Juris Ušackis: Augu kopā ar SUV

Majors Juris Ušackis kopš pērnā gada vasaras vada vienu no efektīvākajām un vienlaikus arī mazāk pazīstamajām NBS struktūrām — Speciālo uzdevumu vienību jeb SUV. SUV darba specifika ir tāda, ka par viņu veikumu un viņu spējām netiek plaši runāts. Nu šis princips nedaudz mainīsies — SUV plāno pamatīgāk skaidrot savu darbu un lomu valsts aizsardzībā. Tostarp — lai veicinātu jaunu cilvēku interesi un pieplūdumu vienībā. Komandiera vīzijai par SUV uzdevumiem un nākotni ir īpaša vērtība, jo viņš savu karjeru bruņotajos spēkos sācis un galvenokārt īstenojis šajā vienībā.

— Kā veidojusies jūsu karjera līdz brīdim, kad esat kļuvis par SUV komandieri?

— Mācījos Rīgas 84. vidusskolā. Jau skolas laikā mani vilināja militārā karjera, bet, dažādu apstākļu spiests, uzreiz pēc vidusskolas iestājos RTU Elektroenerģētikas fakultātē. Trīs kursus jau biju nomācījies, viens vēl bija atlicis, kad uz ielas pilnīgi nejauši satiku draugu, kurš tajā laikā dienēja LR Drošības dienestā. Starp citu, viņš sarunā ieminējās, ka ir iespēja dienēt Drošības dienestā, kura sastāvā ir arī Speciālo uzdevumu vienība. Es tolaik ļoti aktīvi nodarbojos ar tuvcīņām, un draugs teica — tu varēsi tāpat turpināt trenēties, vienībā daudz ir tādu kā tu, tikai papildus vēl saņemsi par to naudu. Tas laikam arī bija izšķirošais izvēlei. Ilgi nedomāju, izstājos no RTU un jau nākamajā nedēļā pieteicos dienestā SUV.

Vienībā dienu kopš 1993. gada pavasara, būtībā viss mans militārais dienests ir saistīts ar SUV. Laiks ārpus vienības ir dienests Apvienotajā štābā un studijas Baltijas aizsardzības koledžā.

Trešdaļu no dienesta laika vienībā biju snaiperis. Karjeras gaitā esmu izgājis visus komandējošā sastāva līmeņus — no SUV snaiperu grupas komandiera līdz kaujas komandas komandierim, biju arī gan plānošanas daļas priekšnieks, gan štāba priekšnieks. Tad bija pārtraukums, jau domāju, ka karjera mani vairs neatgriezīs atpakaļ SUV, tomēr atkal esmu te. Es to tā arī uztveru — kā uzdevumu dzīvē, kurš man jāizpilda pēc labākās sirdsapziņas; man te pašlaik ir jābūt, šī ir mana vieta.

— Vai nekad nav nācies nožēlot šādu it kā ļoti pēkšņu lēmumu — pamest studijas un mesties militārajā karjerā?

— Nē, nožēlojis neesmu. Ir, protams, bijuši momenti, piemēram, beidzot SUV Kaujinieka pamatapmācības kursu, kad tu pārdomā savu izvēli. Manuprāt, tas ir noticis ar jebkuru SUV kaujinieku — katrs ir sev uzdevis jautājumu: vai man to vispār vajag? Un, saņemot apstiprinošu atbildi, sapratis, ka ir kļuvis stiprāks.

Interesanti, ka pirms pāris gadiem es satiku savu klases audzinātāju, kuru nebiju redzējis desmitiem gadu. Viņa prasīja, ko es daru — saku, esmu militārpersona. Viņa atbild — nav brīnums, es visu laiku zināju, ka tu reiz būsi karavīrs, jau no 3. klases tas bija tavs sapnis. Tātad — liktenis! Protams, mums dzīvē ir dažādas izvēles iespējas un ceļi, bet beigu beigās vienalga nonāksi tajā vietā, kur biji paredzēts. Jautājums ir, vai būs jānoiet vairāk vai mazāk grumbuļains ceļš, līdz sapratīsi, kas īsti esi.

— Vai šo amatu uzņēmāties ar kādu īpašu misijas apziņu un vēlmi kaut ko mainīt?

— Neesmu pārliecināts, vai vienmēr ir pareizi jaunam komandierim kaut ko mainīt. Personālam ir vajadzīga arī stabilitāte un pārmantojamība, lai vienība attīstītos ilgtermiņā.

Īpaši nekoncentrējoties uz to, kas par maniem pienākumiem teikts reglamentā, es savu lomu kā SUV komandieris vairāk saskatu labas vadības parauga rādīšanā. Un labam komandierim ir jāpanāk, lai cilvēki notic, ka viņi spēj izdarīt lietas, par ko iepriekš bijuši pārliecināti, ka tas ir pāri viņu spēkiem.

