Atturēšana

Atturēšana ir jēdziens, kas pēdējos gados tiek lietots diskusijās par Latvijas drošību ar pieaugošu intensitāti. Iemesls ir atskārsme, kas radusies pēc Krievijas agresijas Ukrainā, ka Krievijas radītais militārais apdraudējums ir tik liels, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai to atturētu no potenciālas militāras agresijas pret Latviju. Nevar droši apgalvot, ka Krievijai ir aktīva vēlme apdraudēt Latvijas drošību, tomēr pēdējos gados drošības situācija Eiropā ir tiktāl pasliktinājusies, ka būtu bezatbildīgi militāru agresiju no Krievijas puses uzskatīt par pilnīgi neiespējamu.

Šī iemesla dēļ Latvija ir ievērojami kāpinājusi aizsardzības izdevumus, un pakāpeniski ir palielinājusies sabiedroto militārā klātbūtne Latvijā. NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu īstenošana stiprinās pret Krieviju vērstos atturēšanas pasākumus.

Šajā kontekstā nepieciešams rast atbildi uz jautājumu, vai īstenotie Krievijas atturēšanas pasākumi būs pietiekami. Atturēšanas jēdziena izpēte var palīdzēt praktisko atturēšanas pasākumu plānošanā un īstenošanā.

Atturēšanas jēdziens tiek piesaukts gadījumos, kad pretinieku nepieciešams atturēt no naidīgas rīcības veikšanas. Praktiski raugoties, atturēšana ir pasākumu kopums, kas tiek īstenots, lai pārliecinātu pretinieku, ka ar naidīgu rīcību tam neizdosies sasniegt vēlamo mērķi vai arī mērķa sasniegšana radīs pārmērīgi lielas izmaksas. Būtībā atturēšana ir preventīvu pasākumu veikšana, kas ietekmē pretinieka ieguvumu un izmaksu aprēķinus. Veicot atturēšanas pasākumus, tiek palielināti pretinieka gaidāmie zaudējumi. Atturēšanu var uzskatīt arī par baiļu radīšanu pretinieka prātā, tādējādi atturot to no uzbrukuma veikšanas.

Piesaucot atturēšanu, parasti runa ir par pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu pretinieka militāru uzbrukumu. Tomēr atturēšanu var skatīt arī plašāk nekā centienus novērst jebkādu naidīgu rīcību no pretinieka puses. Tas var izrādīties visai sarežģīts vai pat neizpildāms uzdevums, jo pasākumi, kas var atturēt pretinieku no militāras agresijas, var izrādīties nepietiekami, lai atturētu pretinieku no kādas citas rīcības, kas ir mazāk naidīga. Līdz ar to atturēšanu nevar uzskatīt par brīnumlīdzekli, ar kura palīdzību var novērst pilnīgi visas pretinieka naidīguma izpausmes. Atturēšanas pasākumiem jābūt veidotiem tā, lai novērstu specifiskas pretinieka naidīguma izpausmes.

Pastāv divi atturēšanas veidi: atturēšana ar nolūku neļaut pretiniekam sasniegt kāroto mērķi (deterrence by denial) un atturēšana ar pretinieka sodīšanas palīdzību (deterrence by punishment).

Pirmajā gadījumā atturēšanas pamatā ir spēja liegt agresoram sasniegt savu mērķi, bet otrajā gadījumā atturēšanas pamatā ir spēja nodarīt agresoram ievērojamus zaudējumus. Ja valstīm būtu iespēja izvēlēties, tad tās vienmēr censtos īstenot pirmo atturēšanas veidu (deterrence by denial), jo pēc būtības tā ir spēja atvairīt pretinieka uzbrukumu un neļaut tam sasniegt kārotos mērķus.

