Latvijas kartes, norādes ar attālumiem līdz dažādām vietām, tādēļ gribējās kaut ko citādāku,» stāsta kaprālis Mārtiņš Bite. Darbā piedalījušies visi kontingenta karavīri, katram uzticēts savs darbs. Diezgan grūti bijis sagādāt nepieciešamos materiālus un krāsas, tomēr beigās viss iznācis vairāk nekā labi — pie Latvijas karavīru mītnes durvīm esošā NBS «saulīte» izskatās kā profesionālā darbnīcā gatavota. Emblēma tapusi nesteidzīgi un rūpīgi — aptuveni divu nedēļu laikā. Tuvojoties sava misijas laika noslēgumam, Latvijas kontingenta puiši uz NBS emblēmas atstājuši savus parakstus, lai paliek kā mantojums nākamajiem Latvijas pārstāvjiem.

«Zvēri kaut kur pazuduši...»

M. Veliks Āfrikā iepriekš nav bijis. Jautāts, vai iedomātā Āfrika atbilst tam, ko ieraudzījis īstenībā, viņš atteic — nekādu priekšstatu pirms brauciena sev apzināti nav centies veidot. «Braucu ar atvērtām acīm skatīties, kas tad te īsti notiek. Mali ir jauka valsts, te dzīvo draudzīgi cilvēki. Tiesa, es varu runāt tikai par Mali dienvidu daļu, ziemeļos mēs neesam bijuši un nezinām, kas tur notiek. Bet šeit visi ir par Mali armijas attīstību, par ES spēku atbalstu tai.»

Tuvojoties misijas noslēgumam, M. Veliks atzīst, ka Mali sastapis to Āfriku, kas iepriekš skatīta tikai televizora ekrānā. «Āfrikas zvērus gan kāds ir izņēmis ārā no kadra. Populārākais dzīvnieks šeit ir ēzelis, kas daudzviet redzēts jau iepriekš,» smej M. Veliks. Reiz nometnē Kulikoro iemaldījies varāns, par ko Eiropas valstu pārstāvjiem bijis liels prieks, un rāpulis ar fotokamerām vajāts pa visu instruktoru skolas teritoriju, līdz tam izdevies paglābties no aizrautīgajiem dabas pētniekiem aiz bāzes žoga. Protams, ir arī tādi eksotiskie dzīvnieki, kurus neviens nealkst satikt, piemēram, indīgas čūskas, zirnekļi un moskīti, kas pārnēsā malāriju.

Ritms, futbols un dzīves svinēšana

«Es zināju, ka ritms nāk no Āfrikas. Tagad esmu pārliecinājies, ka tas ir šeit, katrā cilvēkā iekšā. Visapkārt ir dziesma, deja, kustība — tas ir vērojams visā dienas garumā, no rīta rosmes līdz vakara mieram. Visaktīvāk malieši dzied un dejo, kad apmācības beidzas, kad priekšā vairs nav nekādu sarežģījumu. Tā ir kā svinēšana. Rīta rosmē viņi aktīvāk dzied, kad skrien atpakaļ — kad redz galamērķi, tad ir tas prieks, dziesma un ritms,» stāsta M. Veliks.

Nacionālais sporta veids Mali noteikti ir futbols. To spēlē visur un visdažādākajos veidos — reizēm arī ar roku palīdzību. Pilsētās ik pa brīdim redzami futbola laukumi, gandrīz visos no tiem notiek spēles — spēlē gan lieli, gan mazi. Laukumu segums gan krietni atšķiras no mums ierastā — lielākoties tā ir parasta, noblietēta zeme, uz kuras zāle redzēta labākajā gadījumā pirmajā laukuma ierīkošanas dienā. Kulikoro aiz augstas ķieģeļu sienas atrodas arī mūsdienīgs futbola laukums ar mākslīgo segumu, taču tas Mali tiešām ir retums.

Daba ir ļoti mainīga. Sausuma periodā visa apkārtne bijusi dzeltena un sarkana, Mali zemes krāsā. Iestājoties lietus sezonai, dažu dienu laikā viss radikāli mainās — visa daba atplaukst, uzdīgst lekna zāle, izplaukst koki. Krāsas ir ļoti, ļoti intensīvas — dominē spilgti zaļais lapu tonis un sarkanais Mali mālainās augsnes tonis. Sajūta, ka dzīvība ir visapkārt — tā burtiski vibrē gaisā.

Jābūt gan karavīram, gan skolotājam

Domājot par to, ko novēlēt tiem Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem, kuri turpinās misiju Mali pēc viņiem, M. Veliks uzsver — apmācības procesā ir jāsaprot, ka ne vienmēr varēs sagaidīt lielu motivāciju no saviem audzēkņiem. «Tu vari būt ļoti labs instruktors, bet tev būs jāpievēršas arī pedagoģijai. Viņus jāmāk iekustināt, dažreiz jāizmanto pat rotaļas, lai process aizietu. Nāksies būt ne tikai instruktoram, bet arī skolotājam.»

Jāgatavojas arī tam, ka pasniedzamo tēmu loks ir ārkārtīgi plašs un daudzveidīgs. «Dažas lietas var būt arī tādas, ko pats īsti nepārzini. Bet tev jābūt spējīgam mobili°zēties un sagatavoties, nepieciešamības gadījumā sagatavotais materiāls iepriekš jātestē uz kolēģiem. Nebūs tā, ka vienkārši atnāksi un nostāstīsi tēmu, jo īpaši ar tulka palīdzību — kaut kas var pazust tulkojumā, un tev jāspēj kontrolēt, lai darāmais darbs neaizietu vējā. Mācāmajai vielai jābūt ar vēl kādu papildu pievienoto vērtību, lai tā iespiežas un paliek atmiņā,» uzsver Latvijas kontingenta komandieris.

Viņš pats labprāt atgrieztos Mali — gan kā militārpersona, gan kā civilais tūrists. Taču, lai uz šo skaisto Āfrikas valsti sāktu plūst tūristi un investīcijas, nepieciešama stabilitāte. «Noteikti jābeidzas konfliktiem — tikai tā te kaut kas var attīstīties. Mēs visi vēlam mieru un stabilitāti šai valstij, vēlamies apmeklēt arī valsts ziemeļus, kur pašlaik vēl ir nemierīgi. Domāju, ka tas ir laika jautājums, līdz Mali kļūs par mierīgu un stabilu valsti. Tas arī ir mūsu darba mērķis,» saka M. Veliks.