Mūsu vienība pati par sevi ir ļoti stiprs mehānisms, tas ir mūsu valsts viens no spēcīgākajiem universālajiem ieročiem. Ja var atļauties lietot tādu salīdzinājumu, tad SUV ir kā «Ferrari» formula — mehānisms ar milzīgu potenciālu. Slikts vadītājs to ātri vien iestūrēs grāvī, bet labs ar to sasniegs lieliskus rezultātus. Es ticu mūsu karavīriem un komandieriem, kuri ir manā pakļautībā, un zinu — mums ir šis potenciāls, un nepieciešamības gadījumā mēs to realizēsim.

— Kādi ir SUV būtiskākie uzdevumi un prioritātes jūsu skatījumā?

— Valsts un bruņotie spēki ir noteikuši, ka mūsu vienības attīstībai ir jābūt vienai no prioritātēm, līdz ar to viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir īstenot speciālo operāciju attīstības plānā noteiktos mērķus. Šajā sarežģītajā laikā valsts ir atvēlējusi vienībai finansiālos līdzekļus un mēs nevaram atļauties tos izniekot vai neizmantot, neiegūstot nepieciešamās kaujas spējas. Tas ir mūsu pienākums pret valsti un visu sabiedrību.

Būtībā mūsu attīstības plāns ir komplekss uzdevumu kopums, un tas paredz visu mūsu spēju sinhronu celšanu. Līdz 2017. gadam sasniedzamie mērķi ir ļoti nopietni. Tas ir komplekss un sarežģīts, bet izpildāms uzdevums. Pirmajā gadā izvirzītās prasības mēs esam izpildījuši, un man nav neviena iemesla šaubīties par turpmākajiem gadiem.

— Vai, mainoties starptautiskajai situācijai un pieaugot valsts apdraudējumiem, mainās arī SUV loma valsts aizsardzības koncepcijā?

— Mūsu darbs nemainās, jo SUV darbības veids un principiālie uzdevumi paliek nemainīgi gandrīz visās situācijās. Es gribētu teikt, ka ir mainījušās prioritātes valstī — valsts ir sapratusi mūsu kā vienības nepieciešamību un nozīmi. Agrāk savā ziņā svarīgāka bija dalība starptautiskajās operācijās, lai pierādītu, ka mēs esam pilnvērtīgs NATO partneris, un valsts aizsardzība bija paralēls process, bet tagad akcenti ir mainījušies. Šai jaunajai situācijai ir daudzi nosaukumi — vieni to dēvē par nākamo pasaules karu, citi — par hibrīdkaru vai vēl kādā citā vārdā. Tas nav tik būtiski, bet ir svarīgi uzsvērt, ka SUV ir viena no nedaudzajām vienībām, kura ir spējīga iesaistīties faktiski visās konflikta fāzēs un sniegt atbalstu gan tiesībsargājošajām institūcijām, gan arī strādāt autonomi. Speciālo operāciju vienības visās valstīs ir to slēptais ierocis, un to izmantošana ir cieši saistīta ar konkrētās valsts ambīcijām. Mūsu attīstība un fakts, ka esam kļuvuši par vienu no prioritātēm, arī ir tas, kas ir mainījies pēdējā laikā. Un mēs esam gatavi jaunajiem izaicinājumiem, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tiksim ar tiem galā.

— Cik viegli vai tieši pretēji — sarežģīti ir atrast dienestam vienībā derīgus cilvēkus?

— Mums nākas strādāt ar to, ko varam saņemt no sabiedrības. Es neteikšu, ka situācija ir ļoti optimistiska, bet normas robežās uz priekšu tiekam. Noteikti nebūšu pirmais, kurš atzīs — jauniešu veselības stāvoklis caurmērā ir zems, arī psiholoģiskie vērtējumi nav tie augstākie. Ja no tā visa mums ir vajadzīgs slāņa augšējais līmenis, tad jāsaka, ka situācija ir krasi atšķirīga, nekā bija vēl pirms desmit un vairāk gadu. Piemēram, no pēdējā iesaukuma uz SUV tikai 12% medicīniskais novērtējums ir augstākajā līmenī.

Mēs pat tik daudz neuztrauktos par fiziskajiem dotumiem — mums ir mācību grupa, esam adaptējuši programmu, un jau sen jaunajiem karavīriem vispirms ir sagatavošanās posms četru mēnešu garumā, lai uztrenētu fizisko formu un piestrādātu arī pie motivācijas. Piemēram, laikā, kad es stājos SUV, tā nebija — izturēji visas pārbaudes un uzreiz biji iekšā apmācību ciklā. Tagad esam sapratuši, ka tā vairs nevar — jauniešiem vairs nav tik daudz iespēju ikdienā sevi fiziski pilnveidot, dzīvesveids kļuvis jūtami mazkustīgāks. Ir muguras, locītavu, arī redzes problēmas. Cik maz bērnu mēs tagad redzam spēlējamies ārā, un cik daudz laika viņi pavada pie datoriem!

