Kapteiņleitnants Timofejevs par pieredzi Atalanta: Svarīgi būt cilvēkiem un pēc tam - latviešiem
Nereti pirātisms asociējas ne tikai ar vienu no senākajām, bet arī noslēpumainākajām profesijām. Noteikti arī ne vienam vien sargs.lv lasītājam no filmām un grāmatām jau izveidojies priekšstats par to, kāds izskatās mūsdienu pirāts – ja ne gluži tāds kā Rembo, tad kā kapteinis Džeks Sperovs no iecienītās piedzīvojumu filmas „Karību jūras pirāti” gan. Kapteiņleitnants J.Timofejevs šo teoriju apgāž, un patiesība ir skaudra – pārsvarā pirāti ir jaunieši, pat bērni, kuri, vai nu nabadzības spiesti, vai nu aiz pārlieku lielas alkatības, ekstremālos apstākļos dodas sirojumos okeānā, bieži vien pat riskēdami ar savu dzīvību. 21.gadsimtā Somālijas piekraste ir kļuvusi par lielāko biedu jūrniekiem.
Ir saulaina maija piektdiena, kad sargs.lv dodas uz Liepāju, lai ar Ūdenslīdēju skolas komandieri kapteiņleitnantu J.Timofejevu pārrunātu spilgtākos iespaidus un iegūto pieredzi pretpirātisma operācijā. Viņš bruņotajos spēkos dien kopš 1995.gada un ir guvis pieredzi vairāk nekā 20 dažādās starptautiskās militārās mācībās. Šī bija pirmā reize, kad kapteiņleitnants J.Timofejevs piedalījās starptautiskajā operācijā.
Lidojums bija Rīga – Parīze – Sendenī (Reinjonas sala). Izlidoju 25.februārī. Sendenī ielidoju 26.februārī ap plkst.11. Mani sagaidīja. No kuģa bija nosūtīta mašīna. Sendenī atrodas aptuveni pusstundas braucienā no militārās ostas. Divas dienas pavadīju uz kuģa, kurš atradās ostā. Došanās uz operāciju rajonu bija plānota 28.februārī no rīta. Tā kā bija brīvdienas, nekas neliecināja, ka kuģis jau pēc pāris dienām dosies veikt kaujas uzdevumus. Dienā, kad ierados uz kuģa, vienam no kuģa virsniekiem bija dzimšanas diena – piedalījos svinīgās vakariņās ar omāriem.
Pēc divām dienām, izejot no ostas, mēs bijām ieradušies operāciju rajonā un uzreiz jau bija saņemti pirmie ziņojumi par pirātu aktivitātēm un uzbrukumiem kuģiem.
Jau pirmajās divās operācijas dienās mēs aizturējām pirātu laivu ar trīs pirātiem uz borta. Tas notika uz ziemeļiem no Madagaskaras – 1200 kilometru attālumā no tuvākā Somālijas krasta. Biju pārsteigts, cik drosmīgi cilvēki ir somālieši, jo tik lielā attālumā atrasties no krasta deviņmetrīgā zvejnieku laivā no plastmasas, ar vienu dīzeļa dzinēju, ir ļoti pārdroši. Pirātiem bija 13, 15 un 19 gadi. Tā bija pirātu atbalsta laiva, kurai uz borta bija 19 mucas ar degvielu un benzīnu, lai varētu uzpildīt ātrgaitas laivas. Viņu vecākie brāļi un tēvi bija tie, kas ar ātrgaitas laivām „medī” kuģus.
Man kā cilvēkam, kuram jūras lietas nav svešas un kurš pats ar laivām iet jūrā, protams bija pārsteigums par to, ko tikai cilvēki nedara, lai izdzīvotu. Tomēr atrasties milzīgā okeānā 1200 kilometru attālumā no krasta ar tādu laivu – tas ir pāri visām saprāta robežām un izpratnei par jūru un drošību. Viņiem nebija nekādu sakaru līdzekļu. Ja kas notiek ar vienīgo laivas dzinēju – tā ir nāve, bet laikam par to viņi nedomā.
Aizturētie var tikt tiesāti saskaņā ar Eiropas Savienības dalībvalstu un Kenijas vienošanos, kas parakstīta 2009.gada martā. Pārsvarā pirātus atlaiž. Kopš 2009.gada ir sagūstīti aptuveni 1500 cilvēku un aptuveni 1300 no viņiem ir palaisti, jo tiesās, kurās viņi tika tiesāti, ļoti ātri juristi pierādīja, ka koalīcijai nav tiešo pierādījumu, ka šie cilvēki nodarbojas ar pirātismu.
