Pulkvežleitnants Strazdiņš: Bērniem vajadzīgi piedzīvojumi un piederības izjūta, un Jaunsardze to var dot

Pulkvežleitnants Strazdiņš iestājās Zemessardzē jau 1991.gada augustā, dienēja kā ārrindas zemessargs, un 1994.gadā kļuva par Zemessardzes Mobilās strēlnieku rotas komandieri. Pēc tam dienesta gaitas saistītas ar Zemessardzes Kājnieku mācību centru, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Mācību vadības štābu, Mācību vadības pavēlniecības štābu. Pildījis dienesta pienākumus NATO štābā Norfolkā, bijis NBS Apvienoto operāciju centra priekšnieks un kontingenta komandieris starptautiskajā operācijā Afganistānā, pēc tam Zemessardzes 51.kājnieku bataljona komandieris.

– Kas Jūs pamudināja piedalīties konkursā uz Jaunsardzes departamenta direktora vietu?

Par konkursu man izstāstīja Jaunsardzes departamenta 1.novada nodaļas vadītājs Dainis Karols un Dobeles Jaunsardzes vienības instruktors Andris Pērkons, ar kuriem Dobelē Zemesardzes 51.bataljona štābā cieši sadarbojāmies. Tā kā es, strādājot Jaunburtnieku pamatskolā, pats biju vadījis jaunsargus, izlēmu piedāvāt savas militārās un pedagoģiskās zināšanas Jaunsardzes departamentam.

Visu šo gadu laikā dienests dažādās NBS vienībās devis man ļoti lielu pieredzi, ko varu izmantot organizācijas attīstībā.

– Tātad Jums ir arī pedagoģiskā pieredze?

Deviņus gadus strādāju Rīgas 11.dzelzceļnieku arodvidusskolā, biju ražošanas apmācības meistars un pasniedzējs, mācīju virpotājus, pasniedzu rasēšanu un materiālu mācību. Pēc tam strādāju Taurupes vidusskolā, Meņģeles pamatskolā un Jaunburtnieku pamatskolā. Šajos gados gūtā pieredze palīdz daudz labāk izprast jaunsargus un viņu intereses, kā arī atrast kopīgu valodu, tiekoties ar pusaudžiem nometnēs.

Profesionāli tehniskajā vidusskolā  strādāju ar 17 – 18 gadu veciem puišiem, lieliski pratu tikt ar viņiem galā, bet vispārizglītojošajā skolā bija jāsāk ar 5.klasi. Es sāku viņiem stāstīt, cik interesanti mums būs, kā mēs iesim pārgājienos, pārvarēsim grūtības un izaicinājumus, bet ātri vien sapratu, ka šim vecumposmam nepieciešama cita pieeja. Bija jārunā vienkāršāk, jāstāsta plašāk, līdz viņus ieinteresēju. Tomēr šajā vecumā bērnus ir iespējams vieglāk ieinteresēt, tāpēc esmu ieplānojis izveidot jaunsargu kandidātu mācību programmu, kas būtu orientēta uz 10 – 11 gadus veciem bērniem, lai jau laikus ieinteresētu viņus pievienoties kustībai.

– Kādi būs galvenie jaunsargu kandidātu programmā iekļautie uzdevumi?

Šī vecuma bērniem jāmāca tas pats, kas jaunsargiem – gan orientēšanās, gan sports -  tikai ar spēles, rotaļas elementiem. Jāmāca arī vietējā vēsture, piemēram, dodot iespēju tikties ar cilvēkiem, kas piedalījušies barikādēs, ar zemessargiem un veterāniem, jāorganizē ekskursijas uz Zemessardzes bataljonu, Sauszemes spēku brigādi. Nepieciešams radīt bērnos izpratni par mūsu vēsturi, par mūsu dzimteni. Jo mēs varam būt pasaules pilsoņi tikai tad, ja esam lokālpatrioti, pazīstam savu zemi, savu vēsturi, lai mums būtu vieta, kur atgriezties, mājas, stiprā aizmugure. Tad mēs varam iet pasaulē un iegūt tur neatsveramu pieredzi, mācoties visu to labāko.

Es uzskatu, ka pēc šīs kandidātu programmas apguves tie, kas 12 gadu vecumā iestāsies jaunsargos, jau zinās, kas viņus šeit sagaida. Ļoti noderīgs salīdzinājums ir par jaunsargiem, kas nokārtojuši 4.līmeņa testus un iestājas Zemessardzē vai bruņotajos spēkos. Viņi ir motivēti, zina, kas viņus tur sagaida. Viņiem nav nepieciešama zemessargu pamatapmācība, te uzreiz var runāt par izaugsmi, attīstību.