Vēsturiski šī stratēģija ir plaši izmantota konvencionālajā karadarbībā, tomēr atomieroču un ballistisko raķešu laikmetā šis atturēšanas veids kļuva mazāk nozīmīgs, jo pat lielvaru rīcībā pagaidām nav pilnībā pārliecinošu tehnoloģisku iespēju neitralizēt potenciālā pretinieka kodolarsenālu. Tādējādi aukstā kara laikā PSRS un ASV militāri stratēģiskās attiecības balstījās nevis uz spēju liegt pretiniekam sasniegt kārotos mērķus (deterrence by denial), bet uz draudiem sodīt pretinieku, dodot tam iznīcinošu kodoltriecienu, ja tas uzsāks militāru agresiju. Tiesa gan, konvencionālās karadarbības kontekstā abi aplūkotie atturēšanas veidi turpināja būt vienlīdz nozīmīgi.

Lai sekmīgi īstenotu atturēšanas stratēģiju, ir jāizdara trīs lietas.

Pirmkārt, ir skaidri jāformulē atturēšanas nodoms. Šis uzdevums šķiet ļoti vienkāršs, taču patiesībā atturēšanas uzsākšana var būt visai sarežģīta un politiski neērta, jo pieprasa no atturēšanas īstenotāja atzīt, ka valsts, pret kuru tiks īstenoti atturēšanas pasākumi, ir pretinieks, nevis partneris. NATO un Krievijas attiecību kontekstā šis joprojām ir neērts jautājums, jo daudzas NATO dalībvalstis vilcinās atzīt, ka Krievija ir pretinieks, nevis partneris. Atturēšanas uzsākšana nozīmē arī atziņu, ka būs nepieciešams novirzīt diezgan ievērojamus finansiālos līdzekļus, lai to īstenotu. Ir labi zināms, ka daudzās NATO dalībvalstīs, nav vēlmes aizsardzībai novirzīt lielāku daļu no valdības rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem.

Otrkārt, lai atturēšana izdotos, ir jānodrošina vajadzīgās militārās spējas. Ja tās netiks nodrošinātas, pretinieks uzskatīs, ka atturēšanu īstenojošā valsts blefo. Turklāt spējām jābūt ne tikai pietiekamām, bet arī izvērstām tādā veidā, lai varētu laikus reaģēt uz pretinieka agresiju.

Treškārt, nepieciešams darīt zināmu gatavību aizstāvēt savas intereses potenciālajam agresoram, lai tas apzinātos, kādas sekas gaidāmas agresijas uzsākšanas gadījumā.

Visi šie trīs atturēšanas elementi patlaban ir svarīgi arī NATO un Krievijas attiecību kontekstā, jo svarīga ir ne tikai kolektīva apņemšanās nepieciešamības gadījumā steigties palīgā Baltijas valstīm, bet arī veikt praktiskus sagatavošanās darbus un attīstīt nepieciešamās militārās spējas, kā arī raidīt Krievijai skaidrus signālus par to, kādas sekas gaida Krieviju, ja tā apdraudēs Latvijas vai kādas citas alianses dalībvalsts drošību.

Vai tas, ka attālinātā atturēšana parasti ir mazāk ticama nekā pašu valstu veiktie atturēšanas pasākumi, nozīmē, ka Latvijai ir pastiprināti jāuztraucas par ASV un citu NATO dalībvalstu sniegtajām drošības garantijām? Visticamāk, nē. Tam ir divi iemesli.

Pirmkārt, NATO dalībvalstu rīcībā ir tik spēcīgas militārās un ekonomiskās sviras, ka Krievijai agresijas veikšanas gadījumā ir jārēķinās ar milzīgiem ekonomiskiem un militāriem zaudējumiem. Baltijas valstu ekonomiskā un militāri stratēģiskā vērtība vienkārši nav tik augsta, lai Krievija uzņemtos šādu risku.

Otrkārt, atteikšanās sniegt palīdzību kādai NATO dalībvalstij ārēja apdraudējuma gadījumā nozīmētu solījuma nepildīšanu, kas apdraudētu NATO kā veiksmīga rietumvalstu militārās sadarbības modeļa eksistenci un izraisītu iekšpolitisko krīzi virknē dalībvalstu. Citiem vārdiem sakot, uz spēles ir likts kas vairāk par Baltijas valstu drošību, un, no Latvijas viedokļa raugoties, tas nemaz nav peļami.