Likumdošanas ziņā šis ceļš vēl tālu ejams, jo, diemžēl, tā ir viena no vājākajām pusēm visā operācijā, kura nav sakārtota.
No 2011.gada visas Somālijas kaimiņvalstis ir atteikušās oficiāli tiesāt pirātus savā teritorijā, jo visi pirāti, kuri sagūstīti kādā no valstīm, konkrētajai valstij vai nu jāved pie sevis, jātiesā un jāsēdina savos cietumos, vai jāatlaiž.
Diemžēl vardarbība ar katru gadu pieaug un arī karavīri no atsevišķām valstīm, kuras darbojas Indijas okeānā, pieliek roku tam, ka vardarbība no pirātu puses pieaug un viņi kļūst agresīvāki un agresīvāki.
Atsevišķas valstis pret pirātiem izturas ļoti nežēlīgi. Piemēram, bez visādiem pierādījumiem šauj uz viņiem, neskatoties uz to, ka pastāv iespēja, ka tajā pašā laivā vai kuģī var būt ķīlnieki. Operācijas tiek veiktas vardarbīgi un attiecīgi arī pirāti sāk brutāli, nereti ar letālām sekām, attiekties pret kuģu apkalpēm, ja kuģa apkalpē ir atsevišķu valstu pārstāvji.
Manā skatījumā, vai nu visi uzvedas vienādi, vai nu nē, jo citādi tas nozīmē, ka vienā jaukā brīdī pirātam būs vienalga, kuras nacionalitātes pārstāvis esi. Mēs paši provocējam vardarbības eskalāciju tajā rajonā un to var just.
Man sanāca piedalīties arī glābšanas operācijā – izglābām Irānas zvejnieku kuģi, kas četrarpus mēnešus bija kalpojis pirātiem kā bāzes kuģis (mothership). Uz borta bija 14 apkalpes locekļi. Kuģis bija sagūstīts Irānas ziemeļos un atvests uz Somāliju.
Pirāti to trīs nedēļas bija izmantojuši jūrā un divas nedēļas krastā, lai varētu būt tuvāk kuģu ceļiem un, no kuģa nolaižot savas ātrgaitas laivas, skifus, veikt uzbrukumus kuģiem.
Kuģa apkalpi pirāti visu laiku turēja saulē, paši bija paslēpušies kuģī. Laivas tika nomaskētas ar zvejnieku tīkliem un nevienam pat neradās aizdomas, ka uz kuģa varētu būt pirāti. Pēdējā reisā irāniešu kapteinis sāka nelielos daudzumos naktīs nolaist kuģim dīzeļdegvielu. Un vienā jaukā dienā kuģis palika bez gaitas atklātā okeānā. Pirāti iesēdās savos skifos – paņēma visu ūdeni, pārtiku un aizbrauca. Kuģis palika dreifā Indijas okeānā. Gaisa temperatūra bija pāri + 35 grādiem.
Kuģa apkalpei paveicās, ka pirāti nebija sasituši rāciju. Bez tās viņi tādos apstākļos izdzīvotu trīs – četras dienas. Militārā patruļlidmašīna, kas veica jūras novērošanu, uztvēra kuģa rācijas SOS signālu. Tā kā mūsu kuģis bija viens no tuvākajiem – atradāmies aptuveni 100 jūras jūdzes no Irānas kuģa iespējamās atrašanās vietas, tad mums uzticēja glābšanas operāciju.
Ar pirmo reizi, nosūtot helikopteru no kuģa, mums neizdevās zvejnieku kuģi atrast, jo radās saziņas problēmas ar kuģa apkalpi, kas nerunāja angļu vai franču valodā. Paveicās, ka uz mūsu kuģa bija virsnieks no Džibuti, kurš runāja arābu valodā. Helikopters atgriezās un paņēma viņu līdzi otrajā reisā. Veiksmīgi tika noteikta Irānas kuģa atrašanās vieta. Pagāja aptuveni piecarpus stundas līdz mērojām ceļu līdz kuģim.