Protams, ne visi jaunsargi iestājas Zemessardzē vai izvēlas militāro karjeru, bet, kā ļoti labi pateica viens no maniem jaunsargiem: „Es varbūt nebūšu Zemessardzē, bet slapjā laikā mežā uguni mācēšu iekurt.” Arī tas ir svarīgi.

– Kādi vēl ir Jūsu plāni Jaunsardzes attīstībai?

Vēlos veikt Jaunsardzes departamenta personālvadības optimizēšanu, liekot lielāku  uzsvaru uz sadarbību ar novadu nodaļu vadītājiem , lai veidotos sabalansēta hierarhija. Novadu nodaļu vadītājiem ir pienākums strādāt ar instruktoriem, savukārt instruktoriem – strādāt ar jaunsargiem un uzraudzīt programmas realizēšanu, ja to veic sabiedriskie instruktori, lai izvairītos no pašplūsmas un ievērotu vienotus standartus.

Ir nepieciešams uzlabot mācību procesa plānošanu un kontroli, jo mācību programmas nedrīkst būt statiskas, tās nepārtraukti jāuzlabo, jo arī vide mums apkārt mainās, rodas jaunas iespējas. Ja nekas netiktu mainīts, ja mēs neietu līdzi laikam, tad taču joprojām šautu ar loku un bultām! Jābūt programmu plānošanai un atsevišķi – kontrolei, kā tiek realizēti šie mācību plāni.

Jāizstrādā pārbaudes testi  1.-3. apmācību līmeņus beigušajiem jaunsargiem, jo pagaidām tādas prakses nav, lai gan šādi testi būtu ļoti motivējoši.

Piemēram, 3. līmeņa jaunsargs jau palīdz instruktoram apmācīt 1.-2 .līmeņa bērnus, un būtu svarīgi, ka pēc papildus testa pasniegt šiem jauniešiem sertifikātu vai uzšuvi, kas apliecina, ka viņi ir instruktora palīgi. Tas palīdz vairot jauniešiem pašapziņu, apzināties savas spējas. Arī pārējie to redz.

- Vai Latvijā katram bērnam un jaunietim ir dotas vienlīdzīgas iespējas iestāties Jaunsardzē? Un ko dalība šajā organizācijā viņiem var dot?

Ir daudzi novadi, kur Jaunsardze ir novada centrā, bet mazajos pagastos, kas atrodas nomalēs, tā nav pieejama. Nomalēs daudziem vecākiem nav darba, dažkārt līdz ar bezdarbu ģimenēs ienāk arī alkoholisms, un mums jādara viss, lai parādītu bērniem, ka ir arī citas iespējas, kā dzīvot, ka ir cita vide. Ja bērniem nav, ko darīt, viņi salasās bariņā un meklē piedzīvojumus, kas ne vienmēr ir likumīgi.

Ja viņi grib piedzīvojumus, mēs varam viņiem tos nodrošināt, iesaistot jaunsargos! Turklāt te viņi iemācīsies arī strādāt komandā un apgūs disciplīnu. 

Pat tad, ja bērns nejūtas droši skolā vai mājās, Jaunsardze ir vieta, kur viņam ir aizmugure, savējie. Tādējādi viņš ir mazāk pakļauts stresam, bailēm no atstumšanas, mazāk var izdarīt muļķības.

– Tātad Jaunsardze ir lielisks veids, kā apvienot vienā organizācijā bērnus, neskatoties uz viņu finansiālajām iespējām?

Jā, un ne tikai. Mums jādomā arī par bērniem ar dažādām fiziskajām un garīgajām spējām.

