Putina uzbrukums "Eiropas sapnim"
Krievijas mērķis nav vienīgi Ukraina - Maskava vēlas sagraut teritoriālo "status quo", kas izveidojies Eiropā pēc Padomju Savienības sabrukuma, uzskata Lielbritānijas Apvienoto bruņoto spēku institūta (RUSI) direktors Džonatans Ījals.
Pirmajā NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē pēc Krimas aneksijas, kas otrdien notika Briselē, visvairāk tika spriests par to, vai Krievijas karaspēks, kas šobrīd koncentrēts pie Ukrainas robežām, iebruks arī citos kaimiņvalsts austrumdaļas reģionos, kuros mīt liels skaits tā dēvēto krievvalodīgo.
Šobrīd gan sāk šķist, ka šāda iebrukuma iespēja, vismaz uz laiku, ir mazinājusies, taču Krievijas apdraudējums Eiropas kontinentam joprojām ir gan ievērojams, gan sistēmisks un tuvāko gadu laikā tāds arī saglabāsies, atzīst Ījals.
Šķietamā pagaidu drošība
Viņš min vairākus iemeslus, kāpēc Putins, domājams, nedos tūlītēju pavēli iebrukt Austrumukrainā. Pirmkārt, šajā reģionā līdz ar lielu skaitu "etnisko krievu" mīt arī daudzi ukraiņi, kas, visticamāk, agresijai pretosies. Tāpēc bez tiešas asinsizliešanas īstenotā Krimas okupācijas un vēlākās aneksijas scenārija atkārtošanās citos Ukrainas reģionos ir mazticama, un Krievijas armija šeit, visticamāk, tiks ierauta īstā karadarbībā.
Otrkārt, Austrumukraina ir platības ziņā daudz lielāka teritorija, tāpēc tās ieņemšana prasīs arī daudz lielākus spēkus. Atšķirībā no Krimas šai teritorijai nav skaidru dabīgo robežu, un tāpēc krieviem šeit draud iesaistīšanās plašā militārā avantūrā bez skaidras "izejas stratēģijas".
Taču pats svarīgākais iemesls, kāpēc Putins šobrīd nesūtīs karaspēku uz kontinentālo Ukrainu, pēc RUSI direktora domām, ir tas, ka viņa rīcībā ir citi instrumenti savu mērķu sasniegšanai. Kremļa saimnieks apzinās, ka Krima viņa rokās nonākusi uz paturēšanu un ka neviena no rietumvalstu valdībām, domājams, nopietni neapšaubīs Krievijas jauniegūtās provinces faktisko piederību, norāda Ījals. Svētdien ASV valsts sekretāram Džonam Kerijam Parīzē tiekoties ar savu krievu kolēģi Sergeju Lavrovu, kā liecina atklātībai nodotais sarunu komunikē, Krima nav tikusi pat pieminēta.
Maskavas pirmais tūlītējais mērķis ir nepieļaut Ukrainas iekļaušanos Rietumu ekonomiskajās un drošības struktūrās, tostarp Eiropas Savienībā (ES) un NATO, saglabājot šo kaimiņvalsti iesaldētā tranzītstāvoklī un tādējādi nodrošinot buferzonu starp Austrumiem un Rietumiem.
To iespējams panākt, pārliecinot Rietumus, ka jāpieņem tas, ko Krievijai labpatīk dēvēt par Ukrainas "federalizāciju". Maskavas izpratnē federālas Ukrainas ideja gan ir ļoti tālejoša. Tā pieprasa, lai kaimiņvalsts reģioniem būtu teikšana ne vien vietējās nozīmes jautājumos, bet arī par Kijevas "ārpolitikas virzienu". Tādējādi Maskava pieklājīgā sabiedrībā daudzmaz pieņemamā valodā mēģina pateikt, ka tā dēvētajiem etniskajiem krieviem jādot tiesības pēc to patikas bloķēt Ukrainas rietumniecisko orientāciju.
Gadījumā, ja šī stratēģija izrādītos neveiksmīga, var ķerties pie vienkāršāku instrumentu izmantošanas, uzkurinot "etniskos krievus" jeb "krievvalodīgos" pasludināt neatkarību no Ukrainas. Putins šobrīd ir pārliecināts, ka viņa rokās ir līdzekļi, lai pēc vajadzības Ukrainu destabilizētu, pašam neizdarot nevienu šāvienu.