Neskatoties uz to, ka mēs visi zinājām, ka tas ir cietušais kuģis, tā apskate tika veikta pēc attiecīgām procedūrām. Kuģi pārmeklēja apskates grupa ar ieročiem. Tikai pēc tam mēs pietuvojāmies un iedevām kuģa apkalpei gan ūdeni un pārtiku, gan degvielu, lai viņi varētu kuģot uz mājām. Ceru, ka viņi netika pārtverti, jo eskortēt mēs viņus nevarējām. Varēja redzēt, ka cilvēki tiešām bija ļoti laimīgi, ka esam viņus izglābuši, jo viņi jau bija lūguši Dievu… Bija patīkami būt daļai no šī notikuma.
Tā kā labi pārvaldu franču valodu, laiku no komandējuma pavadīju operāciju daļā, biju arī uz tiltiņu, vēroju, ko dara kuģa apkalpe un kā viņi pilda savus pienākumus. Viņu kuģa navigācija no mūsu kuģa neatšķiras, tās ir tīri elementāras jūras lietas. Bija interesanti vērot, kā notiek operāciju un manevru plānošana, pavēļu došanas procedūras un informācijas apmaiņa.
Protams, mēģināju būt noderīgs un piedalījos arī kā apskates grupas (protection team) loceklis. Iesaistījos arī profesionālās un lietišķās pārrunās ar Francijas Jūras spēku štāba pārstāvi, kurš Francijas Jūras spēkos atbild par speciālo ekipējumu, taktiku un doktrīnu izstrādi, kas saistīts ar pirātu un narkotiku apkarošanu. Viņš uz 20 dienām bija piekomandēts kuģa apkalpei. Runājām par turpmākas sadarbības veicināšanu, piedaloties pretpirātisma operācijā ATALANTA. Francijā ļoti trūkst kuģu apskates grupas komandu.
Attiecīgi pretpirātisma operācijām apskates grupas komplektē no jūras kājniekiem, no karavīriem, kuri ir profesionāli sagatavoti tādiem jautājumiem, rēķinoties ar to, ka pirāti ir bruņoti un var notikt arī apšaudes.
Francijā kuģu apkalpēm tiek veikta speciāla apmācība. Tās tiek nosūtītas uz Speciālo uzdevumu vienībām. Ir izstrādātas speciālas apmācību programmas, kurās integrēti dažādi aspekti – ne tikai šaušanas mācība, bet arī cīņas māksla, desantēšanās no helikoptera, desantēšanās no ātrgaitas laivas, mazo grupu taktika, padziļināti tiek apmācīta arī pirmās palīdzības sniegšana. Tiek apgūta arī teorija, kā strādāt ar pierādījumiem, kā notiek aizturēto pārvietošana un daudzas citas nianses.
Atsevišķos gadījumos valstis var lūgt izvietot apskates grupu uz to komerckuģiem. Uz kuģa tiek izveidotas aizsargpozīcijas un apskates grupa darbojas jau vairāk kā aizsargrupa, kuras uzdevums ir nepieļaut kuģa ieņemšanu. Grupa uz kuģa uzturas visu laiku, kamēr netiek šķērsota bīstamā zona un kamēr kuģis nav iegājis drošā ostā, kur aizsargrupu noņem nost.
Manā komandējuma laikā bija situācija, kad tika samaksāta izpirkuma nauda par vienu no Āfrikas valstu kuģiem - Gannibal II. Valsts lūdza Franciju uz kuģa nodrošināt apskates grupu, lai kuģi nesagūstītu citi pirātu klani pēc tam, kad samaksāta izpirkuma nauda. Francijas militārais kuģis nosūtīja savu apskates grupu, kura četras dienas apsargāja šo kuģi.
Kuģu drošību nodrošina arī civilās apsardzes uzņēmumi (Private military companies). Tāpat kā Irākā un Afganistānā, arī akvatorijā pret civilajiem apsardzes uzņēmumiem pirāti ir daudz agresīvāki. Manā komandējuma laikā bija divas smagas apšaudes, kas ilga vairāk par stundu – pirāti apšaudīja kuģus, uz kuriem atradās civilās apsardzes uzņēmuma aizsargrupas.