Šajās 50 dienās esmu viesojies vairākās nometnēs, viena no tām bija Pelčos, kur jaunsargi palīdzēja organizēt nometni bērniem un jauniešiem ir īpašām un speciālām vajadzībām. Jaunsargi pirms tam tika apmācīti, kā strādāt ar šādiem bērniem un jauniešiem, un arī Ventspils baptistu draudzes sieviešu kalpošanas savienības locekle un nometnes organizētāja un vadītāja Elita Lapiņa atzina, ka mūsu jauniešu iesaiste bija ļoti patīkama pārmaiņa. Jaunsargi organizēja aktivitātes svaigā gaisā, kamēr lielākā daļa nodarbību šiem bērniem parasti notiek telpās. Protams, katrs bērns darīja uzdoto atbilstoši savām spējām, bet visi centās un izrādīja patiesu sajūsmu par pat vismazāko sasniegumu. Tāpēc mēs ar Pelču speciālās internātpamatskolas – attīstības centra direktori Ināru Oļenu ievadījām sarunas par to, ka jaunsargi līdzās skautiem varētu palīdzēt nodarbībās arī šīs skolas skolēniem. Abas organizācijas savus uzdevumus nedublē, tikai papildina viena otru.

- Kā Jaunsardzē veicas ar cittautiešu piesaistīšanu?

Mēs esam daudznacionāla zeme, un mēs iesaistām Jaunsardzē visus, kas vēlas mums piebiedroties. Mēs dodam iespēju viņiem paskatīties uz notiekošo no citas perspektīvas, piedāvājam citu skatījumu, un, jo bērns ir jaunāks, jo vieglāk viņš pieņem, ka nav tikai viena patiesība. Viņam vēl nav tik lielu aizspriedumu, vēl nav iestājies pusaudža dumpinieciskums.

Turklāt šobrīd mums jārunā ne tikai par cittautiešu integrēšanu, bet arī par citās valstīs dzīvojošo latviešu reintegrāciju un iespēju latviskuma saglabāšanai.

Tāpēc sadarbībā ar „Daugavas Vanagiem” mēs labprāt uzņemtu arī savās nometnēs latviešu izcelsmes bērnus no citām valstīm, kuri vēlas padzīvot latviskā vidē, runāt latviski, uzzināt vairāk par Latviju. Manuprāt, visas aktivitātes, ko dara jaunsargi, ir pietiekami aizraujošas. Un, ja mūsu jaunsargi pēc tam brauc uz ārzemju nometnēm, viņi nebrauktu tikai piedalīties, viņi varētu dalīties arī ar savām zināšanām, tradīcijām, vadīt aktivitātes.

– Cik nozīmīgas, Jūsuprāt, jaunsargu apmācībā ir nometnes?

Nometnēs jaunieši uzlabo ne tikai fiziskās spējas, bet arī prasmes darboties komandā. Turklāt nevis sadarboties tikai ar tiem, kurus viņi iepazinuši ikdienā, bet arī ar citu vienību jaunsargiem. Viņi pierod sadarboties, strādāt komandā, lai sasniegtu vienotu mērķi, uzvarētu. Tas iemāca strādāt ne tikai pierastajā vidē, bet arī sadarboties ar citiem jauniešiem.

Manuprāt, ir nepieciešams vairāk nometņu visiem līmeņiem, ne tikai 4.līmeņa testu nometnes. Tās var nebūt liela mēroga nometnes, bet tas ir fināls, apliecinājums, ka jaunsargs ir sasniedzis zināmu līmeni un var attīstīties tālāk. Lielajās nometnēs -  tādās kā salidojums „JaunSpāre 2013” - savukārt aicinām piedalīties tikai labākos bērnus, bet būtu lieliski, ja iespēja pabūt kopā būtu visiem, jo izvērtēt, kurš ir labākais un pelnījis šādu balvu, ir ļoti sarežģīti. Protams, tam būtu nepieciešams lielāks finansējums, bet svarīgi ir atcerēties, ka mēs taču ieguldām savā nākotnē.

- Šogad finansējums Jaunsardzei tika palielināts, bet, protams, visiem Latvijas jaunsargiem ar to nepietiek. Kādu risinājumu Jūs redzat?

Ļoti būtisks ir pašvaldību atbalsts Jaunsardzei, un esmu gandarīts par tiem novadiem, kuros pašvaldība mūs atbalsta. Mēs varam atrast instruktorus, kas ir karavīri, atvaļināti karavīri vai zemessargi, bet mums ir vajadzīgs finansiālais atbalsts, īpaši mazajos pagastos. Iespējams, atvēlamie līdzekļi nemaz nav tik lieli, bet atdeve, ieguldot sava novada nākotnē, ir milzīga. Mēs dodam šiem bērniem iespēju ieskatīties citādā dzīvē. Protams, vajadzību ir daudz – formas tērpi, sporta tērpi, teltis. Es ceru, ka ar laiku mums tas viss būs.