"Vēsturiskās teritorijas" un "krievi"
Maskava ļāvusi noprast, ka tās plānos ir pielietot šo pašu pieeju arī citviet Eiropā, kur mīt "etniskie krievi", "krievvalodīgie" vai "līdzpilsoņi". Tie ir Kremļa iecienīti termini, kurus labticīgi pieņēmusi arī pērējā pasaule, tostarp pat potenciālie Krievijas upuri. Tas pirmkārt attiecas uz Moldovas separātisko Piedņestras apgabalu, kā arī uz komunistiskās Krievijas impērijas savulaik okupētajām Baltijas valstīm.
Putina bijušais padomnieks un tagadējais Vašingtonas Katona institūta pētnieks Andrejs Illarionovs apgalvo, ka Putins metis aci arī uz Baltkrieviju un pat uz Somiju.
Intervijā zviedru laikrakstam "Svenska Dagbladet" Illarionovs norādījis, ka neatkarības piešķiršanu Somijai 1917.gadā Kremlis šobrīd klusībā jau dēvē par "nacionālo interešu nodevību". "Pēc Putina domām, viņš aizstāv to, kas pieder viņam un viņa priekštečiem" - pēdējam Krievijas caram Nikolajam II un PSRS tirānam Josifam Staļinam, atzīst Katona institūta pētnieks. "Daļa Gruzijas, Ukraina, Baltijas valstis un Somija ir valstis, uz kurām Putins pieteicis savas īpašumtiesības."
"The Economist" žurnālists Edvards Lūkass gan brīdina, ka Rietumu politiķiem un viņa rietumvalstu kolēģiem nevajadzētu nekritiski pārņemt Kremļa leksikonu un savās runās un publikācijās lietot jau par ikdienišķiem kļuvušos terminus "krievi", "krievu minoritāte", "krievvalodīgie", "līdzpilsoņi", "Krievijas vēsturiskās teritorijas", "atkalapvienošanās" u.tml.
Viņaprāt, tas ne tikai nemanot maina pašu autoru publikāciju saturu un to lasītāju priekšstatus, bet, iespējams, arī nākotnes notikumus. Lūkass uzsver, ka neviens nedrīkst pieņemt terminu "krievvalodīgais" kā kādu politisku birku. Žurnālists uzsver, ka arī viņš ir "krievvalodīgais" atšķirībā no daudziem citiem Krievijas "ekspertiem", kas par to raksta, krievu valodu nepārzinot. Savukārt Ukrainā faktiski jebkurš izglītots cilvēks zina krievu valodu, taču tas neliecina par jebkādu konkrētu politisku orientāciju, nemaz nerunājot par prokremliskiem uzskatiem.
Tikpat riskants ir termins "etniskie krievi". "Vai tas vienkārši ir atkarīgs no uzvārda? Vai to nosaka kāda mūsdienīga Nirnbergas likumu versija? Vai tas ir izvēles un pašidentifikācijas jautājums?" retoriski vaicā Lūkass. "Kad lasāt vārdu "etnisks", mēģiniet to domās aizstāt ar [jēdzienu] "rasisks", lai atgādinātu sev, cik tas ir patvaļīgs, stīvs un aizvainojošs termins."
Tomēr Piedņestrā Maskava jau vairumam iedzīvotāju sen ir izsniegusi Krievijas pases, tādējādi savas pretenzijas izsakot jau daudz skaidrākā un Rietumiem ierastākā "valodā".
Tas gan nemazina arvien biedējošāko "deja vu" sajūtu, kas pārņem, arvien saskatāmākām kļūstot analoģijām ar savulaik nacistiskās Vācijas piekopto politiku. Šīs analoģijas arvien biežāk piesauc gan mediji, gan politiķi. Tiesa, pašā Krievijā Putina "nepiedienīga" salīdzināšana ar Ādolfu Hitleru var maksāt karjeru, kā to liecina nesenais Maskavas Starptautisko attiecību institūta filozofijas katedras profesora Andreja Zubova piemērs, un visai tuvā nākotnē šādi izlēcieni var beigties arī ar ieslodzījumu.
Tam gan nav lielas nozīmes, jo nedaudzo "nacionālnodevēju" (zīmīgi freidisks Putina ideologu pārcēlums no nacistu "Nationalvertreter") saprāta balsi šodienas Krievijā pārmākusi oficiālās propagandas uzkurinātā šovinisma eiforija, kura, pretēji daudzu rietumnieku cerībām, var krietni ieilgt. Arī pašreizējās Rietumu sankcijas ir tik ierobežotas, ka to atskurbinošais efekts uz Krievijas ierindas pilsoņu prātiem faktiski ir pielīdzināms nullei.