Arī izpirkuma nauda par vienu kuģi pieaug - vidēji tagad prasa ap četriem miljoniem par kuģi. Tajā reģionā tiešām ir karsti. Un katru dienu notiek viens vai divi uzbrukumi, neskatoties uz to, ka tajā rajonā atrodas trīs lielās vienības (task force) no Eiropas, NATO un ASV, atsevišķi Krievija, Ķīna, Pakistāna, Indija u.t.t. - liels daudzums militāro kuģu un veikta speciāla organizācija - konvoja koridori. Civilajiem kuģiem tiek rekomendēts izmantot noteiktus kuģošanas ceļus, kas tiek apsargāti, lai maksimāli nodrošinātu kuģu drošību.
Vēl uz kuģa apmācības nolūkos bija divi Albānijas virsnieki. Tiesa gan, viņu problēma bija tā, ka viņi nezināja franču valodu. Mēģināt integrēties ekipāžā, nezinot franču valodu, ir galīgi garām, jo, ja tu nerunā tās nācijas valodā, uz kuras kuģa atrodies, tad ar tevi ļoti minimāli uztur attiecības un maz esi lietas kursā, jo visi brīfingi un citas aktivitātes notiek franču valodā. Man ar to nebija problēmu.
Aptuveni nedēļu uz kuģa bija arī Džibuti virsnieks, bet viņš jau 3,5 mēnešus bija atradies uz Itālijas kuģa un tā kā mūsu kuģa galapunkts bija Džibuti osta, tad viņš devās mājup ar mums.
Es varu pateikt, ka tās bija apzinātas sajūtas pirms došanās uz operāciju, jo šķita, ka ar to varētu būt sarežģījumi, bet, kā izrādījās, man nebija problēmu ar saprašanu. Ir svarīgi valodu pielietot praksē, jo regulāri to nepielietojot, zūd iemaņas.
Franči teica, ka bija patīkami pārsteigti, ka atsūtīts virsnieks, kurš runā franču valodā un pat kursus Francijā pabeidzis. Pret mani viņi bija daudz pretimnākošāki. Valodas zināšanas man palīdzēja „salauzt ledu”.
Mēģināju pastāstīt. Teiksim tā, grūti pārliecināt viņus, ka ir vērts braukt uz Latviju, jo viņi dzīvo Reinjonā, kur cauru gadu ir vasara. Pirms devos uz turieni, Latvijā bija mīnus 10 grādi, tur plus 35 grādi. Un franči nav diez ko aktīvi tūristi uz valstīm, kur jārunā citās valodās, un nav svarīgi, vai tie ir ziemeļi vai dienvidi. Bet tādi viņi ir.
Parādīju viņiem Prāta Vētras dziesmas klipu „Welcome to my country” („Sveicināts manā zemē”). Mums bija daudz kā kopīga par ko parunāties.
Pretpirātisma operācijā ir finansiāli izdevīgāk izmantot šādas klases kuģus. Svarīgi, lai kuģim ir arī savs helikopters, jo pat ar mūsdienu iespējām un labos laika apstākļos, kuģis militārajos radaros tādu mazu mērķi, piemēram – laivu, var pamanīt pusotra kilometra attālumā, ja ir lielāki viļņi, tad attālums ir labi, ja 500 metri. Uz mūsu kuģa atradās helikopters „Pantera.” Ja nav helikoptera, kurš veic pastāvīgu jūras novērošanu, tad iespējas lielā okeānā ko pamanīt ir diezgan niecīgas. Vien iztērēta degviela.
Kuģim bija pasākumu plāns aptuveni uz trīs mēnešiem. Dalība pretpirātisma operācijā ATALANTA bija paredzēta pusotru mēnesi, tad kopīgi ar Austrālijas Jūras spēkiem bija plānota nelegālās zvejniecības apkarošana, tad sekoja akvatorija līdz Dienvidu polārlokam pārbaude. Dalība ATALANTA viņiem bija prioritāte un pamatuzdevums.
Vēl man patika, ka operācijā varēja redzēt kuģa apkalpes cilvēcisko pusi, piemēram, ja bija labs laiks, (deviņas dienas mums bija vētra) uz helikoptera klāja bija sporta nodarbības, kuras varēja apmeklēt ikviens kuģa komandas pārstāvis. Bija arī nodarbības boksā. Kāds virsseržants -viens no helikoptera tehniķiem, visai ekipāžai rādīja uz „tepiķīša” dažādus vingrinājumus. Kuģa apkalpe varēja nodarboties ar sportu arī uz kuģa augšējā klāja, jo tur bija pieskrūvēti velotrenažieri. Varēja nodarboties ar sportu jebkurā brīdī, īpaši naktīs, kad bija salīdzinoši vēsāks. Tajā pašā laikā ikviens zināja savus pienākumus un savu atbildību - katru dienu bija trauksmes un sava dienas kārtība.