Protams, mums ir vajadzīgi arī šādi speciālisti. Mēs vienmēr sakām — mūsu darbības lauks ir tik plašs, ka pie mums var nākt un pārbaudīt sevi un savas spējas ikviens. SUV sniedz iespējas gandrīz jebkuram, kam ir laba veselība, stabila psihe un, protams, patriotisms pret mūsu valsti, — te darbs var atrasties gan IT speciālistam, gan tuvcīņas meistaram, gan arī daudzu citu profesiju pārstāvjiem.

— Kā tieši iespējams atlasīt labākos no pieejamā pretendentu klāsta?

— Esam uzsākuši sistēmisku darbu rekrutēšanā, ar daudz nopietnāku pieeju nekā līdz šim. Detalizēti pētām, kāda ir situācija ar jaunatni, kādas ir jauniešu vēlmes un vai mēs tās varam apmierināt. Vēlamies izstrādāt pārdomātu rekrutēšanas kampaņu. Reizumis šķiet, ka sabiedrībā noteicošie ir aplami viedokļi par SUV, daļa no tiem ir bāzēti uz pilnīgām baumām vai arī šis tas tiek piedzejots klāt. Tādējādi cilvēki, kam varētu būt interese par dienestu pie mums, vienkārši tiek dezinformēti. Cilvēkiem ir jādod iespēja aktīvi interesēties un uzzināt par vienībā notiekošo. Protams, ir arī neizpaužama informācija, bet cilvēkiem ir jāsniedz atbildes uz viņus interesējošajiem jautājumiem, lai viņi spētu lemt par savu izvēli. Informācijas vakuumā sabiedrību turēt nevar. Tas ir uzdevums, pie kura jāstrādā tuvākajā laikā.

— Agrāk ir nācies uzklausīt viedokli, ka SUV atlasītie jaunieši pamatapmācības laikā tiekot it kā pārvilināti no citām vienībām...

— Es domāju, ka šo problēmu iepriekšējā SUV vadība, sadarbojoties ar NBS vadību, ir novērsusi. Tagad rekrutēšanā un apmācībā darbojas skaidra, visiem saprotama shēma. Jāņem arī vērā, ka cilvēku daudzums, ko mēs pieņemam, nav liels. Man gribētos cerēt, ka mēs no savas puses palīdzam celt NBS kopējo kvalitātes līmeni, jo ļoti daudz spējīgu jauniešu atrodam arī saviem spēkiem. Tā kā mēs tēmējam uz augstāko spēju līmeni, mūsu atlase ir ļoti nopietna. Piemēram, no visiem vienībai atlasītajiem kandidātiem SUV sākotnēji nonāk tikai kādi 10%. Taču pēc mūsu kritērijiem atlasītie pretendenti jau jūtami pārsniedz vidējo līmeni, kāds parasti ir cilvēkiem, kuri iestājas bruņotajos spēkos. Līdz ar to, ja neiztur SUV kritērijus, lielākā daļa mūsu atlasīto jauniešu ar ļoti labiem fiziskajiem un psiholoģiskajiem dotumiem aiziet dienēt uz citām vienībām. Protams, ir arī piemēri, kad pie mums pārnāk karavīri no citām vienībām, taču tādu nav daudz — labus karavīrus komandieri novērtē visur. Tomēr jāatzīst, ka personāla attīstība ir viena no darbietilpīgākajām un grūtākajām darba sadaļām. Bet tā tas laikam ir visu valstu speciālo operāciju spēkos.

Mēs turpinām rīkot arī paši savas rekrutēšanas dienas. Trīs galvenie personāla papildināšanas avoti ir Jaunsardze, civilais sektors un NBS. Ikvienam no tiem ir vajadzīga sava pieeja, jo vienu un to pašu informāciju katrs uztver savādāk.

— Ja pavisam īsi vienkāršā valodā formulētu būtiskākās prasības pretendentiem, tās būtu…

— Trīs galvenie kritēriji, ko mēs vērtējam, ir cilvēka veselība, psiholoģiskā noturība un fiziskā sagatavotība. Arī vidējā izglītība — tas pats par sevi. Vienkārši sakot, ja cilvēkam ar galvu viss ir kārtībā, labi strādā motorika un ķermenis kopumā, visu pārējo varam uztrenēt. Mēs jau rēķināmies, ka cilvēks pie mums nāk bez specifiskām zināšanām, bet četru sagatavošanās mēnešu laikā daudz ko var iemācīt.