Līdz ar to cerēt uz iespējamo Putina režīma iekšējo nestabilitāti nenākas, jo, kamēr vadonis atradīsies ofensīvā, masu atbalsts viņa politikai, domājams, nemazināsies.
Minhenes alus ir novadējies
Tikmēr Kremļa "milzu stratēģijas" mērķis ir nepārprotams - sagraut teritoriālo "status quo", kas Eiropā izveidojies pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā, "status quo", kuru Putins jau daudzkārt pasludinājis gan par "netaisnu", gan "nenoturamu", uzsver Ījals. To iespējams sasniegt, arī neokupējot un neanektējot bijušās PSRS republikas un savulaik PSRS okupētās teritorijas. Pietiek arī ar atsevišķu valstu iekšējo destabilizāciju.
Tikmēr NATO, kas kā militārā alianse veidota ārējo draudu novēršanai, ir vāji sagatavota stāties pretī šādiem "iekšējiem draudiem", brīdina RUSI direktors. Taču tuvākajā laikā tai nāksies uzskatāmi apliecināt savu apņēmību, lai pārliecinātu alianses austrumu pierobežā esošās dalībvalstis, īpaši Igauniju, Latviju un Lietuvu, ka NATO sniegtās garantijas joprojām ir par pilnu ņemamas.
Pagaidām gan nekas lielāks nav ticis apsolīts, vienīgi intensīvāki manevri šo valstu teritorijā un to gaisa telpas pastiprināta patrulēšana. Tikmēr Polijas nepārprotamā prasība izvietot tās teritorijā vērā ņemamu pastāvīgu NATO militāro kontingentu sadūrusies ar tikpat nepārprotamu Nīderlandes paziņojumu, ka "mums nav vajadzīgi NATO karavīri uz robežas ar Krieviju".
Kā žurnālā "Jane's Defence Weekly" norāda militārie analītiķi Tims Raiplijs un Brūss Džonss, Krievijas stratēģi ieraduši domāt plašākās kategorijās nekā viņu Rietumu kolēģi. Kamēr NATO eksperti parasti apsver draudus atsevišķām valstīm vai to nelielām grupām, tās nesaistot, krievu "ģeopolitiķi" Melnās jūras-Baltijas reģionu uzskata par vienotu stratēģisku telpu, kas pelnījusi atsevišķu viņu "zinātnes" apakšnozari.
Tomēr, kā uzsver Ījals, NATO nedrīkst ļaut Krievijai lolot ilūzijas, ka iejaukšanās kādas alianses dalībvalsts iekšējās lietās varētu neizraisīt asu pretreakciju, tostarp arī militāru.
Pēc veiksmīgās Krimas operācijas Kremlis, domājams, brīdi nogaidīs, lai pārbaudītu Rietumu apņēmību uz pretdarbību Maskavas tīkojumiem. Pastāv reāls risks, ka Rietumi šo īslaicīgo atelpu var iztulkot kā apliecinājumu, ka Putins, piemēram, vēlējies vienīgi nodrošināt "Krievijas stratēģiskās intereses" Sevastopolē. Tas savukārt ļautu Rietumu līderiem neoficiāli izrādīt gatavību klusējot norīt Ukrainai piederošās pussalas aneksiju, ja vien Putins nevirzīsies tālāk.
Jau tagad izskanējuši atsevišķi neslēpta atvieglojuma pilni paziņojumi, ka bez jaunas sankciju kārtas pret Krieviju, iespējams, varētu arī iztikt.
Taču RUSI direktors uzsver, ka pēdējo nedēļu notikumi nav epizodisks saasinājums Rietumu un Austrumu attiecībās. Tie iezīmē laikmeta beigas, beigas cerībām, ka Krieviju būs iespējams iekļaut vienotā un miermīlīgā Eiropas kontinentā. Vēsturnieki, iespējams, varēs atļauties greznību spriedelēt par to, kas vainojams šādā iznākumā, taču šodienas Rietumu politiķiem nav citas izvēles, kā skatīties acīs realitātei, kuru uzbūris Putins, - nākotnē gaidāma pieaugoša Rietumu-Austrumu konfrontācija, nevis tās mazināšanās, norāda Ījals.
Mums atliek cerēt, ka šī atziņa un vēsturiskās mācības liks Eiropas un arī ASV politiķiem saprast, ka agresors jāaptur tūlīt, jo vēlāk tas maksās daudz dārgāk gan naudas, gan asiņu ziņā.
(Avoti: BBC, "The Independent", "The Lithuania Tribune", "The Daily Telegraph", "Jane's Defence Weekly".)
Uģis Šulcs, LETA