Ņemot vērā, ka kuģa komanda ilgstoši atradās uz kuģa, cilvēciskais faktors spēlēja savu lomu un visi, sākot no virsniekiem, beidzot ar nodaļu komandieriem, mēģināja spriedzi un emocionālo slodzi mazināt, jo kuģis jūrā bija trīs nedēļas, kas jau ir daudz.
Gluži tā nevar teikt, jo pirms aptuveni diviem gadiem arī Baltijas jūrā pie Zviedrijas krastiem bija nolaupīts kuģis „Artic Sea.” Ziniet, mēs tomēr dzīvojam uz vienas zemes, un kad jūs redzat tos pašus irāņus, kuri bija nolemti nāvei, kad viņi tiek izglābti, tas dod pārliecību, ka neskatoties uz to, ka daudzas lietas vēl ir nesakārtotas un prasa vēl gan laiku, gan darbu, tad palīdzot ar savu klātbūtni, es varu būt lepns par to, ko esmu darījis. Par pārējiem aspektiem, protams, jārunā politiķiem, bet par cilvēcisko pusi - to nevar izteikt ne naudas izteiksmē, ne kādā citā, jo svarīgi būt cilvēkiem un pēc tam - latviešiem.
Kāpēc mums uz turieni jābrauc? Arī Latvijas valsts piederīgie atrodas uz daudziem tirdzniecības kuģiem, kas kuģo pa to reģionu. Un ziniet, ja cilvēks, kurš pabijis gūstā četrus piecus mēnešus, pēc atbrīvošanas uz kuģa pirmos satiek karavīrus, un ja viņš var dzirdēt savu valodu, vai nu tā būtu latviešu, krievu, franču, angļu vai cita valoda, tad tas dod lielu morālo atbalstu un sajūtas ir neaprakstāmas. Par to pats pārliecinājos, jo uz viena no kuģiem bija jūrnieki no Gruzijas un Krievijas. Tā kā runāju krievu valodā, redzēju, ka uzdodot pāris jautājumus krievu valodā, cilvēks paliek pavisam cits, piedzimst no jauna. Neskatoties uz to, ka atradies gūstā. Pastāv iespēja, ka agri vai vēlu kāds no Latvijas pilsoņiem vai valsts piederīgajiem var nokļūt šādā situācijā.
Pret jūrniekiem, kuri saņemti gūstā un Somālijas krastā gaida izpirkuma naudu, pirāti neizturas diez ko iejūtīgi un laipni. Protams, Francija ir lielvalsts, kurai ir lielāki kuģi, bet, ticiet man, viņiem ir tieši tādas pašas problēmas kā mums jūras spēkos un bruņotajos spēkos kopumā. Arī viņus ir skārusi krīze un elementāri profesionālā līmenī tur nav ne ambīciju, ne kā cita - ir smags darbs, kas jādara.
No militārās puses tā ir vērtīga apmācība, jo pirātu apkarošana 90 procentu gadījumos notiek tā kā standarta procedūrās – bet viena lieta, kā notiek treniņi, otra - kā zināšanas tiek pielietotas praksē.
Tas viss bija ļoti interesanti. Ir vērts uz turieni braukt. Tā ir ļoti laba prakses vieta. Mēs nesūtam uz turieni lielas flotes, jo mūsu iespējas ir ierobežotas, bet tā ir iespēja atvest noderīgu pieredzi, ko mēs varētu izmantot pie mums. Arī mēs Latvijā sadarbībā ar Speciālo uzdevumu vienību un citām Nacionālo bruņoto spēku regulārajām vienībām, varētu sagatavot un apmācīt Jūras spēku flotilē kuģu apskates grupas.
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka svarīgi ir atrast zelta vidusceļu, kā un ar cik lieliem spēkiem mēs - Latvija - varam palīdzēt. Nosūtot vienu cilvēku – arī tā ir vērtīga palīdzība. Neviens jau nesaka, ka jāsūta lieli kuģi, protams, ja mēs varēsim, kāpēc nē. Jo pirāti tā ir problēma, kas nepazudīs ne rīt, ne parīt. Un tādējādi mēs atbalstām savus koalīcijas partnerus un esam vienoti savās domās un rīcībā.