Taču šie četri mēneši nav viegli. Arī pats Kaujinieka pamatapmācības kurss un tajā ietvertā atlase — tā ir cīņa pašam ar sevi, ar to, kas notiek katra galvā. Tad mēdz būt pamatīgs šoks arī daudziem ļoti labi sagatavotiem cilvēkiem, jo visu iepriekš savā dzīvē viņi ir paveikuši bez lielas piepūles. Bet te pēkšņi salīdzinoši fiziski vājāki, mazāka auguma, it kā kuslāki cilvēki izrādās apveltīti ar stiprāku raksturu un gribasspēku un absolvē mācību grupu — bet stipriniekam tas nav pa spēkam... Būtībā tāds arī ir mācību grupas mērķis — atrast savu spēju robežu un iemācīt sev tikt tai pāri.

Ko es atceros no savas mācību grupas — tev iemāca, ka nav tāda jēdziena «nevaru». Tu dari un nežēlo sevi. Mācēt pārkāpt to savu «nevaru» robežu — tas paliek visiem uz mūžu pēc mācību grupas.

Manī ir liela ticība latviešiem un mūsu gribasspēkam, kas ir īpašs, un to apzinās arī mūsu pretinieks, tāpēc mēģina to graut informatīvajā telpā. Bet mēs, balti, vienā no pasaulē izdevīgākajām ģeopolitiskajām un ģeogrāfiskajām vietām atrodamies jau tūkstošiem gadu! Daudzas impērijas ir pārstājušas eksistēt, daudzas tautas ir izzudušas, taču mēs esam. Arī latviešu karavīri cauri gadsimtiem vienmēr ir bijuši starp labākajiem, un mēs esam gatavi apliecināt latviešu karotāju labākās tradīcijas.

— Vai SUV komandierim mēdz būt arī brīvais laiks?

— Dienas vienībā ir garas. Kaut arī ļoti bieži sanāk strādāt līdz septiņiem astoņiem vakarā, noguruma sajūtas nav, bet ir piepildījums ar to, ko dari. It īpaši, kad redzi, ka lietas virzās uz priekšu. Un, strādājot kopā ar tik daudziem spējīgiem virsniekiem un karavīriem, darbs dod gandarījumu.

Bērni man ir izauguši diezgan lieli. Trakākais tīņu laiks, kad viņi izmēģina savu pirmo patstāvību un vecākus vairs neuzskata par vajadzīgiem, arī jau beidzies. Mūsu ģimenē valda draudzīgas, patstāvīgu cilvēku harmoniskas attiecības.

Viena no lielākajām ģimenes tradīcijām mums ir ikvasaras laivošana. Braucam vairākas dienas, vairākas radu ģimenes kopā. Es parasti esmu galvenais organizētājs, kurš izvēlas un piedāvā pasākuma formātu. Braucienos piedalās arī daudz jauniešu, un viņiem tās ir tādas no modernajām tehnoloģijām atrautas dienas, kuras, kā viņi paši atzīst, raisa daudz pozitīvu emociju. Līdzpaņemtie aipodi un telefoni parasti otrajā dienā izslēdzas, tā ka trešajā dienā beidzot var sākt baudīt dabu un cilvēcisko komunikāciju.

Manis paša hobiji ar laiku ir mainījušies. Septiņpadsmit gadus esmu nodarbojies ar tuvcīņām, braukāju ar vējdēli. Tagad, līdz ar gadiem sāk parādīties mierīgākas un nosvērtākas aizraušanās. Pēdējos trīs gadus viens no svarīgākajiem atpūtas veidiem ir garo gabalu skriešana. Skriešanas laikā iznāk pabaudīt klusumu un padomāt. Esmu pat nopircis diktofonu, jo bieži vien gadās, ka skrējiena laikā ienāk prātā kāda spoža ideja, bet līdz finišam tā jau ir aizmirsusies.

Vēl brīvajā laikā mēdzu braukt ar motociklu. Man ir mērķis apceļot Latvijas robežu un nofotografēties pie visām pilsētām — garāžā pie sienas jau sakrāta prāva bilžu kolekcija. Braucu ar čoperi, tā ka varu mierīgi vērot un izbaudīt apkārtni. Vēl gribētos minēt grāmatu lasīšanu, bet ar tādu hobiju, šķiet, nevienu bruņotajos spēkos nepārsteigsi. Mūsu virsnieki daudz lasa, jo, tiekoties brīvajos brīžos, ir ko pārrunāt. Lasot paturu prātā Baltijas aizsardzības koledžā gūto atziņu — visu jauno informāciju uzreiz nevajag pieņemt kā aksiomu, bet gan analizēt un izdarīt pašam savus secinājumus.

Taivo Trams